Nu tevi diez, vai kādreiz dzīvē kāds par skuķēnu vai kundzīti ir nosaucis. :D Padomā no otras puses - kas ir tā motivācija jaunas sievietes saukt par skuķēniem, un cienījama vecuma kundzes - par kundzītēm? Vai tik tomēr tajos vārdos netiek ietērpts mērens nievājums un pārākuma apziņa?

Nav vis. :) Par puiku apkārtējie dēvēja līdz pat pilngadībai, jo latviešu valodā vārds "puika" to arī nozīmē. Tāpat kā "skuķis", "meitēns", "skuķēns" bija pašsarprotams sinonīms "meitenei" līdz pilngadībai, savukārt "kundzīte" bija apzīmējums situācijā, kad par "kundzi" (tb elites pārstāvi) runāt nevarēja, savukārt "sieviete" būtu par prastu.
Redzi, esmu tik sirms, ka vēl esmu sastapis inteliģentus cilvēkus, un esmu arī piedzīvojis tos laikus, kad Rīgas kinostudijas filmas "Puika" un "Ja nebūtu šī skuķa" ne filmu autoriem, ne skatītājiem nešķita ne mazākā mērā aizvainojošas. Interesanti, kā dažos gadu desmitos kardināli mainās vārdu nozīme!
Tak saprotu, ka viss šai pasaulē mainās, un drīz jau Jaunsudrabiņa un Blaumaņa rakstos katrs otrais vārds mūsdienu cilvēkam šķitīs aizvainojošs. Vaina ne pasaulē, bet manī, kurš nesteidz mainīties tai līdzi.

Aha, es tātad pārpratu - iedomājos, ka par "skuķēnu" tev pārmeta, jo tā biji nosaucis kādu pieaugušu sievieti, nevis tiešām meiteni-bērnu. (Te laikam mans personīgās pieredzes bias nostrādāja, jo ir dzirdēts ne vienu reizi, kad par jaunu, dedzīgu profesionāli mēdz izteikties "ko tas skuķis no sevis iedomājies"). Ok, tad es tur neredzu problēmu, un īsti nesaprotu pārmetumu.

Par kundzītēm - nu tur arī, nezinot kontekstu, var būt visādi, tomēr esmu pamanījusi, ka sarunvalodā mūsdienās tas tomēr visbiežāk tiek izmantots nievājoši. Varbūt šī iemesle dēļ tev piesējās par "kundzītēm", pat, ja nebiji to domājis nievājoši.

Problēma jau nav tajā, ka kāds apvainojas. Lai apvainojās uz veselību. Problēma ir tajā, ka apvainoto baru jūtas sākuši administratīvi un policejiski aizsargāt dažādu rangu "orgāni", no kuru destruktīvas ietekmes nevar īsti izvairīties.

Administratīvus aizsargorgānus neatbalstu. Taču man ir aizdomas, ka daļa no tiem atlaisto mocekļu stāstiem ir nevis par orgāniem, bet gan elementāri par to, ka pietiekami liels skaits kolēģu apvainojas, vai varbūt daži ietekmīgākie. Un neviens taču negrib strādāt kopā ar lecīgu dirsu, kurš labrīt vietā postē soctīklos apvainojumus. Protams, patīkamāk taču ir to novelt uz visvareniem orgāniem, nevis atzīt, ka pats bija muļķis.

Kā reizi viens lecīgs dirsa nupat: https://www.msn.com/de-de/nachrichten/politik/cambridge-historiker-verliert-job-nach-rassistischen-kommentaren/ar-BB16lOVv?ocid=sf2

Slavery was not genocide otherwise there wouldn't be so many damn blacks in Africa or Britain would there? An awful lot of them survived.

Pilna intervija šeit.

Bet, ja skatās uz šo gadījumu no ciniska skatupunkta - viņš intervijas gaitā diezgan aizraujas ar savas Alma Mater nolikšanu, kas kopsavilkumā ir "Kembridžas uni infiltrējuši marksisti, un kurus departamentus vajadzētu vispār slēgt". Tas diezgan sasaucas ar manu tēzi par lecīgu dirsu, uz kuru kolēģi apvainojās, un tad tāda neveiksmīga frāze kļūst ļoti parocīga.

Neredzu gan ar ko šī frāze tik neveiksmīga, ja vien neuzskata, ka baltajam cilvēkam uz jebkuru jautākumu par melnajiem un verdzīu būtu jānoliedz vēsture un jākrīt ceļos.

Tas būtu, kā, piemēram, Tevi izmestu no darba, jo intervijā ātrumā esi pateikusi nevis "dižā lietuviešu tauta", bet gan sarunvalodā lietoto "leiši". Vienalga, man derdzas šitā būšana. Par svētu turu teicienu: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.”

Es tev lielā mērā piekrītu, tādēļ arī domāju, ka vāvuļošana par Kembridžas Uni arī ir ticams skaidrojums. It sevišķi tādēļ, ka, cik apskatījos ziņās, nebija nekādi "specializēti orgāni", bet gan cits Kembridžas Uni vēsturnieks, kurš šo interviju bija uzodis un skarbiem vārdiem notvītojis. Tādas, lūk, konspirācijas.

Nav jau nekādas konspirācijas (man domāt, tāda nav iespējama tīri tehniski). Tikai man nepatīk kopējā tendence it visā, kad svarīgi ir, nevis kā bija, bet gan - kurš skaļāk bļauj. Taču atzīstu, ka tā mana problēma, ar ko jāiemācās tikt galā.

Starp citu, jūsu abu komentāri vēl vienu lietu ļoti skaisti iezīmē, ko ne katrs pamana.

Ja indivīdi sarunājas, viņi spēj veidot attiecības, novērst pārpratumus un būvēt savstarpēju sapratni un uzticību.

Tas nav iespējams, ja Tevi apvaino pūlis (savā būtībā - bezpersonisks konstrukts).

Tā tas patiešām ir! Manas domas par visu to "cancel kultūru" ir tādas, ka tās lielā mērā ir sekas tam, kā funkcionē sociālie mediji. Jo ikviens var nošērot, neiedziļinoties un komentējot kaut vai vienu niknu vārdu (rasists! utml.), un turpat uzradīsies vēl bars ar nedomājošiem, kuri tā vietā lai iedziļinātos, uzķersies uz to vienu vārdu un šēros nikni tālāk, veļot uz priekšu lavīnu un radot priekšstatu, ka tas ir plaši pārstāvēts viedoklis. Tai pat laikā - realitātē - visplašāk parstāvētais viedoklis, visticamāk, ir "vienalga".

Nievāšana un pārākuma apziņa ir lietas, ko nevar aizliegt.

Vispār jau es neaicinu kaut ko aizliegt. Tikai norādu, ka nav jābrīnās, ja cilvēki apvainojas par nievājošu un pārākuma apziņas pilnu attieksmi.

Nezinu, vai indulgence tieši brīnās vai ko citu, bet līdztekus jūtoties aizvainotam cilvēks var kaut ko sev arī iegūt, pārdomāt un augt.

Visādi var būt, un arī nebūt. Bet, līdzīgi kā nevar aizliegt pārākuma apziņu, nevar arī aizvainojuma sajūtu aizliegt, un nav būtiski - pamatotu vai nē.

Jā.