Pirmā. Darbs ar pacientu, kuru apkalpoju jau gadus 5, man ļoti daudz devis. Esmu kļuvis mierīgs, vairs nemēģinu lāpīt pasauli. Aš pašam par to brīnums. Nebrīnos un neuztraucos ne par ko. Pirms gadiem pāris būtu sācis dauzīt galvu pret sienu (protams savu, kaut vēlētos pacienta) situācijā, kad širpotreba preču 4 lpp. cenu avīžele tiek pingpongota mailos 2 nedēļas, atrodot jaunus vārdiņus, ko nomainīt (aizvakar visur pie produktiem liku "birstes", bet vakar tās nomainīju pret "sukas", taču pieļauju, ka šodien nāksies visu atpakaļ mainīt - tā ir bijis nezcik reižu), produktiņus vietām samainīt, ielikt komatiņu, tad izņemt, pie tam tas viss makulatūrai, kuras darbības mūžs paredzēts 2 nedēļas šurpu turpu. Pa vidu, protams, "paspēlēsimies krāsiņām", ASAP cik tur variantus (kur vienīgā atšķirība ir kādas butelītes atrašanās vieta ašpadsmit citu līdzīgu butelīšu vidū) u.tml. Neba velti Vinstons Čērčils savulaik esot teicis: "Ja vēlaties maksimāli novilcināt kādu procesu, deleģējiet to kūrēt perfekcionistam" (vai kā tamlīdzīgi). Bet tagad neko - vēsu seju rimti klusējot pildu pacienta haotiskās iegribas (jaunu to vilni jau esmu iemācījies paredzēt: ja viens krāsu salikums un kompozīcija ir tapusi saulainā laikā, tad ja laiks izmainās uz lietainu, tad noteikti būs jāpārtaisa atbilstoši jaunajam noskaņojumam). Galu galā es te atrodos kā blīve starp atzveltni un monitoru nevis lai kādu mācītu, bet gan tikai lai vizualizētu pacienta vēlmes. Viņš par to maksā, nevis par ko citu. Un esmu sapratis, ka "labs darbs" ir nevis maksimāli īsā laikā atrasts optimālais risinājums un produkta realizācija, ietaupot laiku un līdzekļus, bet gan tikai un vienīgi rūpīga un operatīva visu ikdienas desmitu ASAP rīkojumu izpilde. Un arī par to, cik pacients kāpostu izšķiež, komatiņus bidot, vairs neuztraucos - nav mans maks, aber viņi var kupjūras kaut no helikoptera kaisīt (protams, labprāt zinātu, kur un kad tas notiks). Šai ziņā apbrīnojams līdzsvars un miers iestājies, kas agrāk nebija tās raksturīgākās jūsu padevīgā kalpa īpašības.

Otrā. Skatos uz sporta kluba logotipa skicēm, ko esmu uzmargojis, kamēr dižpacienta mārketinga komanda sasaukusi kārtējo brainstormu (par tēmu, zaļo pudelīti samainīt vietām ar zilo vai dzelteno), un secinu, ka dažkārt, kad iedvesma un laiks ideju iznēsāt, esmu sasodīti talantīgs mens. Protams, dievzemītes mērogos. Pašam patīk, kas sanācis. Un šoreiz pat varu atļauties mazpacientam (kas īstenībā pudeles brālis) prezentēt loguča variantus ar norādi: kā apavu veikalā - vai nu pērc šo, vai meklē citu skunstnieku, bet nekādu "paspēlēsimies ar krāsiņām", "bet kā būtu, ja to tur pa labi" u.tml. te nebūs. Galu galā baro mani dižpacients, bet sīkās haltūriņas ir tikai liķierītim, ko ar sievuku vakarā iemalkot, cigaretēm un grāmatām. Skatos uz padarīto un priecājos. Mājās būs sievukam jāparāda (gribas tak kādreiz kādu uzslavu dzirdēt arī no citiem).

Pieliekot punktu projektam, pacientzaķis (visnotaļ haotiska būtne - kā jau sieviete, - kuru klusu un nemanāmi cenšos pāraudzināt par plānot un strukturizēt spējīgu blīvi starp atzveltni un monitoru) aizrakstījis vergturim garumgaru un jaukiem vārdiem pārpilnu vēstuli, ka jūsu padevīgais kalps esot pats ātrākais, akurātākais, čaklākais un telepātijas spējām visapveltītākais datorvirpotājs, ar kādu šai nācies sadarboties. Tagad vergturis mazliet samulsis, jo izgāšnedēļ, nežēlojot balss saites, gānīja mani kā slinkāko elementu viņa apkaimē, kurš visu laiku pavada cibojot, nevis vairojot viņa mantu. Staigā apkārt un tāds laipns prilaipns. Arī vergturiem dažkārt uz mirklīti ir grūši.

Izrādās, god. darba devējs jau labu laiku lasa manu cibu (kāds cūka paziņa nostučījis). Un, kā jau tas raksturīgi ļaudīm, uzskata manu īdēšanu un cepšanos vērstu pret viņu konkrēti. Vobšem mani pazemoja*, darba laikā piegriezta interneta lietošana, aber mājās, tur jāieslēdz pašcenzūras filtrus uz pilnu klapi. Īstenībā jau gribas ko pamainīt iztikas pelnīšanas ziņā (6 gadi vienā vietā uzdzen baisu rutīnu un mazina iespējas ko jaunu apgūt), taču daudz kas par vēlu. Par vēlu valodas mācīties un emigrēt. Par vēlu iekārtoties kādā domubiedru grupiņā un kandidēt uz Saeimu (kā man stāstīja tie, kas tur jau ir, nekas nav jādara, kopā ar komisijām kāposts sanāk labs, pēc tam var iet pensijā - to īsti nesapratu, jānoprecizē). Un esmu pārāk dumjš, lai izdomātu kardināli jaunu virzienu, kurā meklēties. Pilnmēness depresija.

----
* - Чо такой грустный?
- Босс вызвал к себе.
- Орал?
- Нет, анал.

Akumulatori nosēdušies un iestājusies tāda apātija un netīksme pret apkārtējo pasauli, it kā pilnmēness būtu stacionāri noenkurots virs manas guļvietas. Un taisnība jau ir tiem, kas deklarē plašās izvēles iespējas, par kuru esamību vien jāgavilē hālēlūjāh! Man tādu ir veselas trīs: lekt ar akmeni kaklā likteņupē, kļūt par bomzi, turpināt kā līdz šim. Tas nenoliedzami priecē. Būs laikam jāsāk no rītiem skriet - tak auglīgāka nodarbe par kretīnisku bildīšu meikošanu kretīniiskiem produktiem, lai vieni kretīni tos pirktu un citi kretīni no tā biezētu. Vismaz emocionāli dod, tā šķietas, skrējēju blogus palasot, vismaz kaut kādu gandarījumu.

Savā tālajā bērnībā biju liecinieks darba procesam, kad kāds smalks kungs savā vohnungā grīdas krāsoja ar bārdas dzenamo putu putojamo otiņu, jo tā dodot īpašu, acij nemanāmu faktūru. Taču tur bija skaidrs, ka galvenais bija pats process, nevis rezultāts, jo laulene bija izsūtīta uz laukiem, lai nepiebradā remontējamo virsmu. Lai gan... arī produktivitātes rezultāts šādam darba stilam nebija slikts - sociālisms ta sabruka. ;)

Bet domājat, kas īpaši mainījies? Vismaz šajā zemītē? Man aizdomas, ka nē, jo kur gan vēl pacients spēj apturēt visu ražošanas procesu (dedlains tipa aizvakar), jo ar bīdmēru izmērījis, ka širpotreba cenu lapelē kvadrātiņš, kurā pie desas bildītes cena ierakstīta, ir nevis 21mm, bet gan 21,12mm? Bet, kā zināms, īstu meistaru no amatiera atšķir tikai sīkumi, tb ar Džā svētību pacients ticis pie kādas ūbersmalkas mērāmās uzpariktes, laikus pamanījis šo Katastrofālo Kļūdu un paspējis visu nostopēt, dodot rīkojumu desktoperim iziet visām cenu avīzītes lpp cauri, tā glābjot tēvzemi no Apokalipses. Kad desktopers visam izgājis cauri, ar rociņu katru pleķīti saliekot precīzi 21x21mm, tad nāk atklāsme: vajag tomēr sākt visu no sākuma, jo nu pleķīšiem jābūt 20,847x19,127mm. Pa vidam vēl čupa eksperimentu, kurus uzskaitīt nav jēgas, tak šāda komatu zīmju skaitīšana un bīdīšana paņēmusi 4 dienas, kas ir vairāk nekā raksturojoši.

Atminos, kad savulaik mazuliet piehaltūrēju Somijā, tad lepni teicu somu kalapuisim, ka viņi visi ir provinciāli lohi, jo mums ir smalkāks dizains. Uz ko soms pasmīkņāja un atbildēja (pierakstīts nav, citēju tā aptuveni, pēc atmiņas): "vo pa tiem smalkumiem urķēdamies jūs 3 nedēļas 12-14h dienā padarāt to, ko mēs paveicam 3 dienās ar striktu 8h darba laiku, un gala rezultātā mēs to jūsu Lattelekomu nopirkām, es esmu tavs boss, bet tu prasts datorvirpotājs". Un tā tēvišķi pasmaidīja, kā ar mazu nigeru nesaprašu runājot. Redzot iepriekš aprakstīto darba procesu man absolūti skaidrs, ka šajā zemītē boss vienmēr un mūžīgi mūžam būs soms, ķīnietis vai vācietis, jo latviešu pamatmasai viss tvaiks iziet milimetru desmitdaļu bīdīšanā trotuāru liekot, tb sausais atlikums darbam kur Angolas līmenī. Un neredzu ne mazāko pazīmju, ka kaut kas te pārredzamā nākotnē mainīsies. Ir lietas, kas pastāvīgākas par Gizas piramīdām: mentalitāte un muļķība...

Нет никакого кризиса. Просто халява кончилась.

(c) А. Лебедев

Vēl pirms pusgada būtu cepies un mācījis pacienta marketinga daiļavu, ka darbu var mazliet racionalizēt un paātrināt, ja vienā bukleta lpp veic nevis 20-30 labojumus dienā a la "nupat pamanīju, ka", bet ja noziedo pārdesmit min, lai izietu visam tekstam un bilžukiem cauri un tad visus labojumus un izmaiņas veic vienā piegājienā. Rezultāts ta būtu no šādas cepšanās nav nekāds, tb mailu pingpongs dienas garumā, taču klāt nāktu pacienta komandu jaunuvju neizpratne un svēta pārliecība par to, ka otrā vada galā nīgrs un derdzīgs ambiciozs datorvirpotājs, kurš gvelž absolūtas muļķības par procesa "optimizāciju". Tb labuma nekāda, tikai kašķīga oma un slikta slava duru vidū (aber duras tam ir mūsu maizītes devēji vai to pārstāvji). Tagad virpoju tā mierīgi un ar smaidu, bez kādiem komentāriem un mēģinājumiem procesu paātrināt: ja jāpamaina šo vārdiņu - pamainīsim, pēc tam jāpalabo burtiņu blakus vārdiņā - izlabosim. Kas maksā, tas pasūta mūziku, un ermoņiku čīgātāja uzdevums ir nevis piespiest pacientu iemīlēt Hendeli, bet gan raut vaļā "Zilo lakatiņu" kaut visas pasūtītās 3 dienas no vietas (tāds liktens kāzu muzikantiem). Sausais atlikums gan minimāls un lielākā daļa enerģijas aiziet plānošanu/sapulču/labojumu svilpē, toties virpa kūp un visi starā, ka darba process notiek. Jo pats galvenais īstenam dievzemītes iedzīvotājam ir "lai darbs būtu". Tas ir. Visi apmierināti.

Pīpojot rīta cigu aizdomājos par pasaules lāpīšanu (protams, ar sīkumiem mēs nekrāmējamies - visu tā no kosmosa lidojuma). Nu tā sāku sacerēt nīgri indīgu mesidžu, ka dievzemītē viss ir pakaļā tāpēc, ka dievzemītes iedzīvotāji nekad tā īsti paši nav dzīvojuši, vienmēr kāds svešzemju kundziņš ar pātadziņu komandierējis - cikos jāmostas un cik ilgi to grāvi būs rakt. Tad nu izveidojusies tāda īpatna pasuga ļaužu - latvieši, -, kas pasauli zina tikai no grāmatām "kā jābūt" un, pie šprices tikuši, cenšas tā arī dzīvot, ignorējot visu, kas neatbilst teorijai. Politiku taisa kā grāmatās lasījuši (nu tie, kas nav lasījuši, vismaz TV ir "Ceplis" redzējuši). Biznesu taisa kā grāmatās lasījuši. Dzīvokļus iekārto kā bildītēs redzējuši. Nu un tādā garā viss pārējais. Tā kā realitāte ir savādāka, tad protams iestājas dižpakaļa, kura iesūc dievzemīti aizvien dziļāk un galu neredz.

Taču visu dižpenteri sagandēja doma, ka es jau tāds pats. Vo cepos nemitīgi, ka ļautiņi rimčikā maku velk ārā un kapeiku sāk skaitīt tikai tad, kad kasiere izčekojusi visu tavaru - aber bremzē ta visu rindu. Cepos, ka ir īpatņi, kuri ņem kāpi no bankomata, nezin kāpēc pieprasa izdrukāt čeku, kuru turpat nosviež zemē (nafig tev, idiņ, čeks, ja pats savām mazajām roķelēm uzspiedi pirms min ciparu?). Cepos, ka pacienti nespēj noformulēt darba uzdevumu un jāsūta n-tos mailus, lai ar visādiem blakusjautājumiem izdibinātu no marketinga guru, kādu tekstu ta jāliek laukumā un kāda bilde iecerēta, aber šī niknojas, ka vēl nav gatavs, taču informāciju kam tur jābūt, atsakās izpaust kā Zoja Kosmodemjanska fašistu gūstā. Un kad atsūta, tad 3 loģikas pasniedzēji nepieciešami, lai tai penterī sauso atlikumu izlobītu. Vobšem cepos, cepos, vienvienīgā stresā dzīvoju. Pat alkohols vairs nepalīdz, jo galva sāk ātrāk sāpēt, nekā reibums pārņem. Un tad nāca atklāsme, kas reizē sabojāja omu, tak reizē ļāva atviegloti nopūsties: a kāda joda pēc vo iedomājies, ka darbu jādara perfekti kvalitatīvi un maksimāli ātrā tempā? Tāpēc, ka bērnībā grāmatiņā par soctriecienceltnēm izlasīji? Tā izī vajag, izī. Nu parādās gļuks krāsu pārejā - tāpēc vajag visu dienu ar caurspīdīghumiem ņemties, lai to noslēptu? Pofig. 10 min un sūti prom kā ir - pacientam monitors ar sūdīgāku izšķirtspēju - vienkārši neredzēs, - ij galu galā viss viegli un visi apmierināti. Visa vaina, ka vo iedomājies kaut kādu nereālu vīziju "kā labāk strādāt" un jau kuro gadu nesekmīgi mēģinu tai pakārtot dzīves realitāti. A neizdodas nekādi. Un neizdosies. Tb vīzijas jāatmet un jāpiemērojas realitātei, nevis otrādi. C'est la vie. Grūši samierināties, lauzt paša dumjību, toties vieglāk strādāt.

Gruzinu labā omā, iztēlē izbaudīdams gar aukslejām ritošu konjaka lāsīti, un hipnotizēju pulksteni: ātrāk, ātrāk, ātrāk... Ir man smalka paciente, kura kopš 11:30, kas šai tika nosūtītas pēdējie labojumi, nav radusi laiku uzmest aci, likt pārbīdīt pa savam (a la "paspēlēsimies ar krāsiņām"), tad nošķendēties, ka sūdīgi izskatās, tā desmit reizes, līdz beidzot atgriezties pie sākotnējā varianta un apstiprināt ar tekstu "varam taču, ja gribam!" Nu tā no racoonam tik mīļo SZF maģistrantu maitu kategorijas, iekortelējusies jomā, no kuras sajēdz tikpat daudz cik es no ķīniešu operas (tb marketingā), un čakarē nervus visiem, kas rangā zemāki un finansiāli atkarīgi. Kaifu ķer. Pie tam viņas plāniņš skaidrs kā diena (100x izbaudīts): atsūtīt izmaiņas tieši 17:59 ar ASAP! fiksi, fiksi! Nu prakse tāda, lai sagandētu kādam dienu. Ir tādi ļaudis, kas šādi pašapliecinās. Nekā cita acīmredzot nav. (Tikko kāds cits vergturis mani pārpirks no pašreizējā, pirmais, ko izdarīšu, būs viņas bigbosam atreferējums ar precīziem mailu laikiem un skiču komplektu, iesakot mazliet optimizēt darbu, jo taisīt vienu sienas posterīti 3 nedēļas nav ekonomiski prātīgi, ja reāli tas tapis stundas laikā - gan bigboss pats izdomās, kā ko optimizēt...) Bet ne par to es tik uomulīgs. Jau mailā uzrakstīts teksts, gaida tikai pieatačot bīdījumu un podziņu "send": "Ar turpmākajām izmaiņām pirmdien vērsties pie kolēģa X, jo jūsu padevīgais kalps pie virpas parādīsies tikai 1. jūlijā - jaukas brīvdienas!" Un pamatīga čupa smailiju. Saprotu, ka tas maziski - aizmukt tad, kad kāds grib gūt baudu no tevis uzjāšanas, taču nekaunos no sava sekluma, nemaz nekaunos. Pat gandarījumu gūstu. Vēl 4 minūtes jāpaciešas... ;)

Dīvaina sajūta pārņem brīdī, kad jau grasies svempties kājās un iet pie bosa ar tekstu: "darbi apdarīti, dodos atvaļinājumā", parādās pats boss, sakot: "te vienu veikalu vērs vaļā, taisi augšā visu noformējumu". Nekas. Toties bērniem vecumdienās varēšu pastāstīt, ka sensenos laikos - manā saulainajā bērnībā, - ļaudīm bija pieejama tāda fīča kā atvaļinājums (kad šie būs lieli, šķiet nezinās, kas tas tāds).