Labvakar, manu mazo draudziņ. :)

Izstāstīšu Tev to, ko es stāstu 6. un 7. klases bērneļiem, proti, kāpēc mēs nekad nevaram būt droši par to, kas un kā noticis/bijis senatnē, taču kā mums to jāpēta un kāpēc tas ir sasodīti interesanti. Gan jau esi, sekojot līdzi Laurlāča un Meikaperes Evelīnas gaitām, mētājot kendamu un apgūstot apgriezienu ar skūteri, pa vidam arī redzējis, kā vecāki vakaros skatās visādus kriminālizmeklēšanas seriālus. Nu tur visus CSI un tamlīdzīgus.

Tagad iztēlojies, ka esi kriminālizmeklētājs, kurš ierodas nozieguma vietā: priekšā līķis, asiņu peļķe, tēviņš ar nazi, kaimiņu babulis, kurš visu esot binoklī no pretējās mājas redzējis, un vēl kāds kaimiņš. Katrs stāsta ko savu, pilnīgi pretēju otra stāstītajam.

/šajā situācijā nākas visu ainu uzzīmēt uz tāfeles, bērni smejas vēderus turēdami par skolotāja zīmētprasmi un aizgūtnēm komentē/

Nu lūk, draudziņ, vēsturnieks ir kā šāds kriminālizmeklētājs. Vispirms viņš kā arheologs izpēta visus lietiskos pierādījumus: asins šļakatas, pirkstu nospiedumus, kur kas atrodas, uz kuru pusi logam kritušas šķembas. Pēc tam viņš pēta rakstu avotus par notikumu – trīs dažādas liecības jeb hronikas. Salīdzina, analizē, konstatē pretrunas, atsijā melus no puspatiesībām un patiesības. Un tad no tā visa rekonstruē notikuma ainu (te atkāpe, tiek paskaidrots, ko nozīmē vārds “rekonstruē”).

Arī kriminālizmeklētājs nav bijis klāt nozieguma brīdī, tātad nekādi nevar zināt kā viss noticis, ja notikumu nav ierakstījusi novērošanas kamera. Viņš, balstoties uz visa zināmā, rekonstruē notikuma ainu. Kad aina rekonstruēta, kriminālizmeklētājs to nodod prokuratūrai un tiesai, bet vēsturnieks izklāsta publikācijā vai grāmatā.

Bet tik un tā mēs visu nekad nezinām. Nāk jaunas tehnoloģijas kriminālizmeklēšanā, arī vēsturē, krājas pieredze un mācēšana. Kriminālistikā ievieš DNS testus un secina, ka izmeklētājs tomēr kļūdījies. Strādājis godprātīgi, viss liecināja par to, ka vainīgs ir šķirtais vīrs, taču DNS rāda, ka tomēr dārznieks, un nu mēs zinām par sen notikušo noziegumu vairāk un precīzāk.

Gluži tāpat arī vēsturē: pirms 100 gadiem vēsturnieki savu zināšanu robežās centās rekonstruēt, kādi izskatījās, ko ēda un dzēra spartieši, un to ierakstīja grāmatās. Mūsdienās mēs esam gudrāki, esam veikuši jaunus izrakumus, atklājuši papildus liecības, mums ir jaunas tehnoloģijas, kas labāk ļauj analizēt atrastos artefaktus, un nu rekonstruētā aina mainās. Ja jūs labi mācīsities ķīmiju, fiziku, tad izgudrosiet ko tādu vēstures labākai pētīšanai, kas man un cienījamākajam vēstures skolotājam Latvijā, kuru sauc par Klišānonkuli, pat sapņos nav rādījies, un uzlabosiet mācību grāmatas.

Tas nenozīmē, ka iepriekšējās viss bija aplami “tā nebija”, tas nozīmē, ka nu mēs šodien zinām labāk, bet ja izglītosimies un kļūsim zinošāki, ar radošu domāšanu, tad turpināsim pētījumus un uzzināsim vēl vairāk, un tā senatnes bilde būs vēl precīzāka.

Tas ir kā ņemt sen izgudrotu velosipēdu, novākt visādus liekos anķīnus, pielikt jaunus un labākus – velosipēds pats it kā nemainās, taču ar katru jaunu paaudzi braukt ar to var ērtāk, labāk un ātrāk, – tjūningojam, nevis braucam ar tādu, ar kādu minās jūsu vecvectētiņi. Tas pats ar vēstures zināšanām un mūsu priekšstatiem par to, kā bija senatnē.

Nu kaut kā tā. :)