| No vienas puses, objektīvi redzam, ka tie ļautiņi ir ellē atšķirīgi. Un dumji šīs atšķirības ideoloģiski ignorēt, jo tās apzināti un neapzināti ietekmē tās savstarpējās attiecības. Proti, noteiktās situācijās ļoti nozīmīgs var izrādīties gan dzimums, gan vecums, gan ādas krāsa un ķermeņa uzbūve, gan ēšanas paradumi, veselības stāvoklis. Pat frizūra un matu krāsa. Visnotaļ reāla ir situācija, kad, neatkarīgi no tās neatkārtojamās iekšējās būtības, īsi cirptai blondīnei dod priekšroku pār čirkainu bruneti (un otrādi). Un tā nebūs nekāda diskriminācija, bet gluži vienkārši pārdomāta un pamatota izvēle. No otras puses, mūsu civilizācijā dzīvs ir no kristietības nākušais postulāts, ka visi cilvēki statusā ir vienādi - vienlīdzīgi, līdztiesīgi utt., proti, egalitārisms.
Ja lietojam analoģijas (un man tās patīk lietot, jo tās palīdz labāk saprast), tad ar cilvēkiem ir kā ar suņiem, proti, suņi ir viena suga Lielā Darvina priekšā, taču suņu šķirnes ir visnotaļ atšķirīgas. Un būtu dumji apgalvot, ka čivava un dogs ir vienādi. Katrs suņa īpašnieks piekritīs, ka dažādām šķirnēm ir savas kopējās, no citām šķirnēm atšķirīgas, tikai konkrētajā šķirnē selekcijas ceļā izkoptas “rakstura” pamatiezīmes.
Tāpat ir arī ar cilvēkiem – vienādi mēs esam, kā jau pirmavots māca, tikai Dieva priekšā. Bet savstarpēji pat ļoti atšķirīgi. Tāpēc, lai kā pēdējos gadsimtos - kopš Apgaismības, - vara ir eksperimentējusi ar sabiedrības unifikācijas mēģinājumiem, tas sociums dalās apakšgrupās, kuras atšķiras ar uzvedību, manierēm, gaumi, izglītotību, interesēm un vērtībām.
Aizdomas, ka centieni ideoloģijas “visi cilvēki ir vienādi” vārdā kopš bērnības sabāzt visus vienā Prokrusta gultā ir un būs neveiksmīgi – cilvēku “šķirnes” atšķīrās, atšķiras un atšķirsies. Atsevišķie gadījumi, kad ar īpašu dresūru un laika patēriņu izdevies no sētas kranča izaudzināt medību suni, nekādi neietekmē kopējo situāciju – ir un paliek atsevišķi gadījumi. Un neviens kinologs nebāzēs savu pasaules skatījumu uz izņēmumiem. Atšķirībā no pedagogiem, kuriem tikai atsevišķie “veiksmes stāsti” ļauj uzturēt pie dzīvības dzelžaino turēšanos pie Svētā Pāvila mācības sadzīvē, vienā klasē un vienā solā liekot kopā dogu un čivavu kucēnus. Lai gan Pāvils tak par dvēseli runāja, nevis par talantu, prāta spējām un civilizētības līmeni. |
Bet kārtu un kastu radītās grupas fizioloģiskās atšķirības nešķiet ticamas. Pirmkārt, jau pārāk liela skaita atšķirība. Uz 100 zemniekiem varbūt bija 1 muižkungs. Turklāt šo aristokrātu mobilitāte noteikti bija daudz lielāka, līdz ar to arī ģenētiskā sajaukšanās daudz lielāka – precējās no lielāka attāluma utt.
Un kad šīs aristokrātu līnijas netika spēcīgi aizsargātas, bet vairāk balstījās uz meritokrātiju, tad ir novērojama liela sajaukšanās. Kāds varbūt bija nabadzīgs zemnieks, bet viņa bērni jau bija turīgi zemnieki, un attiecīgi viņu bērni jau studēja un kļuva par administratoriem pilsētās. Vai otrādi – turīgu vecāku bērni nolaidās un kļuva par parastiem strādniekiem.
Varbūt būt, ka ir zināmas atšķirības pēc IQ dažādām rasēm un nacionalitātēm, bet 1) šie pētījumi ir ļoti vāji, 2) nelielas atšķirības IQ līmenī ir pārvērtētas. Dažreiz kāda reģiona cilvēkiem ir zemāks IQ vides piesārņojuma (piemēram, svins ūdenī) vai ģenētiskas slimības dēļ, bet pat šie gadījumi ir tik reti un grūti nosakāmi, ka līdzvērtīgas atšķirības starp etniskām grupām visdrīzāk ir nebūtiskas.
Vislielākā ietekme visdrīzāk būs kultūrai. Labās ziņas ir tās, ka kultūru mainīt ir vieglāk nekā ģenētiku.