Pirmā. Darbs ar pacientu, kuru apkalpoju jau gadus 5, man ļoti daudz devis. Esmu kļuvis mierīgs, vairs nemēģinu lāpīt pasauli. Aš pašam par to brīnums. Nebrīnos un neuztraucos ne par ko. Pirms gadiem pāris būtu sācis dauzīt galvu pret sienu (protams savu, kaut vēlētos pacienta) situācijā, kad širpotreba preču 4 lpp. cenu avīžele tiek pingpongota mailos 2 nedēļas, atrodot jaunus vārdiņus, ko nomainīt (aizvakar visur pie produktiem liku "birstes", bet vakar tās nomainīju pret "sukas", taču pieļauju, ka šodien nāksies visu atpakaļ mainīt - tā ir bijis nezcik reižu), produktiņus vietām samainīt, ielikt komatiņu, tad izņemt, pie tam tas viss makulatūrai, kuras darbības mūžs paredzēts 2 nedēļas šurpu turpu. Pa vidu, protams, "paspēlēsimies krāsiņām", ASAP cik tur variantus (kur vienīgā atšķirība ir kādas butelītes atrašanās vieta ašpadsmit citu līdzīgu butelīšu vidū) u.tml. Neba velti Vinstons Čērčils savulaik esot teicis: "Ja vēlaties maksimāli novilcināt kādu procesu, deleģējiet to kūrēt perfekcionistam" (vai kā tamlīdzīgi). Bet tagad neko - vēsu seju rimti klusējot pildu pacienta haotiskās iegribas (jaunu to vilni jau esmu iemācījies paredzēt: ja viens krāsu salikums un kompozīcija ir tapusi saulainā laikā, tad ja laiks izmainās uz lietainu, tad noteikti būs jāpārtaisa atbilstoši jaunajam noskaņojumam). Galu galā es te atrodos kā blīve starp atzveltni un monitoru nevis lai kādu mācītu, bet gan tikai lai vizualizētu pacienta vēlmes. Viņš par to maksā, nevis par ko citu. Un esmu sapratis, ka "labs darbs" ir nevis maksimāli īsā laikā atrasts optimālais risinājums un produkta realizācija, ietaupot laiku un līdzekļus, bet gan tikai un vienīgi rūpīga un operatīva visu ikdienas desmitu ASAP rīkojumu izpilde. Un arī par to, cik pacients kāpostu izšķiež, komatiņus bidot, vairs neuztraucos - nav mans maks, aber viņi var kupjūras kaut no helikoptera kaisīt (protams, labprāt zinātu, kur un kad tas notiks). Šai ziņā apbrīnojams līdzsvars un miers iestājies, kas agrāk nebija tās raksturīgākās jūsu padevīgā kalpa īpašības.

Otrā. Skatos uz sporta kluba logotipa skicēm, ko esmu uzmargojis, kamēr dižpacienta mārketinga komanda sasaukusi kārtējo brainstormu (par tēmu, zaļo pudelīti samainīt vietām ar zilo vai dzelteno), un secinu, ka dažkārt, kad iedvesma un laiks ideju iznēsāt, esmu sasodīti talantīgs mens. Protams, dievzemītes mērogos. Pašam patīk, kas sanācis. Un šoreiz pat varu atļauties mazpacientam (kas īstenībā pudeles brālis) prezentēt loguča variantus ar norādi: kā apavu veikalā - vai nu pērc šo, vai meklē citu skunstnieku, bet nekādu "paspēlēsimies ar krāsiņām", "bet kā būtu, ja to tur pa labi" u.tml. te nebūs. Galu galā baro mani dižpacients, bet sīkās haltūriņas ir tikai liķierītim, ko ar sievuku vakarā iemalkot, cigaretēm un grāmatām. Skatos uz padarīto un priecājos. Mājās būs sievukam jāparāda (gribas tak kādreiz kādu uzslavu dzirdēt arī no citiem).