1772. gadā mežs klāja 46,7 % no Vidzemes guberņas, 1861. gadā - 40,5 %, 1887. gadā - 31,9 %. 1914. gadā ar mežu bija klāti vairs 26,8 % no Kurzemes un Vidzemes guberņu platības. 1923. gadā meži Latvijā bija 23% no valsts teritorijas. 1930. gadā - 27%, 2018. gadā - 52% no valsts teritorijas. Koksnes pieaugums šobrīd ir 16,5 milj. m3 gadā.
Bet vai tas nav pretrunā ar zaļo projektiem par jaunu koku stādīšanu? Īsti nesaprotu loģiku, pat ja varbūt botāniķi un mežziņi to var pamatot teorētiski. Ja pagātnē mežs izcirsts, tad neko daudz nevar mainīt, tāpēc neredzu sliktumu tajā, ja stāda vietā, nevis atstāj, kā ir.
Nē – kailcirte + atjaunošana viņu izpratnē ir noziegums! Tas vairs nav dabisks mežs, dzeņi un citi zvēri mirst, viss pagalam. Vairāk par zaļo pozīciju pie jūzeres Maya.
Kailcirtes vietā augošā jaunaudze ar savu biežņu ir pēc gadiem 5 īsta paradīze visiem sīkiem zvēriņiem. To ļaudis uz aci neredz, pat ja nekā no mežsaimniecības nejēdz?
Es pieņemu, ka arguments pret stādīšanu ir daudzveidības mazināšana, jo stāda vienu sugu. Dabīgi atjaunojošā mežā parasti ir sugu dažādība, vismaz sākumā. Patiesībā pie mums reti kur mežs neatjaunojas pats, tikai no stādījuma sanāk ātrāka un lielāka peļņa dēļ īpaši atlasīta materiāla.