| Ārā burvīgs pavasaris. Izej uzvilkt dūmu, un vairs negribas atpakaļ pie virpas. Vo pasēdēt ar bairīti parciņā piesaulītē, kā senāk, kad tas vēl nebija aizliegts! Toties prātā iešāvās doma, ko jāpiefiksē tālākai apdomāšanai un pārformulēšanai: Pateicoties tam, ka pēdējās desmitgadēs ievērojami paplašinājušās iespējas piekļūt jebkāda veida informācijai, ārkārtīgi palielinājies to ļaužu skaits, kuri visai plaši, taču izteikti fragmentari iepazinušies ar vēstures jautājumiem veltītu literatūru. Vēstures problēmjautājumus tāpēc uztver visai šauri, jo lasa tikai to, kas škiet interesanti, tātad tikai caur kāda izlasītā fragmenta (dažu autoru), t.i. konkrētas koncepcijas un tradīcijas prizmu. Attiecīgi, ja kāds zinātnieks publicitātē nepārstāv šo konkrēto, pusizglītotajam lasītājam vienīgo zināmo tradīciju, tas raisa šajā lasītājā antipātijas pret šo zinātnieku un/vai pat zinātni kā tādu. |