Tā kā pa dienu jāstrādā, tad cibas aktivitātes spēju ievērtēt tikai pievakarē. Šodien vismīlīgākais šķita, ka ļaudis, kuri vēlēšanās lielākā daļa balsoja "balso par savējiem", izrāda īpašu sašutumu, kad mana iniciatīvu "rūpēties par savējiem". Citi šūmējas, ka sabiedriskā transporta cenas te tuvāk Baltkrievijas preiskurantam, nevis civilizācijas flagmaņiem u.tml. Laikam nav pamanījuši, ka šausmīgā sabiedrības segregācija un šķirošana te pastāv jau gadu desmitiem. Iedomājieties tādu nekaunību, ka kur Kolkas pusē vietējais var iet uz jūrju peldēties par brīvu, aber tūristam par piebraukšanu un peldi jāmaksā (te figurēja piemērs par publisko parku apmeklējumu), jebšu ja vienā pagastā nolemj visiem kinderiem dot pa saldējumam vai brīvpusdienas skolā, tad kaimiņu pagasta kinderi, pat ja atbrauktu, nedabūtu nekā, jo tā draņķa mazpisānu pagastvalde šķiro ļaudis savējos un svešos. Un šādu šaušalīgu piemēru te pilns kā kārtīgam lauku sunim blusu. Bet pašūmēties tomēr ir forši. Pats to piekopju ik mīļu brīsniņu.

Vislielāko sajūsmu manī raisa lielais mazgāšanas projekts "Likteņdārzs", kurš, šķiet, varētu kalpot kā latvju biznesa paraugs, kvintesence. Un nu tur kārtējais veļasmašīnas apgrieziens uzģenerējis amfiteātri, ko par varītēm gribas dēvēt par "Bēdu leju". Vēroju pasākumu dziļā apbrīnā, jo manuprāt savā absurdumā tas pārsit plānus rakt kanālu no Baltijas uz Melno jūrju, bet piķa iehavošanas shēmas tīrībā - visus vilcienu iepirkumus vai mr. Tventija minibusus. Aš apskaužu, ka pašam pietrūcis attapības ko Tādu izdomāt un šitik tīrbalti naudu slaukt. :)

Vo kā laiki mainās. Manā bērnībā "jaunietis" bija līdz 18, un tad jau pats par sevi atbild. Bet nu mediji jau 30gadniekus par "jauniešiem" dēvē. Ja tā turpināsies, tad akurāt pirms manas aiziešanas pensijā (tb pensionēšanās vecuma sasniegšanas, jo pensiju sistēma uz to laiku būs likvidēta) arī es pa otram lāgam moš tikšu ieskaitīts "jauniešos". :)

Atminos, savulaik, 90. gadu sākumā visai izplatīta parādība bija dažādās pārstāvniecības institūcijās savēlēt t.s. "radošo inteliģenci" - nu tur māksliniekus, komponistus, aktrises un laika ziņu lasītājas, pat svarcēlājus u.tml. Būtu kāda populāra bārdaina dāma vai punduris no cirka, ievēlētu arī tos.
Taču ar laiku pat vidējam vēlētājam pieleca, ka ja cilvēks ģeniāli māk skraidīt pa skatuvi ar galvaskausu rokā, fantastiski gleznot saulrietus vai sakomponēt blūza motīvu, tas nebūt nenozīmē, ka arī politikā un sabiedrībā viņš orientējas kaut par jotu labāk, nekā kaimiņu tante Maša. Nu tā mode pārgājusi un pa lielam tai dievzemītes iekšpolitikā vairs šādus tēlus neredzam.
Par spīti tam ļaudis atkal tērē savu laiku, apspriežot un cepoties par kaut ko, ko ne par savu sfēru kāds nesakarīgi izteicies. Vai tad nepietika jau ar 20 gadu redzamo empīrisko pieredzi, ka fizisks talants (dziedāt, dejot, zīmēt, spēlēt teātri u.tml.) nekādi nav saistāms ar spriestspējām: attīstot talantu, cilvēks gadiem izkopis tā tehnikas, pārējās dzīves jomās paliekot kāds ir, t.i. vidusmēra vidusskolēna spriestspējas līmenī? Bet ja ja vidusskolēns, uztverdams sevi aš kā Če Gevaras inkarnāciju, nosauc pārējos par muļķiem, vai tad apkārtējie uztraucas? Ir svarīgāki jautājumi, par kuriem iespringt.

2012. gadā ar lielu cīņu, piketiem un klaigām LR veselības aizsardzības ministre Ingrīda Circene (Vienotība) panāca, ka Latvijas infektoloģijas centru (LIC, aģentūra, tb valsts pārvaldes iestāde) privatizē, tb piešķir investōram, privātuzņēmumam SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca". Veselības ministrijas (VM) Sabiedrības veselības departamenta direktore Inga Šmate apgalvoja, ka pacientus Latvijas Infektoloģijas centra (LIC) plānotā reorganizācija negatīvi neietekmēs. Līdzīgus apgalvojumus dzirdēju TV arī no pašas Circenes.
Pirms pusstundas iznācis no nu jau privatizētā LIC, varu kaut tiesas priekšā apzvērēt, ka Circene un viņas runas sievas meloja* - var jau būt, ka valstij tas bija baisi izdevīgi (par to nespriedīšu - nejēdzu), taču pacientiem LIC apmeklējums kļūst aizvien apgrūtinošāks un stresā dzenošāks, nekā pirms gada vai diviem, un ar katru dienu kļūst tikai nejaukāk un dārgāk (leikocītu atjaunošanas injekcija, kas Rozentāles laikā bija par velti, tb apmaksāta no mana 35% socnodokļa, nu maksā 60 LVL). Toties VM esot ietaupījusi cik tur naudas, SIA Austrumu slimnīcai gan jau arī kāds vārījums sanāk, neba velti tā cīnījās.
Interesanti, viņiem neienāk prātā doma, ka moš kāds psihiski labilāks (aber ķīmiju rijot rītā un vakarā širmītis brauc ciet jebkuram) var fināla izmisumā paņemt vectēva bisi un kā štatos - aiziet pie pasākuma iniciatoriem, kas viņam dzīvi gandējuši, un pašaudīties?
----
* Protams, tas sīkums, jo dievzemītē politiķi par savu rīcību un izteikumiem nenes nekādu atbildību.

P.S.
Kam tas ir aktuāli - procedūru kabinets sestdienās vairs nestrādā, tb ja kāds grib pats vai sīko vest potēties pret encefalītu, tad lai saka paldies Circenei un prasa priekšniekam brīvdienu, lai to īstenotu darba laikā.

Kurš teica, ka marksistiski-ļeņiniskais skatījums miris? Da nē, dzīvāks par dzīvu, tikai vieni atslēgas vārdi nomainīti pret citiem, shēmu saglabājot neskartu. Atliek tikai priecāties, ka Satversmē nav ielabots (bet Satversmes izmaiņas bāleliņi veic vai ik gadu), ka Zeme ir plakana - tad būtu astronomiju kā zinātni jālikvidē. Klāvs neizturēja: "Pēc Poriņas izteikumiem ir noprotams, ka zinātnieki pirmkārt un galvenokārt ir ideoloģiski darbinieki (šeit gan viņa acīmredzot runā par humanitārajiem un sociālajiem zinātniekiem, jo piemēri, kurus viņa minēja, nāca tikai no šīm jomām). Tātad, šāds zinātnieks, jau ķeroties klāt pie pētījuma, ir iecerējis pierādīt kādu jautājumu, kura pamatā ir šī zinātnieka subjektīvais viedoklis vai politiskā angažētība. Pats pētnieciskais darbs tad acīmredzami sastāv no nepieciešamo datu selektīvas vākšanas, turklāt darot to tādā veidā, lai sākotnējais uzstādījums izskatītos “zinātniski pamatots”, vienlaikus atmetot tos faktus, kas neatbilst šim sākotnējajam uzstādījumam. (..) vēlme izziņas procesu iespundēt ideoloģijas trakokreklā ir pavisam taisns ceļš uz nekurieni"

Tas nav ceļš uz nekurieni - tas ir ceļš neaizmirstā totalitārisma sapņa virzienā.

Ik pa brīdim publiskajā telpā pavīd ziņas (šķiet, tikai aisberga redzamā virsotne), ka kārtējais namu apsaimniekotājs, izrādās, cik gadus naudu iekasējis, apkurinātājiem nav maksājis, un nu aizbraucis netraucēti pavadīt vecumdienas Maljorkā, kamēr dzīvokļu īpašnieki paliek maksājot viņa parādus. Pie tam kā neizbēgamu ļaunumu uztver to, ka jāmaksā ir, kaut izskatās tā mazliet netaisnīgi. Bet situācija ir analoga, piemēram, ka ja es aizeju uz autosalōnu, nopērku automašīnu, gadu braukāju, taču tad ierodas pie manis tiesu izpildītājs un pieprasa maksāt par automašīnu pilnu summu - dīleris, redz, neesot ar automašīnu piegādātājiem norēķinājies un parāvis fraciņu. Bet kāda man gar to daļa? Man aizdomas, ka Civillikuma izpratnē uz mani neattiecas siltuma piegādātāja un viņa subpodrjadčiku (apsaimniekotāju) attiecības, kurš tur kuru uzmetis. Ja siltuma piegādātājs ar apsaimniekotāju ir noslēdzis līgumu un deleģējis tam tiesības iekasēt no dzīvokļu īpašniekiem maksu par šo siltumu, tad viņu savstarpējie norēķini ir viņu pašu attiecības un trešajām personām nav jāmaksā par viņu savstarpējām neveiksmēm rebēs. Ja es par auto esmu samaksājis, tad tas ir mans un otru reizi man nekādi nav jāmaksā, aber blēdīgo dīleri ķer nu pats rokā.
Principā ļautiņiem vajadzētu tagad bombīt to partiju, par kurām vēlēja, birojus (ceru, ka uz pirmsvēlēšanu laiku atsākuši darbu), lai šamo pārstāvji Jēkabielā atliek visas savas fantāzijas par abortiem vai smēķētāju trenkāšanu, bet ķeras pie likumdošanas sakārtošanas šajā jautājumā. Bet ar ko ļaudis nodarbojas? Sāk vākt parakstus par kažokzvēru audzēšanas aizliegšanu dievzemītē, jo atklātībā nākušas slepeni uzņemtas fotogrāfijas, kas liecinot par lapsu un ūdeļu psihes deformācijām audzētavās!!!
Es saprotu, ka maniakālā sindroma pārņemta ūdele ir kas Baiss, taču ļaudis, vai nespēja noteikt šī brīža prioritātes, kam derētu pievērsties, neizmaksā jums pārāk dārgi?

Ziemas depresija plavno pāriet pavasara depresijā, ik nakti blenžot tumšajos griestos un prātojot par dzīvi sapisto un velto. Attiecīgi, nav ne vēlmes, ne tēmas, par ko cibā pukstēt. Šorīt gan sarosījos. Vispirms no rīta, ripinot uz vergtura Augeja staļļiem, apbrīnoju trolejbusā tantīti ap 30, kas stāvēja pie biļetes pīkstināmā un savas 5 min pīkstināja no visām maka kabatām ārā velkamas nederīgas braukšanas biļetes, līdz atrada vienu derīgu. Pēc tam visas nederīgās rūpīgi sastūķēja atpakaļ makā - acīmredzot pietaupot identiskam rituālam nākamajai braukšanas reizei. Pēc tam stāvu no rīta rindā pie rimčika kases, priekšā 2 tautieši - rindā nostāvēju tieši 10 min (citas kases kā reizi aizklapēja uz maiņu). Pirmais bija babulis ap 40 - tipa, esi pelnījusi, viss vēl priekšā, tipiska Loreaļu un Drogu mērķauditorija, - rezignēti vēro, kā kasiere izpīkstina preci, tad attopas un aizsperas uz otru veikala galu, jo aizmirsusi 3 piparu paciņas paņemt; atnāk, atnes piparus, tad atceras, ka derētu apelsīnu nopirkt - speras uz citu veikala spārnu. Rinda aug garumā un nekust uz priekšu. Aiz šīs rindā vīrišķis ap 35, pats 2 m bez galvas - uz beigām sāk skaļi kases aparātam stāstīt, ko viņš domā par tantukiem, kas kavē visu pagastu sastrēgumstundā. Kad beidzot babulis notinies, sašutumā par neiejūtīgajiem līdzcilvēkiem šņācot kā tējkanna, arī vīreļa prece nu izpīkstināta, un šis attopas, ka derētu tā kā maku atrast un saskaitīt, vai naudas pirkumam vispār pietiek. Sameklēja maku, izbēra visu sīceni, tad minūtes sazincik pa kapatām meklēja aiz oderes aizbirušo NZ začatku. Ikdiena. To redzam visapkārt.
Sagribējās cibā iekomentēt, ka kamēr vietējais izpildītājs būs totāli nespējīgs noteikt prioritātes un nespēs prognozēt savu darbību sekas pat tik sadzīviskā līmenī kā laikus sagatavojot naudas maku pie rimčika kases, tikmēr neredzu pamatu kādām nebūt pozitīvām izmaiņām šai zemītē. Un nekādi investori u.c. laimes lāči neglābs.

Valsts prezidents Andris Bērziņš ar paziņojumu, ka nav nepieciešams cīnīties par bezmaksas mācību materiāliem, būtībā aicina neievērot Satversmē un likumos noteikto valsts apmaksāto izglītības nodrošināšanu, secināja Tiesībsarga birojs, kas aktualizēja konstitūcijas un faktiskas situācijas neatbilstību un aicināja šo problēmu risināt. Pārējie Satversmes aizstāvji pagaidām klusē. Tad jau jautājums, acīmredzot, neietilpst nupat izdomātajā Satversmes nemaināmajā daļā (tāpat kā laulības rituāla svētums, tb aktualizējams vai ignorējams atkarībā no iesaistītajām personām).

Pamanīju interneta ārēs aktuālu ziņu, ka no šā gada 1. janvāra arī Latvijā iespējams oficiāli salaulāties ārpus dzimtsarakstu nodaļas vai baznīcas. Gaidāms, ka būs daudz cienītāju kāzām jūras krastā, bet pasaulē ir zināmi pāri, kas šim svinīgajam brīdim izvēlējušies visneiedomājamākās vietas - no kalna virsotnes līdz atkritumu izgāztuvei. Ja nemaldos, runa ir par laulībui kā svētumu svētumu un nacionālo vērtību kvintesenci. Iešāvās prātā: aber kāpēc laulības svētuma sargātājs mācītājs un deputāts Šmits, kurš tā cīnījās pret geju kopdzīves reģistrācijas projektu, klusē? Nu un pārējie tautu dēli? Ieslīguši praida gaidās, vācot kaku maisiņus (pie šiem Celsija grādiem process varētu būt apgrūtināts), jebšu laulību ceremonija izgāztuvē piedien pie lietas?