Demokrātiskā un civilizētā sabiedrībā vienotību, kad tauta ir kā molekula ar vieniem uzskatiem, vērtībām un mērķiem, panāk nevis derdzīgi arestējot, ieslogot, represējot, kā tas bija nosodāmajā autoritārajā pagātnē, bet gan brīvprātīgi ar pašiniciatīvu vienojoties par sertifikātu/licenču atņemšanu, bankas kontu bloķēšanu, ostrakismu (atsevišķās sabiedrībās pielieto arī kolektīvu nomētāšanu ar akmeņiem) u.tml. personām, kuru pasaules uzskats ir aplams, pie tam par to lemj sabiedrība, nevis kaut kāda autoritāra vadība. Fundamentāla un principiāla atšķirība.

Par t.s. "saskaņiešu" apkarošanu* atradu analogu citātu:
«Как-то, несколько недель тому назад, в самый разгар большевистской власти мою прислугу посетил ее брат, матрос, конечно, социалист до мозга костей. Все зло, как и полагается, он видел в буржуях, причем под буржуями разумелись все, кроме матросов, солдат. Когда ему заметили, что едва ли вы сможете обойтись без буржуев, например появится холера, что вы станете делать без докторов? – он торжественно ответил, что все это пустяки. «Ведь это уже давно известно, что холеру напускают сами доктора».
Иван Павлов. «О русском уме» 1918

-----------
* Šai gadījumā mani neinteresē šis politiskais grupējums, par kuru man nav ne mazāko ilūziju, bet gan pretējās puses argumentācija, to apkarojot. Tb ļaužu argumentācija karojošajā paradigmā "mēs/viņi" joprojām dzīva.

Vakar 5 min paskatījos TV interviju ar Hermani. Atliek vien secināt, ka gluži tāpat, kā Zālītes u.c. gadījumos, talants vienā jomā nebūt nenozīmē kādu nebūt izcilību citās. Tik vien kā plašākas iespējas publiski paust savu viedokli, kurš ir analogs mūsmājas sētnieces Monikas pārliecībai - marksistiskais domāšanas modelis nekur nav pazudis vēstures mēslainē, bet dzīvo gan pagalmā, gan TV ekrānā. Acīmredzot tāpēc Moņa tādā sajūsmā par šo interviju, ka no rīta, kad biju izvilcies uzkūpināt rīta cigu, atlika pat lapu grābšanu, lai mani apgaismotu novitātēs virtuves politoloģijā.

Mazliet mani mulsina retorika, ka jābalsojot nevis par uzskatiem, pārliecību un mērķiem, bet tikai par tām partijām, kuras ar garantiju pārvarēšot to 5% barjeru, jo ja balsošot par kādu, kas varētu parlamentā neiekļūt, tas atņemšot balsis esošajām varas partijām, un šāds balsotājs esot nejēga un tautas ienaidnieks.

Ja ko tādu apgalvotu visi kalvīši-šleseri-āboltiņas-ušakovi-dombrovski, es to saprastu: skaidrs, ka nevienam negribas kādu jaunpienācēju pie siles, kas mainītu spēku samēru un ar kuru būtu jādalās (vai, pasarg Džā, tālākā hipotētiskā nākotnē pat kura priekšā jāpiekāpjas). Saprotu arī tos, kuriem esošā situācija un perspektīva valstī šķiet visnotaļ pieņemama: ja vēlies, lai viss būtu kā šobrīd ir, balso tur par savu vienotību, vislatviešiem, saskaņu vai zaļzemniekiem, un tie jau nu saglabās status quo un līdzšinējo virzības vektoru. Šāds aicinājums publiskajā sfērā dzirdēts arī no visai prominentām personām, tipa politologi u.tml., kas man jau grūtāk pieņemams, gan visādiem cibiņiem (kas, protams, nav rādītājs, jo kreatīvo emigrējušo mājsaimnieču rezonējoša publisko frāžu atreferēšana man nekad nav šķituši īpaši saistoša).

Es par ko citu aizdomājos. Proti, šāds aicinājums ir tieša vēršanās pret demokrātijas principu kā tādu, jo vēlēšanās jābalso par idejām un mērķiem, kas saskan ar tavu pasaules skatījumu, nevis par kaut kādu sūdu, kas tev nepatīk, tikai tāpēc, ka tas sūds ar garantiju noturēšoties "на плаву", tb pārvarēšot barjeras un iekļūšot parlamentā.

Ja pareizi saprotu, tad demokrātijas pamatos ir ideja par iespēju rasties jaunām idejām un tām augt, pret apstākļiem, kad tās tiek apspiestas. Un tad jau laiks rādīs, vai sabiedrības vairākums pieņem šīs idejas, noraida, vai tās paliek kur sētmalā, knapi bvelkot dzīvību. Taču te ir klajš aicinājums samīdīt jebkuru jaunu asnu, vadoties nevis pēc tā saturiskā kritērija (skaidrs, ka 90% jaunpartiju drīzāk ir frīku kompānijas, taču atcerēsimiems, ka visas esošās "varas partijas" un "profesionālie" politiķi savulaik sāka gluži tāpat), bet tikai tāpēc, ka tas var traucēt esošajiem krūmiem baudīt saules gaismu un cīnīties par varu dārziņā. Tb es te saskatu visai vāji maskētu vēlmi pēc skaidras un prognozējamas politiskas stagnācijas ar autoritārisma elementiem, kur būtu 3-4 politiskās partijas, bet jaunu partiju dibināšanu vispār vajadzētu aizliegt, taču ideālā gadījumā būītu tikai 2 partijas - "latviešu" un "krievu".

Tb manuprāt tiem, kas neredz par ko balsot, tieši šī iemesla dēļ - lai arī nākotnē nebūtu situācijas, kad tev nav par ko balsot, - jābalso par vissīkākajiem frīkiem, ja vien viņu idejas tevi kā paķer. Ja viņš vēlas, lai šīs idejas nenoslāpst dīglī. Aber ja tā kāda balss netiek "premjeru partijām", tad šie paši vainīgi, tb lai uzvedās un darbojās tā, ka par viņiem kādam vēlme balsot, nevis par iemeslui ir klasiskais muļķu mierinājums "par mazāko ļaunumu".

P.S.
Atcerēsimies, ka pirms pārdesmit gadiem arī Dzintaru Raivja komanda bija margināli frīki puišeļi, kas plikiem vēderiem lāpu gājienos skrēja pa ielām, un visi "profesionālie politiķi" aicināja par šiem nebalsot, jo tā tiekot atņemtas balsis visiem Latvijas ceļiem un Tautas partijām, kas stūrējot šo valsti un garantējot stabilitāti.

P.P.S.
Tās tīri subjektīvas pārdomas, jo kā pīpmanis es principā nevaru balsot ne par vienu pie varas esošo politisko partiju, kuras priekšstāvji ir atbalstījuši manu dzīves komfortu iegrožojušo likumu, tb aizliegumu krodziņu īpašniekiem pašiem lemt par savu biznesu, vai tā būs dzertuve pīpmaņiem bohēmistiem, vai burkānsulas spiestuve "piena kafejnīca" sārtvaidžiem klerkiem.

Nejauši googlojot pamanīju šausmīgu apgrēcību "Latvijas avīze" mājas lapā, kas tur publicēta pagājušā gada novembrī. Neraugoties uz to, ka tik ilgi visas valodnieku komisijas klusē (iespējams, šobrīd ķemmē tūristiem domāto suvenīrbodīšu krājumus, kur tās derdzīgās sirsniņas navalom) un dzimtās valodas pūristi arīdzan (tie vlaikam vēl joprojām aizņemti ar Rīgas pilsētas robežzīmju sakārtošanu), šķiet, jāierosina vistautas protesta kampaņu par šādu valodas apgānīšanu, Liepāju slavējot (jo katram taču zināms, ka sirsniņas simbolu nedrīkst izmantot ne kā dekoratīvu garumzīmi - garumzīmei jābūt tikai un vienīgi ktaisnstūrim, - ne arī kā vārda aizvietotāju):

Vēl mani fascinē tādi tituli kā, piemēram, "Baltijas Saules Fonda Valdes loceklis, Lamehs, Kuršu princis"... Tas ir lipīgs kā "cep, cep kūku" meldiņš: kā no rīta ieraugi, tā visu dienu acu priekšā, un tu netiec vaļā no klusas apbrīnas. Tā dzimst harisma.

Ar to Maxima boikotu esmu visnotaļ neapmierināts. Aizvakar laulātā aiztrieca mani uz vietējo maximu pēc īsteni katoliskas pārtikas, tb pēc maizes un vīna. Iepirkšanās procesā mani ievērojami sarūgtināja līdzpilsoņu nespēja mobilizēties ļaunuma saknes boikotēšanā - rinda pie kases bija nepatīkami gara. :[ Kā lai padod ziņu boikotētājiem Teikas apkaimē, lai šie saņemas un noboikotē beidzot pa nopietnam, lai varu iepirkties ar komfortu, nevis pusstundu spaidoties rindā?

Aizgrābtībā skatos TV ekrānā veselības aizsardzības ministri Circeni, kura stāsta par slimnīcu kvalitātes kritērijiem. Tā īsumā: slimnīca, kas no uzņemšanas nodaļas pēc iespējas mazāk stacionē, ir tā ir tā labākā, savukārt tā slimnīca, kas stacionāri ārstē, tā ir slikta. Tipa vai cik jauki, ka lūk tur kādos stradiņos no 100 uzņemšanas nodaļā ienākušajiem stacionē 30, savukārt Balvu slimnīca nemāk menedžēt, jo no 100 uzņemšanas nodaļā ievestajiem, stacionē 70. Par to viņiem jāņem naudu nost un citādi jāveicina labākus rādītājus.

Kur te kaut kāda loģiska kopsakarība, neredzu. Man, kā jau prastam pāķim, šķiet, ka cienītā kundze te smagi putro pirkstu ar... gurķi. Piemēram, ja manai atvasei apsāpās auss vai baisi sakāpj temperatūra, es ceļu šo mašīnā un vedu uz Vienības gatvi. Tur konstatē vainu, nokonsultē, iedod drapes un palaiž mājās. Bet ja es dzīvotu kur ellē ratā Zasā, tad skaidrs, ka nekultos ziemas spelgonī uz apgabala slimnīcu tikai tāpēc, ka kinderam temperatūra. Iedotu ibumetīnu, sapilinātu ausī kamparu un gaidītu, kad pāries. Nu ja pavisam zils paliek, tad jā - sauc traktoru, kas izvelk tevi līdz ceļam, un ved uz slimnīcu. Tur, protams, ieraugot ko tik ielaistu, mazo liek palātā. Un tā Balvos veidojas "sliktie" rādītāji. Betaizdomas, ka ko tik sarežģītu Circenes k-dzes padomnieki izskaitļot nevar, jo kundze dzīvo siltumnīcā, kur no Vienības gatves nokonsultēt paši klāt piebrauks. Un tad var tā viegli histēriskā neizpratnē: bet ja viņiem nav maizes, tad taču lai ēd kūkas!