pareizā atbilde uz jautājumu par pētījumu noderību ir par to, ka uzticamas zināšanas var ļaut pieņemt iedarbīgākus lēmumus, un sabiedrības pētīšanas gadījumā runa ir par policy lēmumiem. no tava apraksta nevar saprast, ko tieši zanders teica, bet tas nebūtu nesaprātīgs jautājums, vai konkrētie pētījumi var palīdzēt veidot policy, un vai tie tiek ņemti vērā. zināšanas ir spēks, bet tām nevajag būt pašmērķim, jo resursi un uzmanība ir ierobežoti, tāpēc nevar atbalstīt visus pētījumus un ir jāizvēlas noderīgākie. nesaprātīgs jautājums būtu par to, vai pētnieki piedāvā arī policy vai individuālus risinājumus, jo tam ir domāta darba dalīšana.

man nepatīk salīdzinājums ar dabaszinātnēm, jo daba seko daudz tveramākiem un noteiktākiem likumiem kā sabiedrība, tāpēc no skudru pētīšanas varētu iegūt daudz plašāk piemērojamas zināšanas kā no kādas sabiedrības pētīšanas. citiem vārdiem, sabiedrības pētījumiem ir daudz lielākas iespējas būt pašmērķīgiem, un nostādīt tos kopā ar dabas pētījumiem ir maldinoši.

visi dzihvnieki ir vienlihdzihgi, tikai dazhi ir vienlihdzihgahki...

/sho citahtu man atgahdinahja Tavs komentahrs par zinahtnju nozaru salihdzinahshanu.

Uztiicamas zināšanas stīgu teorijā neļauj pieņemt nevienu praktisku lēmumu sadzīvē, taču redz tērējas un pēta, visādus tur kolaiderus būvē.

Citēju diezgan precīzi, tikai iekavās paskaidrojot kontekstu). Piekrītu, ka lielā mērā tev taisnība, tb Zanderam tad drīzāk varētu piesieties par formulējumu - viņš varēja vienkārši pateikt, ka visi šie darba vides pētījumi viņaprāt ir nelietderīga naudas izšķiešana konkrētu "pētnieku" barošanai.

Mani mazliet uztrauc inženiertehnisko iemaņu pielīdzināšana zinātnei un, attiecīgi, zinātnes reducēšana uz kaut kā praktisko pielietojumu. Savukārt kad diskusijās dzirdu, ka izglītība nedod kādas tur praktiskās prasmes konkrētā profesijā, aplam saniknojos, tb kā sarunu biedrs nederu.

stīgu teorijai nav praktiska pielietojuma, jo tā it kā ir pārāk sarežģīta, lai pat tiktu pārbaudīta, un "visādu kolaideru" mērķis nav to pārbaudīt. stīgu teorija labākajā gadījumā ir protozinātniska, un bez pārbaudēm tā nevar absolvēties par zinātni, tāpēc tā nevar būt piemērs pašmērķībai zinātnē. gadījumā, ja stīgu teoriju varētu pārbaudīt un tā izturētu pārbaudes, varētu runāt par tās prognozētspēju un attiecīgi praktisku pielietojumu. prognozētspēja ir viena no divām obligātajām zinātniskas teorijas pazīmēm, tāpēc tādas teorijas pēc definīcijas nav pašmērķīgas. tava doma balstās uz asociācijām starp teoriju un mentālu masturbēšanu, bet tādu līdzību būtu grūti demonstrēt ar zinātnisku teoriju. piemēram, kvantu zinātne ir īpaši teorētiska, bet procesoru inženieri to pielieto praktiski, tāpēc mēs varam sarakstīties cibā. līdzīgi, vispārējā relativitāte ir pazīstama ar savu augsto abstrakcijas pakāpi, bet uz tās balstās gps sistēmas.

tavs zandera citāts nebija atzīmēts kā citāts, un iekavas to formulēja plašāk, tāpēc padarīja neskaidrāku.

jautājums par zinātnes pielietojumu var būt tracinošs tāpēc, ka cilvēki savu zināšanu trūkumu par pielietojumu mēdz naivi jaukt ar pielietojuma trūkumu. pazīstams piemērs tam ir Sāra Peilina, kas kritizēja drosophilia mušu izpēti kā bezjēdzīgu, lai gan tā ir uzskatāmi noderīga. mani arī naivi noraidoši viedokļi par zinātni šķiet ļoti tracinoši, jo gan apkārtējā pasaule, gan vēsture izcili demonstrē uzticamu zināšanu vērtību. tajā pašā laikā resursi ir ierobežoti, tāpēc nevar veikt visu iespējamo izpēti, un tāpēc izpēte ir jānovērtē, lai varētu izvēlēties, kur ieguldīt resursus. tas nozīmē, ka jautājumi par zināšanu pielietojumu var būt saprātīgi. es joprojām nezinu, ko tieši zanders teica, tāpēc es nezinu, vai tieši viņa jautājums bija saprātīgs vai arī sāras peilinas kategorijā. tā vietā es redzu, ka tu pats pārāk slikti saproti šo tēmu, lai varētu aizstāvēt zinātni, nerunājot sev pretī un nesaucot to par pašmērķīgu

vēl viena slikta asociācija, ko var radīt runas par pētījumu lietderības vērtēšanu, ir izglītības funkcijas reducēšana uz arodizglītību. arī tad tā nav pareizā atbilde, ka visa izglītība būtu pašmērķīgaka, bet pareizā atbilde ir paskaidrot, ka arods nav vienīgais vai labākais pašattīstības veids, un ka sabiedrība iegūst no attīstītiem locekļiem

Mana kļūda - novirzījos no tēmas ar neveiksmīgiem izpušķojumiem. Principā gribēju teikt, ka pētījumu mērķis ir izziņa, tb vēlme noskaidrot, "kas lācītim vēderā". Un tikai kad ir izpētīts, var sākt spriest, ko ar rezultātiem darīt, vai tie kā izmantojami. Jo tāpēc jau pēta, ka nezina, kādi būs rezultāti - uzsākot pētījumu neviens nevar zināt, vai iegūtais būs kā praktiski izmantojams, vai nē.