Skolā, izrunājot tēmu par ahajiem, palaižu uz ekrāna fragmentu no filmas "Troja". Gan jau arheologi mani ar šķipelēm nomētātu, taču manuprāt tur nav tās briesmīgākās ahaju bruņu replikas, kādas redzētas. Gana labi. Un replikas bērni saprot/uztver daudz labāk, nekā oksidējušos skrandu fragmentus no akadēmiskām reprezetācijām. Nosatāmies Hektora un Ahileja divkauju (pagūstu vēl pamācoši norādīt - aš savas māmiņas intonācijā, - ka lūk, Ahileja vārdu ļaudis zina 4000 gadus pēc viņa nāves, jo atceras izcilos, nevis ierindas kendamas mētātājus), apspriežam ahaju un doriešu bruņu atšķirības (Ahilejam ir tāda ļooooti aizdomīga agrīnā doriešu viengabala kirasa, bet Hektors klasisks ahajs). Tad es apturu filmas gaitu Ahileja lēcienā gaisā un vaicāju: ko vēl arat par šo kadru teikt? Atbildē klusums...
- Nu bet padomājat, tam nav nekāda sakara ar seno laiku vēsturi, bet jaunāko laiku.
- Mulss klusums. 30 ačteļu pāri mani vēro: ko tas učuks no mums grib?
- Ech jūs, tas taču ir 20.-21. gs. mijas modernās popkultūras sekssimbols Breds Pits!
- Klusums... Tad paceļas viena nedroša roķele: skolotāj, bet kas ir Breds Pits?
- Tad samulsu es. Sajutos vecs un tik vien nobubināju: nu jūsu māmiņām viņš jaunībā šķita ļoti smuks. Nomainīju kadru un sākām apspriest kuģu taranu dizaina īpašības.

Stāsta morāle? Ja manāt kur internetos kādu pieminām Bredu Pitu, tad bez jūzerpikčas un ortogrāfijas analīzes ir skaidrs, ka virtuālajam sarunu biedram ir pāri 40...