Savā "Florences vēsturē" Nikolo Makiavelli apraksta kauju pie Angiari (Battaglia di Anghiari, 29.06.1440.) starp Milānas hercoga Viskonti (Filippo Maria Visconti; 1392-1447) karaspēku no vienas, un Florences, Venēcijas un pāvesta armijām no otras puses. Venēciešu jātnieki apturēja milāniešus uz vienīgā tilta, ļaujot savai armijai atstāt nometni un izvērsties kaujas kārtībā. Milānas avangardam kondotjēra Nikolo Pičinīnō (Niccolò Piccinino; 1386-1444) tikai pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem beidzot izdevās salauzt 300 venēciešu pretestību sagrābt tiltu un šķērsot upi, taču tur viņu labo flangu apturēja un piespieda atkāpties pāvesta karaspēks. Pēc četru stundu ilgas kaujas tiltu šķēršojušie Milānas spēki tika ielenkti, un tiem nekas cits neatlika kā atzīt sagrāvi.



Stāsts beidzas ar autora rezumējumu: "Nekad vēl vēsturē neviens iebrukums svešā teritorijā nebija uzbrucējiem bijis tik bezrūpīgs un drošs: pie absolūtas armijas sagrāves, pie tam kauja ilga četras stundas, bojā gāja tikai viens cilvēks, un tas pats nevis no īpaši spēcīga cirtiena vai brūcēm, bet gan nejauši novēlās no zirga un tika pārējo sabradāts". Kā norāda Makiavelli, tas vispār bijis raksturīgs karadarbībai kā tādai: "Ļaudis agrāk karoja bez bēdu: cīnījās jāšus, iekalti stiprās bruņās, kas sargāja tos no nāvējošiem cirtieniem. Ja arī kāds padevās gūstā, tad nevis tāpēc, lai izbēgtu no nāves, bet gan tāpēc, ka ticis uzveikts" [Florences vēsture, V, XXXIII]

Savukārt kardinālas izmaiņas karadarbības praksē Nikolo apraksta savā dialogā "Kara māksla". Tās autors fiksē 1494. gada augustu, kad Francijas karaļa Šarla VIII armija iebruka Apenīnu pussalā, lai īstenotu savas juridiskās tiesības tur valdīt. Te VII grāmatā Makiavelli ar Paliano hercoga, kondotjera Fabricio Kolonnas (Fabrizio I Colonna; 1460-1520) muti apraksta inovācijas nozarē: Kamēr itāļu zemes kungi vēl nebija sajutuši no ziemeļiem nākošā kara smagumu, viņiem šķita, ka valdniekam pietiek ar prasmēm uzrakstīt izsmalcinātu vēstuli vai viltīgu atbildi, paspīdēt ar asprātību sarunās un rakstos, smalki izplānot viltīgu gājienu (..) dāvāt dienesta pakāpes pēc saviem ieskatiem (..) Šie nožēlojamie ļautiņi pat nesaprata, ka ir viegls upuris jebkuram, kurš sadomātu tiem uzbrukt. Te tad ir iemesls tam, ko ieraudzījām Tā Kunga 1494. gadā, šīm paniskajām bailēm, bēgšanai un sakāvju virknei, jo trīs varenākās Itālijas valstis tika vairākkārt izpostītas un izlaupītas."

Kā tad tajā laikā karoja? Tā īsumā, paviršu skatu uzmetot, tie itāļi bija makten kareivīgi: 1463-1479 - Venēcija karoja ar Osmaņu impēriju, 1478-1480 – Neapole karoja ar Florenci, 1482-1484 – Venēcija karoja ar Ferāru, 1485-1486 – Neapoles baronu sazvērestība un karš ar pāvestu. Un tās ir tikai nozīmīgākās akcijas. Kā gan karoja šie itāļu kondotjeri, kuru vārdi zelta burtiem ierakstīti anālēs? Sesils Klafs t.s. "itāļu karošanas metodes" apraksta šādi: pirmkārt, karavadonis gaida, ko darīs pretinieks, otrkārt, kaujas notika reti, parasti pēc formāla izaicinājuma iepriekš noteiktā vietā. Karš tika uzskatīts par vienu no mākslas veidiem, līdzīgi kā tēlniecība vai glezniecība. Un, kā jau Renesanses vilnī, karavadoņi studēja Plutarhu, Cēzaru un Apianu. Kā redzam no Vespasiana da Bističi sarakstītās Federiko de Montelenltro (Federico da Montefeltro, 1422-1482) biogrāfijas, kondotjera reputācija bija nepastarpināti atkarīga no tā klasiķu studijām: "Hercogs lielāko daļu savu kara varoņdarbu veica, balstoties uz senajiem un mūsdienu paraugiem; no senajiem viņš mācījās, studējot vēsturi". Aizstāvot Džovanni dei Mediči no apvainojuiem, ka tas pats neesot cīnījies lielākajā daļā savu kauju, tā biogrāfs Džovandžirolamo de Rossi apelēja pie tā, ka laikā, kad viņa slavenais radinieks sācis savu visai īso karavadoņa karjeru (1521), lielo kauju laiks sen bija zudis vēstures miglājā. Karš bija pārtapis pretinieku nokausējošā manevrēšanā, apšaudēs, slēpņos un piļu ieņemšanā, un neviens vairs nekaroja atklāti - giornata (pa dienu) - kā tikai gadījumos, ja bijis ievērojams skaitlisks pārspēks. Ilgstošais tehniskās un taktiskās pilnveidošanās process, kā rezultātā radās virkne jaunu ieroču šķiru un karaspēka vienību, kas aizvien lielāku nozīmi piešķīra to darbības koordinēšanais kaujas laukā, kopā ar lauka fortifikācijas nozīmes pieaugšanu apvērsa karadarbību. Kauju nozīme mazinājās, bet pretinieki vairāk "vilcināja" karu,"izvairoties no izšķirošām kaujām (..) vairāk ar viltību, prasmi un tālredzīgu priekšrocību izvēli", nekā ar spēku un ieročiem, raksta Makiavelli laikabiedrs Frančesko Gvičardīni.

Šarla VIII armijas ierašanās Itālijā nozīmēja divu visai atšķirīgu kara vešanas veidu sadursmi. Arī franči bija uzkrājuši visai ievērojamu pieredzi kara laukos. Pirms nieka 40 gadiem tie beidzot bija uzvarējuši "pilsoņu karā", sagraujot Akvitānijas hercogus un izdzenot tos no kontinenta uz to īpašumiem Lielbritānijā, t.i. Anglijas karalisti, pabeidzot Sitgadu karu starp abām dinastijām par Francijas troni. Pēc tam no 22 Luija XI valdīšanas gadiem puse pagāja iekšējos un ārējos karos, nostriprinot troni un robežas: viņš izkarojās gan ar Aragonu, gan Bretaņu, gan Burgundiju, gan dumpiniekiem prinčiem. Tā dēls Šarls VIII, kāpis tronī, paspēja izkaroties gan ar Akvitānijas bruņniecību (1487), gan "trakajiem" asinsprinčiem (1488). Biogrāfi norāda, ka viņa trumpis, gluži kā tā tālajam pēcnācējam tronī no Korsikas, bijusi lauka artilērija. Tā nu Gvičardīni nosauca divus itāļu sakāves iemeslus: artilēriejas šausmas (furore delle artiglieri) aplenkumos, un jauno kājnieku cīnīšanās stilu (altro modo), kas kardināli mainījis "kara seju".

Filips de Komini, kurš pavadīja Šarla VIII štābu kā "vietējais speciālists", vēlāk savos "Memuāros" ne reizi vien minēja itāļu "izbrīnu", sastopoties ar franču īstenoto taktiku. Gasparo San Severino esot ieteicis Mordano cietokšņa garnizonam labāk padoties, jo "francūži karo kā traki suņi". Taču itāļi pieturējās pie savas izpratnes, kāds ir karš, un ultimātu noraidīja. Rezultātā pilsētiņu nolīdzināja līdz ar zemi, bet tās iedzīvotājus kopā ar garnizonu apkāva (1494). Te nebija nekādu spožu manevru un mēnešiem ilgu diplomātisko sarunu - franču karavadonim de Obiņī bija uzdevums iekarot provinci, un viņš to darīja, visu lieko atmetot kā traucēkli. Neapoles armija Kalabrijas hercoga vadībā divus mēnešus atradās nometnē netālu no Mordano, nekādi nesākot kgājienu uz Milānu. Ja jūnijā 240 neapoliešu kavalēristiem pretī stāvēja 3000 kājnieki un 700 jātnieki no Milānas, tad pēc mēneša situācija bija mainījusies: augustā tur jau bija 200 Neapoles kājnieku un 2500 jātnieku. Varēja sākt uzbrukumu, taču nedarīja to – Klafs raksta: "Kalabrijas hercogs bija itāļu karošanas stila piekritējs, uzskatot, ka kareivjiem jācīnās pret kareivjiem". Arī franču sabiedrotais Milānas hercogs bija tāds pats, ar herolda starpniecību informējot pretinieku, ka karošot pēc noteikumiem, nevis kā Gorgijs (norāde uz Platona dialoga varoni, kam sveša morāle un dabiskās tiesības). Savukārt frančiem karš nebija vis antīkās senatnes gudrību atspoguļojoša izrāde. D'Obiņē, ieradies sadursmju zonā, fiks und fertich aplenca Mordano kā stratēģiski svarīgu vietu, vairākas stundas nobombardēja ar artilēriju, un tad sūtīja kājniekus iekšā pa mūrī izlauztajiem caurumiem. Garnizons, kurš neko tādu nebija gaidījis, tika izkauts. Neapoles karaspēks neizkustējās no nometnes, lai palīdzētu, jo, saskaņā ar tradīcijām, gaidīja izaicinājumu uz kauju klajā laukā. Šāda taktika itāļus šokēja, šķita barbariska un pretīga, taču, ciešot vienu sakāvi pēc otras t.s. Pirmajā Itālijas karā (1494-1495), tie sāka saprast, ka acīmredzot tā ir efektīvāka par viņu pašu piekoptajiem pašizdomātajiem principiem. Tas bija laiks, kad Eiropas laukos sāka dzimt jauns kājnieku karaspēks, ar pilnīgi citām funkcijām un priekšrocībām.

Tad nu es aizdomājos, vai kas līdzīgs nav bijis Livonijas kara laikā Austrumeiropā? Ordenis un bruņniecība karoja "pēc noteikumiem", plānojot, "pareizi" manevrējot. Savukārt pati karadarbība ritēja "punktveidā", t.i. karaspēka kolonnai virzoties pretinieka teritorijā un vienu pēc otra sagrābjot atbalsta punktus. Protams, proviants tika papildināts laupot, taču visai ierobežotā areālā, tikai gar kolonnas maršrutu. Lielākas kaujas biežāk bija nejaušas, saduroties pretiniekiem aci pret aci. Kritušo kaujās bija maz, gūstā saņemtajiem nekas īpašs nedraudēja - gūstekņus pēc kara izpirka. Un tad piepeši moskoviti strauji mainīja karošanas taktiku, mobilizējot tam laikam ļoti lielas armijas (no kurienes avotos nāk "neskaitāmās" moskovitu ordas), kas virzījās vairākās kolonnās, paralēli vēdekļveidīgi izsūtot palīgvienības, kas nu dedzināja un laupīja daudz plašākā teritorijā (tas ļāva nodrošināt karaspēku ar proviantu, neapgrūtinot to ar pārāk lielu mazkustīgo vezumnieku masu), t.i. kara postījumi pieauga daudzas reizes, attiecīgi arī kara šausmas (un tieši tas ir vadmotīvs avotos). Savukārt bruņniecība ar sacvu "old school" taktiku vairs nespēja stāties kam tādam pretī.