Vēl pirms pusgada būtu cepies un mācījis pacienta marketinga daiļavu, ka darbu var mazliet racionalizēt un paātrināt, ja vienā bukleta lpp veic nevis 20-30 labojumus dienā a la "nupat pamanīju, ka", bet ja noziedo pārdesmit min, lai izietu visam tekstam un bilžukiem cauri un tad visus labojumus un izmaiņas veic vienā piegājienā. Rezultāts ta būtu no šādas cepšanās nav nekāds, tb mailu pingpongs dienas garumā, taču klāt nāktu pacienta komandu jaunuvju neizpratne un svēta pārliecība par to, ka otrā vada galā nīgrs un derdzīgs ambiciozs datorvirpotājs, kurš gvelž absolūtas muļķības par procesa "optimizāciju". Tb labuma nekāda, tikai kašķīga oma un slikta slava duru vidū (aber duras tam ir mūsu maizītes devēji vai to pārstāvji). Tagad virpoju tā mierīgi un ar smaidu, bez kādiem komentāriem un mēģinājumiem procesu paātrināt: ja jāpamaina šo vārdiņu - pamainīsim, pēc tam jāpalabo burtiņu blakus vārdiņā - izlabosim. Kas maksā, tas pasūta mūziku, un ermoņiku čīgātāja uzdevums ir nevis piespiest pacientu iemīlēt Hendeli, bet gan raut vaļā "Zilo lakatiņu" kaut visas pasūtītās 3 dienas no vietas (tāds liktens kāzu muzikantiem). Sausais atlikums gan minimāls un lielākā daļa enerģijas aiziet plānošanu/sapulču/labojumu svilpē, toties virpa kūp un visi starā, ka darba process notiek. Jo pats galvenais īstenam dievzemītes iedzīvotājam ir "lai darbs būtu". Tas ir. Visi apmierināti.