Savulaik gan jūzeris mako izveidoja vortālu http://vesture.sauc.lv/ , kur varētu darboties visi, kam šī tēma interesē, taču tautiešiem labāk patīk darboties katram atsevišķi. Tā nu Dr.hist. H.Tumans palaidis savu projektu http://www.antiquitas.lv/ , lai parādītu, ka pasaule nebeidzas aiz Bernātiem un Zilupes, bet vēsture nesākas 1918. gadā.

Varbūt kādam noder. Ieliku brīvpieejā Kurländische Güter-Chroniken. Nach den Guts-Briefladen und anderen Quellen. / Hrsg. Eduard Freiherr von Fircks - Steffenhagen und Sohn: Mitau, 1900

Savā "Florences vēsturē" Nikolo Makiavelli apraksta kauju pie Angiari (Battaglia di Anghiari, 29.06.1440.) starp Milānas hercoga Viskonti (Filippo Maria Visconti; 1392-1447) karaspēku no vienas, un Florences, Venēcijas un pāvesta armijām no otras puses. Venēciešu jātnieki apturēja milāniešus uz vienīgā tilta, ļaujot savai armijai atstāt nometni un izvērsties kaujas kārtībā. Milānas avangardam kondotjēra Nikolo Pičinīnō (Niccolò Piccinino; 1386-1444) tikai pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem beidzot izdevās salauzt 300 venēciešu pretestību sagrābt tiltu un šķērsot upi, taču tur viņu labo flangu apturēja un piespieda atkāpties pāvesta karaspēks. Pēc četru stundu ilgas kaujas tiltu šķēršojušie Milānas spēki tika ielenkti, un tiem nekas cits neatlika kā atzīt sagrāvi.



Stāsts beidzas ar autora rezumējumu: "Nekad vēl vēsturē neviens iebrukums svešā teritorijā nebija uzbrucējiem bijis tik bezrūpīgs un drošs: pie absolūtas armijas sagrāves, pie tam kauja ilga četras stundas, bojā gāja tikai viens cilvēks, un tas pats nevis no īpaši spēcīga cirtiena vai brūcēm, bet gan nejauši novēlās no zirga un tika pārējo sabradāts". Kā norāda Makiavelli, tas vispār bijis raksturīgs karadarbībai kā tādai: "Ļaudis agrāk karoja bez bēdu: cīnījās jāšus, iekalti stiprās bruņās, kas sargāja tos no nāvējošiem cirtieniem. Ja arī kāds padevās gūstā, tad nevis tāpēc, lai izbēgtu no nāves, bet gan tāpēc, ka ticis uzveikts" [Florences vēsture, V, XXXIII]

( ... )

Pārejai uz "tu" kādreiz Rīgā un arī šobrīd Vācijā ir savi priekšnoteikumi. Jaunākais to nevar piedāvāt vecākajam. Savukārt, piemēram, ja apakšpulkvedis pēc gadiem ir vecāks par pulkvedi, arī viņš nevar piedāvāt sarunā pāriet uz "tu", jo ir zemākā dienesta pakāpē.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 292. lpp.

Ārā burvīgs pavasaris. Izej uzvilkt dūmu, un vairs negribas atpakaļ pie virpas. Vo pasēdēt ar bairīti parciņā piesaulītē, kā senāk, kad tas vēl nebija aizliegts! Toties prātā iešāvās doma, ko jāpiefiksē tālākai apdomāšanai un pārformulēšanai:
Pateicoties tam, ka pēdējās desmitgadēs ievērojami paplašinājušās iespējas piekļūt jebkāda veida informācijai, ārkārtīgi palielinājies to ļaužu skaits, kuri visai plaši, taču izteikti fragmentari iepazinušies ar vēstures jautājumiem veltītu literatūru. Vēstures problēmjautājumus tāpēc uztver visai šauri, jo lasa tikai to, kas škiet interesanti, tātad tikai caur kāda izlasītā fragmenta (dažu autoru), t.i. konkrētas koncepcijas un tradīcijas prizmu. Attiecīgi, ja kāds zinātnieks publicitātē nepārstāv šo konkrēto, pusizglītotajam lasītājam vienīgo zināmo tradīciju, tas raisa šajā lasītājā antipātijas pret šo zinātnieku un/vai pat zinātni kā tādu.

(..) "Tieši dienvidos no sešpadsmitās paralēles, ledus ieskautā līcī, atrodas Rīga, Latvijas galvaspilsēta. [..]
Un tomēr šajā ziemeļu galvaspilsētā visas dzīves formas tiek piekoptas ar lielu dedzību gan ziemā, gan vasarā, un ziemas sports brīvā dabā ir populārs pie tiem, kas tos var atļauties. Šodien Rīga ir vienīgi atspulgs no tās pirmskara bagātības, labklājības un enerģijas. Samazinājusies no pilsētas ar pusmiljonu iedzīvotāju līdz pašreizējam ceturtdaļmiljonam, un ar slēgtām fabrikām, kuru iekārtas ir evakuētas vai izlaupītas. [..] Šādos apstākļos ļoti nedaudziem cilvēkiem ir jebkādi Latvijas rubļi, lai atļautos izklaidi, atpūtu un sportu. Tādējādi daži desmiti cilvēku, kas svētdienas pēcpusdienā februāra sākumā izklaidējas uz sasalušās Daugavas ledus, neapšaubāmi ir tikai neliela saujiņa, salīdzinot ar pūļiem, kas kādreiz izbira uz ielas svētdienas pēcpusdienā šajā jautrajā pilsētā.
Izejot no Pēterburgas viesnīcas Pils laukumā, es devos divus kvartālus uz kreiso pusi, uz Daugavas krastmalu. Tieši man priekšā atradās pieci vīri, kas darbojās, cenšoties pārvilkt laivas korpusu pāri aizsalušajai upei. Viņiem bija ķeksis un tauva, kas ļoti līdzinājās novecojušām iedzīves pārvietošanas iekārtām Amerikā, un, izmantojot pašu fizisko spēku zirgu vietā, viņi mēģināja pārbīdīt uz priekšu smago [laivas] korpusu sprīdi pa sprīdim. Ik pēc minūtes viņi mēdza apstāties, lai apspriestos un pastrīdētos par labāko veidu, kā tikt galā ar savu uzdevumu. Ar šādu ātrumu, kādā redzēju viņus darbojamies, tie varētu sekmīgi pabeigt laivas pārvilkšanu pāri upei nedēļas vai divu laikā. Viņi nepievērsa īpašu uzmanību kodakam, ko vērsu viņu virzienā.
( tālāk )

Kaut katru rītu mostos ar domu, ka vo šodien gan iespringšu visu noarhivēt (tas tomēr darbietilpīgs process, jo neļauj - vismaz uz MAC - noarhivēt visu gadu ierakstus optom, lai vecumdienās varētu memuāros iekļaut) un izdzēsties nahren no cibas, tā atkal gadās kas interesants, ar ko vēlme arī šeit padalīties (jo manas aktīvās virtuālās gaitas rit citās ārēs).

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski.