slikts sapnis [entries|archive|friends|userinfo]
slikts

[ website | untu.ms ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Apr. 2nd, 2020|04:23 pm]

Elementāra kapitālisma kritikas prognoze ir, ka, augot nevienlīdzībai, krīzes saasināsies. Divdesmitā gs. pirmajā pusē atbildē uz krīzēm tika ieviestas strukturālas reformas, bet “viss pa vecam” puse izmaiņas ar laiku atkaroja. “Pa vecam” šajā gadījumā pamatā var saprast kā “pirms Franču revolūcijas”, un uz to arī atsaucas labā un kreisā nošķīrums, jo labējā politika bija veids kā nomainīt vienu iedzimtu priekšrocību veidu (aristokrātija) ar citu (privātīpašums).

Daudziem to dzirdot “rādās sarkans” un gribas kaut ko asi teikt par “meritokrātiju”, ka priekšrocības būtu pelnītas, bet tas ir tikai kārtējais patiesības grauds. Runa kopainā ir par to, ka cilvēks var ar izcilību būt pelnījis miljonus, bet nevar nopelnīt miljardus bez ekspluatācijas un netaisnīgas iekārtas. Cits vienkāršs nosacīti pelnītu priekšrocību piemērs būtu pārmantošana, bet tā ir atkāpe no tā, ko es patiesībā gribēju teikt.

Neoliberālisma iekārtas virzība ir uz īpašuma un attiecīgi varas šauru sakopošanu, un likumsakarīgs iznākums tam ir, ka vairumam nepietiek, bet dažiem ir par daudz. It kā izeja no tā ir, ka izaugsme būtu tik liela, ka arvien proporcionāli mazāka daļa tāpat būtu visiem pietiekoša, bet tas tikai atliek nevienlīdzības problēmu. Esošā situācija ir, ka problēma ir dziļi ielaista, un tāpēc, izaugsmei paliekot lēnākai, liela daļa sabiedrības tiek pārgrūsta pāri robežai, pēc kuras vairs nevar “savilkt galus”, un tas rada “domino efektu” iekārtai kopumā.

2008. gads bija grūti ignorējams signāls, ka gaidāmas vēl būtiskākas krīzes, bet ar mediju propagandas palīdzību iekārtai to vismaz virspusēji izdevās notušēt; turklāt ne tikai tika apslēpti cēloņi (deregulācijas pieļautas finanšu spekulācijas), bet vainīgie tika atalgoti ar finansiālu glābšanu bez īpašiem nosacījumiem, toties uzliekot vēl daudz lielāku slogu sabiedrībai kopumā. Nekas gan īsti neatgriezās pie iepriekšējās “normalitātes”; sekoja, piemēram, Ukraina, Tramps (un augošs autoritārisms kopumā), un tagad pandēmija.

Krīzes cēlonis ir, ka nevienlīdzīga, “raušanai” pakārtota iekārta nevar “atdzist”; tās stabilas pastāvēšanas nosacījums ir noturīgi strauja izaugsme. Sabiedrībai svarīgas iekārtas kā izglītības un veselības tiek mērdētas, un tāpat arī vairums strādājošo cilvēku, un tāpēc nav iespējas vajadzības gadījumā “savilkt jostu”.

Linkdot krepsi

[Mar. 31st, 2020|05:32 pm]

Ja kas, tā kā Cibas nākotne ir nedaudz neskaidra, iesaku arhivēt savus ierakstus ar komentāriem, lai tie nevarētu pazust, un vienkāršākais veids kā to izdarīt ir ljArchive; jāizvēlas File -> New Archive, un otrajā solī pie servera jānorāda http://klab.lv.

Link3 krepši|dot krepsi

[Mar. 31st, 2020|05:19 pm]

Man apnika “čakarēties” ar ierakstu kopēšanu starp StackEdit un Cibu, tāpēc uztaisīju mazu pārlūka paplašinājumu, kas pievieno ierakstu un komentāru teksta laukiem StackEdit iespēju. Vēl tas samaina visas iekšējās klab.lv saites, lai tās izmantotu savu žurnāla stilu (style=mine).

Link3 krepši|dot krepsi

[Mar. 31st, 2020|04:19 pm]
[Tags|, ]

I think we have gone through a period when too many children and people have been given to understand “I have a problem, it is the Government’s job to cope with it!” or “I have a problem, I will go and get a grant to cope with it!” “I am homeless, the Government must house me!” and so they are casting their problems on society and who is society? There is no such thing! There are individual men and women and there are families and no government can do anything except through people and people look to themselves first… There is no such thing as society. There is living tapestry of men and women and people and the beauty of that tapestry and the quality of our lives will depend upon how much each of us is prepared to take responsibility for ourselves and each of us prepared to turn round and help by our own efforts those who are unfortunate.
– Thatcher

Government is not the solution to our problem, government is the problem.
– Reagan

Pastāvošās kārtības stūrakmens ir pārspīlēts individuālisms; cilvēki kā Robinsoni Krūzo uz salas (“nav tāda ‘mēs’”); uzsvars uz mikro-risinājumiem (glābt klimatu, šķirojot savus atkritumus), uz personisko atbildību, un noniecināta strukturāla analīze un strukturālu izmaiņu iespēja vai nepieciešamība.

Sabiedrība neko būtībā neiemācījās no iepriekšējām krīzēm (kā no 2008. gada), un tās tika izmantotas, lai pagrieztu spīles ciešāk; privāti uzņēmumi kā Parex tika glābti, un izmaksas uzņēmās visa sabiedrība kopumā; tas tika izmantots kā iemesls ieviest taupības politiku, kas visvairāk skar visneaizsargātāko sabiedrības daļu, kurai vienlaicīgi ir vismazāk teikšanas par pastāvošo kārtību.

Finanšu politika atkal tiek brīvi pielietota, lai glābtu privāto jomu (piem., AirBaltic nupat saņēma 150 miljonus); tiek veidotas lielas naudas plūsmas ar nosacītu atbildību, kā tās tiks pielietotas vai nāks sabiedrībai par labu, lai gan tās sedz sabiedrība kopumā. Ja jau AirBaltic ir kritiski nozīmīgs sabiedrībai un attiecīgi glābjams, varbūt tam būtu jābūt nacionalizētam uzņēmumam, nevis pakārtotam privātām interesēm? Par to netiek runāts; tā vietā cilvēki pat tagad turpina “bīdīt” vēl plašāku privatizāciju un sapņo par vairāk veiksmes stāstiem kā Dienvidu tilts.

Link1 krepsis|dot krepsi

[Mar. 14th, 2020|05:28 pm]
Cits jauns jēdziens: naive probabilism.
Linkdot krepsi

[Mar. 14th, 2020|04:48 pm]
[Tags|]

Čomskim ir jēdziens “Orvela problēma”, kas runā par to, kā it kā informācijas laikmetā var nezināt to, kas ir acu priekšā, un pretstats tai ir “Platona problēma”, kas jautā, kā cilvēki tomēr spēj tik daudz zināt un saprast.

Čomska atbilde uz Orvela problēmu ir mediju propaganda: mediji atlasa un iepazīstina ar informāciju, balstoties uz neizteiktiem fona pieņēmumiem, un cilvēki sliecas dot priekšroku pazīstamajam. Pietiekami svešādas domas pat netiek izsvērtas, un tās var tikt uztvertas kā draudīgas.

Tas atgādināja, kā Irākas kara sākumā “Dienā” bija izvērsums ar lielu infografiku par Sadama masu iznīcināšanas ieročiem, un cik pārliecinoši tas likās. Es nebūtu varējis īpaši saprast protestētājus pret karu, bet, patinot laiku uz priekšu, ir grūti pieņemt, ka Bušs un it īpaši Čenijs nav aiz restēm, un ka Bušs savu tēlu pat ir reabilitējis, jo viņu un neokonservatīvo kopumā noziedzības un nekompetences posts ir tieši jūtams vēl šodien, piemēram, notiekošajā uz Grieķijas robežas.

Tādas frāzes kā “režīma propaganda” parasti pataupa par vietām kā Sadama Irāka, bet ir globāls režīms ar ASV priekšgalā, kura propagandā visi peldas. Parasti par to runā un domā “parastie” disidenti kā Čomskis un citi, kas, piemēram, izjūt iekārtas pretrunas un nepatiesības uz savas ādas, bet C-19 nozīmē, ka disidentu būs daudz vairāk.

Bonus Čomskis par centristiem:

Link2 krepši|dot krepsi

[Mar. 12th, 2020|12:13 am]
[Tags|]

Case study par būmeru smadzeņu tārpiem; izcēlumi no jauna raksta vietējā apritē.

... tālāk ... )

Link3 krepši|dot krepsi

[Mar. 8th, 2020|02:14 pm]
[Tags|]

Es nezinu, no kā es esmu šo domu aizguvis, un man ir slinkums meklēt, bet ideoloģiju var saprast kā tieši ilgtermiņa politiku (uzskatiem par vēlamo varas sadalījumu un lomu sabiedrībā ilgā laika posmā). Šādā skatījumā neoliberālisma izplatītais domu gājiens par "ideoloģijas galu" ir draudīgs aicinājums pasīvi pieņemt iekārtu un nedomāt par visām iepriekšējām reizēm, kad tā ir nogājusi no sliedēm, un par to, cik ļoti viss izskatās pēc kārtējās (labākajā gadījumā) tādas reizes.

Neoliberālisms, protams, pati par sevi ir ideoloģija, un tās pamata kritika ir par to, ka tā nav ilgtspējīga; tās endgame ir arvien pārmērīgāka nevienlīdzība un no nevienlīdzības izrietošās patoloģijas, un ceļš uz to ir izklāts ar viltus solījumiem par efektivitāti, lai gan šī efektivitāte arvien izteiktāk izpaužas tajā, ka izmaksas efektīvi tiek uzgrūstas pārējai sabiedrībai, galējam piemēram esot klimata krīzei.

Domu apturošās klišejas par ideālistisku šķeltniecību pretstatā pragmatiskai saliedētībai būs jādzird arvien biežāk, jo tas ir veids, kā apiet jautājuma būtību. Pragmatisms jeb uzsvars uz praktiskajiem cēloņiem un sekām gan patiesībā tiek pievilts, neanalizējot dziļākas ideoloģiskas sakarības sabiedrībā; piemēram, to, ka pastāvošās ideoloģiskās frontes nav sakritība; cilvēku pārliecinātie uzskati un iztrūkumi zināšanās, kas tos stutē, nav nejauši.

Naidīši, lai to skaidrotu, ķeras pie ēnainām sazvērestībām, bet tas nav nepieciešams; mediju uzņēmumu īpašnieki ir zināmi, un viņu intereses ir skaidras. Mediju "neatkarība" šādā ziņā ir šarāde: ja it kā neatkarīgie mediji būtiski kritizētu pastāvošo iekārtu, to būtu vienkārši apturēt; tā vietā kritika pastāv tikai pastāvošajai kārtībai drošākos rāmjos.

Piemēram, naidīši uzskata, ka abpusēji naidīgā attieksme starp Trampu un ziņu medijiem parādītu šo mediju angažētību, bet patiesībā abām pusēm konflikts ir izdevīgs: Tramps iegūst neticami plašu publicitāti, un mediji pretī saņem reitingus. Plašākajai iekārtai tas ir izdevīgi, jo Tramps ir zibensnovedējs; plašākas norises tiek norakstītas uz Trampa un trampistu personīgajiem trūkumiem.

Linkdot krepsi

[Mar. 8th, 2020|11:21 am]
[Tags|, ]

Epistēmiskā netaisnība ir samērā jauns jēdziens, kas ietilpst sociālajā epistemoloģijā. Tā ir iedalīta divos noteicošos veidos: liecību netaisnībā, kurā cilvēku grupu aizspriedumaini uzskata par neuzticamiem lieciniekiem un neņem vērā kā zinātājus, un hermeneitiskajā netaisnībā, kurā cilvēkiem nav pieejami jēdzieniskie līdzekļi (kategorijas), lai skaidrotu un runātu par savu pieredzi.

Parasts piemērs hermeneitiskajai netaisnībai ir tas, ka pirms septiņdesmitajiem nebija izplatīta seksuālās uzmākšanās (harassment) jēdziena, tāpēc cilvēkiem, kas ar to saskārās, bija atsevišķi jāizdomā veids, kā notiekošo saprast un izteikt. Tās pārsvarā bija sievietes, un attiecīgi runa ir arī par dzimuma aizspriedumiem, sarežģījot to vēl vairāk, un tāpēc nav pārsteidzoši, ka īpaša interese par sociālo epistemoloģiju ir bijusi feministu domātājiem.

Tā ir sakritība, ka es par to ierunājos 8. martā, un tas nav slikts veids kā šo datumu atzīmēt, lasot Feminist Social Epistemology SEP šķirkli, bet vienlaicīgi tā ir parastā kļūda, skatot feminismu pārāk šauros ietvaros, it kā citos datumos vai ārpus dzimuma tam būtu mazāka nozīme. Tā ir izpausme minējumiem par jēdzienu nozīmi, minot, ka uzsvars uz vienu dzimumu it kā izslēgtu otru, lai gan patiesībā uzsvaram (kā SEP rakstā atzīmēts) ir pragmatiski iemesli, jeb tas, ka izjust netaisnību motivē par to dziļāk domāt, kā arī var dot priekšrocības to saprast.

Raksts arī vairākās vietās pragmatisma saistībā atsaucas uz marksismu, jo tie ir simbiotiski domu gājieni, kam raksturīgs skaudrs skatījums uz varas attiecībām sabiedrībā un tās institūcijās; resp., tas ir vajadzības (saskaroties ar ekspluatāciju un netaisnību) virzīts politisks (kam pieder vara un kā tā tiek izmantota) un ekonomisks (zināšanas un izpratne kā līdzekļi) skatījums.

Trešais vērā ņemamais epistēmiskās netaisnības paveids ir veicinošā (contributory) netaisnība, jeb nevēlēšanās zināt vai saprast. Tā ir jau atkal ļaunticība; it īpaši labāk situētu cilvēku gadījumā, neuzņemoties atbildību paplašināt savu pasaules skatījumu, un atstājot to kā slogu citiem; it īpaši tiem, kurus tas vairāk skartu.

Linkdot krepsi

[Feb. 28th, 2020|01:49 pm]
No skolas nekad nevar tikt vaļā; tie paši cilvēki, kas bija stulbi tad, bieži ir tikai kļuvuši vecāki. Skolnieciskums izpaužas paļāvībā uz minējumiem: ja prātā ienāk nojausma, tad tas tā laikam ir. Piemēram, "anarhisms" izklausās stulbs, jo grūti iztēloties sabiedrību bez noteikumiem, un nav svarīgi, ka tas būtu arī pārdomāts skatījums pret netaisnīgām varas attiecībām; ja sakarīgam cilvēkam (sev pašam, protams) ir radies iespaids, tad tam jābūt ticamam.

Tas pats ar rīcībpolitiku: motoru vai citu ierīci tie paši cilvēki parasti neuzņemtos labot; lidmašīnu nevadītu; operāciju ķirurga vietā neveiktu, bet plaši spriedumi par sabiedrības iekārtojumu liekas pašsaprotami; pietiek ar anekdotēm, lai varētu justies pārliecināts, un pētnieciskā literatūra tikpat labi varētu nepastāvēt.

Tikmēr izrādās, ka īstenībai nav saistoši, ko tieši cilvēki justos pelnījuši, un lietas saiet grīstē; dabai nav "abu pušu", un tā nav iekārtota, lai varētu izvēlēties savu komandu un vienkārši just līdz. Draud pandēmijas, ekonomika svārstās, izpaužas klimata izmaiņas, utt.

Var mierināties ar domu, ka cūku gripa un SARS bija un izbija, bet tām "izbūt" palīdzēja izglītota rīcība nevis minējumi. Tas būtu varējis izvērsties daudz postošāk, ja noteicošā domu gaita būtu bijusi tāda pati, pēc kuras cilvēki pieņem politiskās pārliecības. Lietpratējiem, kas reizēm ir veltījuši kādam jautājumam visu mūžu, ir jācīnās, lai saglabātu rūkošo ietekmi, salīdzinot ar tiem, kuri nav pildījuši mājasdarbus, bet ir pārliecināti par pelnītu sekmību.
Linkdot krepsi

[Feb. 27th, 2020|12:08 am]
[Tags|, ]

Palīgā, mani cenzē, vai vismaz mēģina. Apmelošana par "totalitārismu" ir prasts mēģinājums apklusināt: "ja teiksi, kas man nepatīk, mēģināšu tev graut reputāciju, piedēvējot noziedzīgus totalitārus uzskatus". It kā noziedzīgums šajā gadījumā izpaužas tajā, ka es runāju par modernāku platformu iespēju citus lietotājus automātiski ignorēt, lai, piemēram, nebūtu jāredz ļaunprātīgas izpausmes, ieejot latest lapā, kā šoreiz. Man arī nav nekādas jēgas mēģināt skaidrot; tas jau ir izvērsti darīts, un es varētu līdz nelabumam atkārtoties pret autoritārismu un par demokrātisku varu, pilsonisko sabiedrību un cilvēciskajām vērtībām, bet tas neko nenozīmē tumšiem ļautiņiem, kam interesē par katru cenu uzvarēt, "izēdot" vai vismaz iespītējot. Nav arī nozīmes, ka pēc tādas pašas mērauklas, piemēram, debašu moderatori, kas liek ievērot godīgas sarunas noteikumus (vismaz idejiski), būtu "totalitārisms"; nozīme šādā "runas brīvībā" ir tikai būt skaļākam un derdzīgākam.
Linkdot krepsi

Slikti cilvēki [Feb. 26th, 2020|07:46 pm]
[Tags|]

Sarunvalodā ir izteiciens "tumši cilvēciņi", un psiholoģijā ir jēdziens "tumšā triāde", ko veido trīs personības iezīmes:

  • Narcisisms (lielummānija, lepnums, egoisms un empātijas trūkums)
  • Makjavelliānisms (tieksme ekspluatēt un manipulēt, amoralitāte, neiejūtība, savtība)
  • Psihopātija (antisociāla uzvedība, impulsivitāte, savtīgums, cietsirdība, sirdsapziņas trūkums)

diagramma

Patoloģizēt ir slidena nogāze, bet es to pieminu tāpat, jo Cibā ir vairāk par vienu klīnisku gadījumu, kas dežūrē stats/latest.bml un "šitpostē", "gaslighto", apmelo, utt., un ir iepriekšējā ierakstā minētajā koalīcijā ar cilvēkiem, kuri paši to neatļaujas, bet kuriem tāda uzvedība un šādu cilvēku sabiedrība liekas pieņemama.

Pirms laika ar [info]ingmars runājām par to, ka Ciba ir noteiktā ziņā labāku laiku atlieka, jo ierakstus rāda vienkārši hronoloģiski nevis pēc uzmanības saistīšanas algoritma, bet tā ir atlieka arī sliktākā veidā, jo "moderācijas" rīki ir tik salīdzinoši ierobežoti. Sekas tam ir tādas, ka cilvēki, kas negrib pazemoties un iesaistīties "apgaroto" centristu slikti smirdošajās telpās, ir savā ziņā trimdā.

Es tikai gribu lieku reizi izcelt, par ko ir runa: tas, ar ko tu biedrojies, par tevi daudz ko izsaka. Gods nav tik novecojis jēdziens; tas ir tikai novājināts uz "laiku", sekotāju un retvītu fona, un joprojām ir cilvēki, kas nevarētu ar sevi sadzīvot, atsakoties no pašcieņas.

Personības iezīmes ir iespējams kopt; tas nav vienkārši kaut kas iedzimti piemītošs. Iepriekšējā ieraksta citāti ir izpausme tam, ka tiek kopta "tumša" personība; ka tiek mērdēta spēja sadarboties un saprasties. Trampisms šādā ziņā ir traģiska pasaules parādība, jo Tramps kā veiksmīga narcisisma simbols iedrošina to atdarināt.

Labticība nozīmē uzņemties atbildību; pretstats tam ir izturēties it kā iekārta būtu neatkarīga aukle, kas parūpētos par visiem nopietnajiem jautājumiem, un ka paša loma būtu tikai pasīva. Cibā vienā gadījumā vajadzētu iejaukšanos no tās uzturētājiem, ja kāds saņemtos to palūgt, bet katram savu telpu ietvaros arī ir iespēja uzņemties par tām atbildību. Tā ir maksa par Cibas salīdzinošo atpalicību, ka tā ir salīdzinoši anarhiska un noteikumi ir pašu rokās. Pasīvā attieksme, pie kuras radina lielās privātās platformas, kurā kārtību uztur darbinieki, neattiecas uz Cibu.

Link4 krepši|dot krepsi

Reputācija [Feb. 26th, 2020|06:41 pm]
[Tags|]

Pāris izcēlumi no zināma lietotāja:

Atklāts karš ir labi, jo uz lauka var skaidri saskatīt ienaidnieku, izaicināt un sakaut viņu.

Nevienu pašpasludināto 21.gs. nacīšu mednieku nekad nav interesējuši godīga domu apmaiņa, jo viņiem visas atbildes ir jau gatavas, tāpēc viņi visās instancēs jāizaicina un jāvazā aiz deguna.

Angliski ir jēdziens playbook, un reizēm šīs grāmatas ir izteikti ļaunticīgas, un reizēm (vai pat bieži) šādi cilvēki ir pārāk stulbi, lai to slēptu, bet tas joprojām iedarbojas uz viltus centriski ievirzītajiem: ja ņem vērā tikai teiktā virspusējo nozīmi un izturas pret sarunas dalībniekiem sklerotiski, it kā nebūtu iespējams atcerēties iepriekšējās sarunas, it kā katrs izteikums būtu pāršķirta jauna lapa, tad "saruna ir saruna"; tad jebkas izskatās pēc domu apmaiņas.

Patiesībā gan cilvēki atceras un redz, ka ne visi spēlē pēc godīgiem noteikumiem, bet izvēlas pievērt acis: pretinieki un sabiedrotie ir izvēlēti, bet centrisma ietvaros netiek atklāti atzīti. Tāpēc arī tas ir viltus centrisms: pastāv redzama koalīcija starp "fašīgo" un centrisko politiku, jo dekontekstualizēta, noplicināta saziņa piesedz abus, un mērķi ir gana līdzīgi; centristiem interesē saglabāt sev izdevīgo status quo, un "fašīšu" interesēs ir, ka status quo ir labējs un turpina slīdēt pa labi.

Par slīdēšanu runājot, piemēram, ir ne pārāk sens pētījums par to, kā JūTūbes algoritmiskā satura kūrēšana slidina lietotājus pa labi, kas ir redzams pēc tā, ka tie paši lietotāji iesaistās ar komentāriem no sākuma nomināli labēji centriskos avotos, un ar laiku pāriet uz galēji labējiem, bet tas pats nenotiek ar kontrolgrupām. Ikona tam varbūt ir Džo Rogans, kas it kā neieņem puses, bet patiesībā sniedz neizaicinošu un plašu platformu pārsvarā labējiem tēliem. Tam ir izņēmumi, bet tie ir salīdzinoši reti, bet tāpat kalpo kā aizsegs, jo kurš gan ies pats pārliecināties un skaitīt kopā un kategorizēt podkāsta viesus, un avoti, kas to ir izdarījuši, neskatās, jo automātiski ir "neobjektīvi".

... tālāk ... )
Link4 krepši|dot krepsi

[Feb. 14th, 2020|03:48 pm]
[Tags|]

The Centrist Paradox: Political Correlates of the Democratic Disconnect

A wave of new research has documented the decline in citizen support for democracy. But the distribution of anti-democratic attitudes remains unclear. In this article, I use the World Values Survey and European Values Survey to examine the relationship between democratic discontent and the left-right political spectrum. I find that, contrary to much contemporary commentary, hostility to democracy is strongest not at the political extremes, but in the center. Respondents at the center of the political spectrum are the least supportive of democracy, least committed to its institutions, and most supportive of authoritarianism. I refer to this surprising finding as the ‘centrist paradox.’ Recent research has advanced our understanding of extremist parties. We know far less, however, about moderates. The centrist paradox points to this lacuna.

Link1 krepsis|dot krepsi

Tumša bilde [Feb. 5th, 2020|11:26 pm]
[Tags|, ]

Pirmā lieta, ko es no rīta parasti redzu, ir tumša bilde:

tumša bilde

Agrāk tā mēdza būt gaišāka, jo es vēl nebiju kārtīgi aptumšojis guļamistabu, bet, katrā gadījumā, tas ir iemels parunāt par pasaules modelēšanu.

... tālāk ... )
Link23 krepši|dot krepsi

Diskusija, diskusija [Feb. 4th, 2020|09:26 pm]

mazisks -ais; s. -a, -ā maziski apst.
Tāds, kas ir nožēlojami sīkumains, niecīgs, arī zemisks.
Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.

Mazisks ienaidnieks. Maziska rīcība.
Ar cietu gribu viņš aizskāruma mazisko smeldzi nokratīja kā pelavas no svārkiem.. Upīts 9, 677.
Vispirms ielu šķērsoju, maziski slēpdamies aiz kāda gausa vecīša. Zv 74, 22, 16.

Nekritisks prāts ir caurs siets, un apmainīties ar tajā sabirušajām domām var nebūt pārāk vērtīgi. Bieži vien tās vienkārši būs domas, kas ir tikušas iekšā pirmās, un gana bieži tās būs pretrunīgas un neskaidras.

Tam, dabīgi, nav izņēmumu, it īpaši ne es, bet ir cilvēki, kas sevi par tādiem uzskata, un tas liek atgriezties pie mana ļaunticības jājamzirdziņa. Pamatota kritika ir vērtīgs pakalpojums; tas ir tavs draugs, kas pasaka, ka tev kaut kas ir ieķēries zobos. Labticīgi uzskati nozīmē, ka tu vēlētos zināt, ka tev patiesībā nebūtu "pielecis"; ka kaut kas būtu izlaists vai pārprasts. Tikmēr ir iespējama arī ļaunticīga kritika, un par to ir svarīgs jēdziens gaslighting (kuru es neņemšos tulkot).

Tas nav tavs draugs, kas tevi tikai mēģina pavilkt uz leju; kas virspusēji izturas draudzīgi, bet kura rīcība pamatā ar to nesaskan. Domu apmaiņa labākajā gadījumā ir sadarbība un dalīšanās ar informāciju, un sliktākajā tā ir tikai sāncensība. Es vakar par to nejauši atradu interesantu novērojumu, ka Hajeks, arhetipiskais sāncensības aizstāvis, tirgus vērtību saskatīja arī sadarbībā, lai gan galējos secinājumos to neņēma vērā. Mans viedoklis par Hajeka domu mainījās; es iepriekš būtu to pārliecināti noliedzis, bet saskāros ar pārliecinošu pamatojumu par pretējo.

Tikmēr pamatojumi var būt nepārliecinoši; tie var būt atkārtoti "tici man, tici man", lai gan tu nesaskati tiem segumu. Var būt ievērota sarunas forma; var tikt izteikti spriedumi, kas varētu būt pamatoti, bet nav. Reizēm tas ir cilvēks, kas varbūt nekad mūžā nav izlasījis grāmatu, bet vēlas izteikt tālejošus spriedumus; reizēm tas ir cilvēks, kas regulāri sevi atmasko kā nezinošu vai nesakarīgu.

Tramps ir piemērs šādam cilvēkam, un viņa sekotāju rīcība ir piemērs gaslighting. Trampa runasveids un rīcība liek domāt par demenci un narcisismu, bet "karalim nav drēbju" puse mēģina likt apšaubīt skaidri redzamo. Tie ir cilvēki slimīgās attiecībās ar īstenību, un viņu aizsargreakcija ir slimīga manipulācija ar citiem; tas nav pārliecinoši, bet ir sava veida nogurdinošs spīts, kas mēģina nogurdināt uzticību savam saprātam un acu priekšā redzamajai īstenībai.

Tas ir veids kā mēģināt cilvēku iesprostot ļaunticībā, liekot neticēt sev; tā ir viltus, uzspēlēta sadarbība, kas patiesībā ir sāncensība. Tā ir neoliberālisma mentalitāte.

Cibā ir pausti viedokļi ar nopietnām sekām: piemēram, kad es izmantoju frāzi "nozieguma sastāvs". Es esmu mēģinājis paust noturīgu domu gaitu par to, ka pastāvošo nejēdzību saknē ir noplicināta domu gaita; ka valoda tiek izmantot kā "spēka vārdi": izrādīšanās ar to, ka vari savirknēt jēdzienus, vēlams sarežģītus, kurā tam, vai tie būtu pieminēti īstajā brīdī, ir otršķirīga loma. Izmantot noteiktu frāzi, lai iespītētu, būtu tieši pretēji paustajam.

Cits noturīgs uzskats ir par to, ka risinājums iekārtai ir cilvēki: risinājumam ir jānāk "no apakšas" un no katra paša. Iekārta var palīdzēt vai traucēt, bet tā nevar tavā vietā domāt. Es neuzskatu esošo iekārtu par uzticamu un tāpēc esmu atturīgs meklēt risinājumus "no augšas", un tā vietā mani vispirms interesē veidot un dalīties ar uzticamu pasaules skatījumu.

Sākumā pieminētais maziskums skaidri izpaužas šādās atbildēs. Tie ir mēģinājumi tikai vilkt visus uz leju, un ir no cilvēkiem, no kuriem neko citu nav redzama pamata gaidīt. Augsne domu apmaiņai ir skaidri pausti uzskati un paļāvība, ka nolūks ir domu apmaiņa, nevis tikai uzkāpt uz galvas iedomātā sāncensībā. Tas nozīmē, ka daļai cilvēku sarunā vienkārši nav vietas. Zināmu lietotāju apnicīgā "diskusija, diskusija" mantra runā par kaut ko citu, un man tai vairs nav pacietības. Es šobrīd lasu un komentēju tikai draugu sarakstu, ne pārējo cibu, un iesaistos tikai tad, ja ir pamats cerēt uz saprāta pazīmēm, tai skaitā uz saprātīgām domstarpībām. Iesaku būt izvēlīgiem arī citiem: nevis ticēt man, bet ticēt redzamajam maziskajam spītam un attiecīgi sev, nevis "diskusija, diskusija" viltus solījumam.

Linkdot krepsi

Džentlmeņa komplekts [Feb. 3rd, 2020|09:07 pm]
[Tags|]

Īsi atgādinot neoliberālisma nozīmi:

Most scholars tend to agree that neoliberalism is broadly defined as the extension of competitive markets into all areas of life, including the economy, politics and society.

Neoliberālisms visam piemēro "balso ar savu maciņu" loģiku, kurā biezākajiem maciņiem ir lielākas balsstiesības. Biezākie maciņi jeb īpašās intereses savas balsstiesības izmanto, lai iestātos par arvien lielāku nevienlīdzību, koncentrējot varu savās rokās un vienlaicīgi mazinot savu atbildību.

Varas maiņu starp interešu kopām sauc par apvērsumu, un neoliberālisma apvērsums uzņem apgriezienus kopš astoņdesmitajiem.

Kas maksā, tas pasūta mūziku

Notiek mediju koncentrācija; veidojas mediju oligopoli. Saziņas platformas tiek privatizētas. Pasūtījuma zinātne piesārņo svarīgas zinātnes jomas un kopā ar uzsvaru uz konkurenci pār sadarbību rada replicējamības un uzticamības krīzi.

Pasūtījuma zinātnei un medijiem pat nav jābūt pārliecinošiem; pietiek izplatīt šaubas un neskaidrību. Augošā nevienlīdzība arī nozīmē mazāk laika pašizglītībai. Izglītība ir dārgāka un saņem mazākus valsts ieguldījumus. Mērķis ir privatizēt visu, ko iespējams, un valstij darboties pamatā kā bankai.

Demokrātijas mērķis ir līdzsvarot īpašās un kopējās intereses, un tā paļaujas uz brīviem medijiem un uz izglītotiem un aktīviem pilsoņiem, bet neoliberālisms apzināti cenšas sasvērt līdzsvaru par labu īpašajām interesēm, graujot demokrātiju.

Modinātājzvani

2007.–2009. gada ekonomiskā krīze bija pirmā reize, kad pasaules IKP samazinājās, un tās sekas būs jūtamas vēl ilgi, bet ir pamats runāt par nākamo krīzi. Klimata izmaiņas ir pastāvīgs un augošs drauds. Tramps un Breksits ir piemēri nejēdzībām, ko pieļauj novājinātas un demoralizētas pilsoniskās sabiedrības. Dienvidu tilts, Rīgas Satiksmes un Rīgas Domes korupcijas skandāli, Šķēle, Lembergs u.c. korupcijas mēmi tam ir vietējie piemēri. Reakcijā uz nedrošību arvien vairāk valda grēkāžu un spīta politika.

Grēkāžu un spīta politikas ietvaros izplatās sazvērestības domāšana; tiek meklēti ienaidnieki. Tiek noliegta klimata zinātne, skaidrojot to ar zinātnieku sazvērestību. Neoliberālisma un īpašo interešu kritika tiek vienādota ar kreiso autoritārismu.

Smadzeņu skalošana

Koncentrējot varu ekonomiskās piramīdas smailē, iespējamie veidi kā manipulēt ar cilvēkiem paliek arvien plašāki. Labākais pierādījums tam, cik iedarbīga ir smadzeņu skalošana, ir tas, ka ir iespējams murgot par klimata zinātnieku sazvērestību, neaizdomājoties, vai tu neesi naftas un gāzes nozares propagandas upuris. Smadzeņu skalošanas piemērs ir tas, ka, par spīti visiem modinātājzvaniem, cilvēki agresīvi iestājas par turbokapitālismu.

Čomskis paskaidro daļu no stāsta, kā aukstā kara propaganda veiksmīgi sasaistīja kapitālisma kritiku ar noziedzīgu autoritārismu. Pirmajai pasaulei interesēja nomelnot sociālismu, un otrajai interesēja mēģināt teorētiski leģitimēt savu autokrātisko valsts kapitālisma iekārtu, un kopā tās veidoja vienotu un iedarbīgu propagandas fronti.

Man jau ļoti sen prātā ir ieķērusies frāze "džentlmeņa komplekts", runājot par cilvēku pasaules skatījumu, it īpaši reliģiju kontekstā. Uzticība iekārtai nozīmē, ka pastāvētu "normālo" uzskatu komplekts, un ar aptuvenu priekšstatu par to cilvēks būtu gatavs spriest par pasauli. Tas tā varbūt varētu darboties demokrātiskā iekārtā, bet ne neoliberālismā, it īpaši ne tik ielaistā. Viltus propaganda ir visuresoša, un par to ir jādomā nopietni.

Piemēram, mani mēdza saistīt Stīvena Pinkera mierinošais skatījums par nākotnes izredzēm, bet tagad es to atpazīstu kā iekārtas propagandu. Līdzīgs stāsts ir par miljardieru filantropiju.

Link8 krepši|dot krepsi

Cibas brūnināšana [Feb. 1st, 2020|08:18 pm]

Cibā tiek pausta naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību, nosaucot cilvēkus un viņu ģimenes locekļus vārdā. Es neesmu jurists, lai varētu to pateikt droši, bet jautājums par iespējamu nozieguma sastāvu ir pamatots.

Aicināt uz pieklājīgu sarunu par to, vai tu, tev tuvie cilvēki un citi cilvēki būtu pelnījuši dzīvot, ir neadekvāti. Nosodīt naida uzskatus, bet aicināt to paudējus pie sarunu galda, it īpaši ar upuriem, nostāda tevi pretrunā, un doma, ka sarunās naida paudēji tiktu atmaskoti vai pārliecināti, redzami neatbilst īstenībai: neviens nav ticis pārliecināts, un nav jēgas atmaskot to, kas tāpat ir vāji slēpts.

Naida veicināšana

"Tu neesi ļauns, bet tikai veicini ļaunumu" nevajadzētu būt īpašam mierinājumam. Nopietni jautājumi, it īpaši dzīvības un nāves jautājumi, prasa adekvātu spriestspēju, un tāpēc ir iespēja izrādīt tās trūkumu. Visiem cilvēkiem gadās kļūdīties, bet uzstājīgi aizstāvēt kļūdas ir atmaskojošs, ļaunticīgs stulbums.

Stulbumu vai ļaunumu pieminēt nav pieklājīgi, jo tas ietver cieņas aizskārumu, bet nevarēt par šīm lietām skaidri runāt nozīmētu nevarēt aprakstīt apkārt notiekošo.

Iepriekš atsaucos uz A Philosophy of Evil grāmatu, kas nodala dažādus ļaunuma veidus, un par izplatītāko nosauc stulbu ļaunumu. Stulbs ļaunums ir izplatītākais, jo tas vienkārši gadās: cilvēks vada auto un mēģina atbildēt uz īsziņu; cilvēks atstāj bērnu nepieskatītu un neiedomājas par kaut ko bīstamu, u.tml. Tajā pašā laikā cilvēku stulbumu ir iespējams arī apzināti izmantot un ar to manipulēt, un tas tiek plaši darīts.

Absolutizēta runas brīvība

Priekšstats par neierobežotu runas brīvību ir ilgstoši mākslīgi izplatīts ar nolūku sniegt aizsegu uzskatiem, kas citādi neiztur kritiku. Šis priekšstats pats par sevi neiztur elementāru kritiku: runa tiesību jautājumos vienmēr ir bijusi par līdzsvaru, tāpēc, piemēram, apmelot vai draudēt pārkāpj runas brīvības robežas. Džons Stjuarts Mills, viens no runas brīvības idejas galvenajiem pārstāvjiem, runāja par "pāri darīšanas principu" (harm principle), ko var apkopot teicienā "tavas tiesības vicināt rokas beidzas tur, kur sākas mans deguns".

Absolutizēta runas brīvība ir mākslīgs "ķīļa jautājums" (wedge issue): tā nolūks ir šķelt pretestību sliktiem uzskatiem; radīt mākslīgas domstarpības starp cilvēkiem, kas citādi būtu sabiedrotie.

Priekšstats par absolutizētu runas brīvību ir ticis izplatīts, lai sniegtu aizsegu ekonomiskajai nevienlīdzībai, bet tas atver durvis arī naida uzskatiem. Tā ir īpašo interešu spēlēšanās ar uguni; tāda pati kā bija mēģināt apspiest strādnieku tiesību kustību (nav īpaši cienījams avots, bet tāpat sakarīgs), virzot pie varas nacistu partiju.

Absolutizēta runas brīvība ir piemērs "domu apturošai klišejai" (thought-terminating cliché), kas dod atļauju nedomāt par kaut ko, un šajā gadījumā nedomāt par neierobežotas runas brīvības sekām, jo tās it kā attaisno augstākais runas brīvības ideāls.

Nedomāšana ļauj absolutizētas runas brīvības piekritējiem būt divkosīgiem: tā nav tik absolūta brīvība, lai būtu apspriežama; tās kritika tiek asi slāpēta, sarunas pārtrauktas, un kritiķi nosodīti, un atrunas tam pamatā skar nelaipnību un uzbrukumus. Tajā pašā laikā jautājumus, kas skar ļaunus uzskatus un to veicināšanu, nav iespējams apspriest, neaizskarot cieņu; var tikai padarīt sarunu neskaidrāku, runājot "caur puķēm".

Socializācija un normalizācija

Sabiedrībā jebkurā gadījumā pastāv normas; jebkurā gadījumā ir sava veida "politkorektums" jeb robežas, kuras pārkāpt ir nepieņemami. Socializācija ir tas, kā cilvēki pieaugot iegūst izpratni par šīm normām, un normalizācija ir tas, kā kādu parādību var padarīt par pieņemamu.

Iedarbīgs veids, kā padarīt kaut ko par normālu, ir padarīt to bieži sastopamu. Te ir vērts runāt par shitposting taktiku, ko es citreiz esmu saucis par "šļurināšanu": nomākt pretestību ar bezsaturīgu, apjomīgu troksni. Tam par labu nāk t.s. bullshit asymmetry principle: nesamērība starp to, cik viegli ir paust kaut ko nepamatotu, un cik salīdzinoši grūti ir to atspēkot. Ir vērts pieminēt arī obskurantismu jeb "oliņbolismu": valodiskās neskaidrības veicināšanu.

Cits iedarbīgs veids, kā kaut ko normalizēt, ir sasaistīt to ar normālo; piemēram, biedrojoties, aicinot pie sevis, izrādot lieku cieņu, lai gan naida uzskati ir pelnījuši tikai pamata cieņu: tādu kā cieņu pret dzīvību, pat ja šī cieņa netiek attiecināta uz citiem.

"Suņu svilpju politika" (dog-whistle politics) ir veids kā paust naida uzskatus virspusēji pieņemamākā kodētā valodā: piemēram, saukt rasismu par "rasu reālismu". It kā melnais humors vai ironija darbojas līdzīgi: "es tikai izmantoju nacistu atribūtiku, lai tracinātu sniegpārsliņas".

Būtība ir, ka interneta "naida caurumi" socializē cilvēkus pieņemt naida uzskatus, un naida normalizācija šo norisi veicina.

Ostracisms un slidenā nogāze

Izraidīt kādu no sabiedrības (ostracize) ir veids kā ierobežot galēji nepieņemamus, antisociālus uzskatus, bet tas ir "politiski aizdomīgs", jo var tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to tiek veidots "slidenās nogāzes" arguments, ka viena lieta novedīs pie otras, un ka beigās tiks izraidīti ne pie kā nevainīgi cilvēki.

Tiek uzstādīta viltus izvēle starp pilnīgu runas brīvību un nebrīvi, lai gan patiesā atbilde ir, ka pret nopietniem spriedumiem ir jāizturas atbildīgi, bet bez tiem nevar iztikt. Patiesā slidenā nogāze ir no aizspriedumiem uz "mikroagresijām", tad uz naidīgiem izteikumiem, tad uz fizisku vardarbību, un naida nogāzes galā ir noziegumi pret cilvēci.

Tie nav arī tēlaini jautājumi; naida noziegumi ir reāli pastāvoša kategorija, un ir pamats domāt, ka par daudziem netiek ziņots. Galēji gadījumi kā Kraistčērčas mošejas apšaude kļūst biežāki, un tos veic cilvēki, kas izklausās tāpat kā citi tajos pašos galēji labējos "naida caurumos". Tie ir tikai interneta "kultūras kari" līdz vairs nav.

Nepārspīlēta uztvere

Man un citiem, kam notiekošais rada raizes, tiek bieži pārmesta pārspīlēti jūtīga uztvere; ka tie esot tikai joki un tikai tīmekļa kultūra. Īpaši sāji ir aicinājumi izturēties cieņpilni pret naida paudējiem, kas draud tev un tev tuviem cilvēkiem.

Stohastiskais terorisms raksturo saistību starp it kā nejaušiem uzbrukumiem un vidi, kas tos iedvesmo. Naida uzskatu paudēji mēdz runāt vispārēji un par to, ka "kādam vajadzētu kaut ko darīt". Tam ir komisks vēsturisks piemērs no viduslaikiem.

Taču šis nav pat tāds gadījums, jo minētais cilvēks nav tik gudrs, lai neaicinātu uz vardarbību pret zināmiem cilvēkiem. Tas ir pūļa psiholoģijas, tieši bystander effect piemērs, ka nosodījums ir bijis tik pieklusināts.

Atpazīt atsevišķas naida izpausmes nenozīmē, ka cilvēks noteikti būtu piederīgs pie naida ideoloģijas; savukārt, atbilst virknei novērojumu, un regulāri paust uzskatus, kuriem "aug kājas" interneta "naida caurumos" vai ir ideoloģiski raduraksti vēsturiskajā nacismā, ļauj spriest uzticami.

Sasmērējušies cilvēki

Labvēlīgākais veids, kā uztvert netiešu atbalstu naida uzskatiem, it kā tiem būtu vieta sabiedrībā, ir gadījuma stulbums. Gandrīz visiem tas droši vien arī ir gadījuma stulbums; pārmetumi, ka man aiz katra stūra rādītos fašisms, ir psiholoģiskā projekcija.

Tajā pašā laikā par noteiktiem cilvēkiem ir radies iespaids, ka viņi varētu būtiskā mērā piekrist naidam, bet tikai nepiekrīt tam, ka tas tiek pausts pārāk atklāti un bezgaumīgi.

Par mani bieži tiek mēģināts uzburt tēlu, ka es būtu histērisks, un ka saruna dzīvē izpaustos bļaušanā. Patiesībā es vairumam to, kas šajās sarunās ir izpaudušies neadekvāti, vislabāk ietu apkārt ar līkumu. Praktiskā saskarsmē viss, ko tas mainītu, ir tas, ka es nevarētu uzticēties viņu spriestspējai nopietnos jautājumos.

Šī saruna kopumā ir radījusi vilšanos, bet es nespriežu pēc tās par visiem. Es esmu puslīdz drošs, ka vairums, kas tam ir pievērsuši uzmanību, saskata sarunas dalībnieku nolūkus nomākt vai iebiedēt, un tāpēc atturas.

Lieks iemesls atturēties ir arī cilvēki, kas tikai spēj atpazīt, uz kuru pusi sarunā tobrīd pūš vējš, un pieslieties tai, lai pievērstu sev uzmanību.

Naida uzskati, fašisms, nacisms un autoritārisms (tai skaitā kreisais) nav pieņemami, un tas, ka pastāv šāda saruna, ir lejupslīdes izpausme.

Link1 krepsis|dot krepsi

Godkāsts [Jan. 29th, 2020|07:15 pm]
[Tags|, ]



Ierakstīju podkāstu, lai rakstītais sasauktos ar kaut ko personīgāku. Iesaku izmantot paātrinājumu; tas nav tik saturīgs. Runa ir par Cibas lejupslīdi un par rakstīšanu.

Pieminētais raksts par domas tirgus neveiksmi un domu apmaiņas noteikumiem; tas paskaidro aptuveni to pašu, ko es esmu mēģinājis pateikt, bet plašākā tvērumā un ar atsaucēm; ļoti silti iesaku izlasīt.

Par karstajām tēmām: es nepiesakos to kārtot ārpus tehniskās puses (ierakstīšanas u.tml.), bet varētu būt interesanta Cibas sanāksme tiešsaistē (konferences zvans), un tas būtu arī daudz ērtāk nekā satikties.
Link5 krepši|dot krepsi

[Jan. 28th, 2020|07:17 pm]
piesauc lietu, bet nolīst krusa
Link1 krepsis|dot krepsi

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]