Vēl par patieso “kanceļu kultūru”: Ungārija pirms pāris gadiem aizliedza dzimtes studijas, tieši ierobežojot akadēmisko brīvību, un cits labējo mīlulis, Bolsanaro, vēršas pret filozofiju un socioloģiju vēl plašāk. Tā ir galēji labējo kampaņa pret veselām izpētes jomām kā tādām ar virkni nopietniem piemēriem pasaulē, un argumentācija tam būtībā ir tā pati “kultūrmarksisma” sazvērestība.

Par konservu vajāšanas kompleksu un “kanceļu kultūras” morālo paniku: tā ir groteska diskusija, ja to nostāda perspektīvā. Labējo maize un sāls ir nevis vienkārši vajāt, bet legāli vajāt sev neērtus uzskatus; tiešs nesens piemērs tam ir poļu rakstnieks, kuru mēģina sodīt par to, ka viņš (pamatoti) nosauca prezidentu Dudu par “debilu”. Cits piemērs ir Krievijas “LGBT propagandas” likums, kas būtībā kriminalizē cilvēktiesību aizstāvību. Vietējie iesalniekveidīgie, kas runā par “LGBT ideoloģiju”, principā vedina uz to pašu, un mēģināt vēlreiz sašleserot Satversmi ir solis uz to. Tieši tāpat, atsaldēti “ienaidnieku saraksti” ir iebiedēšana. “Kriminālmarksisma” jēdziens pastāv kontekstā ar vēlmi kriminalizēt politisko opozīciju. Langai nesen bija domugrauds, ka lietot vārdu “naciķi” esot kriminālpārkāpums.

Tikmēr kas ir pretējie piemēri? Alvis sūda Hermanis, kurš pats sevi Vācijā nokancelēja par rasismu, un kurš joprojām ir ietekmīgā amatā, un kuram nav ne mazāko problēmu tapt sadzirdētam sabiedrībā? Tikmēr par to, ka viņu iedrošinājās kritizēt, Kultūrkaru Satori nupat publicēja anonīmu šļuru, kurā nosauca kritiķi par alkoholiķi.

Vai piemērs kancelēšanai ir tas, ka nespēj ievērot Twitter noteikumus? Twitter ir pilns ar antiwoke cilvēkiem, un, lai panāktu, ka tevi izmet, ir jādara kaut kas īpašs (jāspamo, jāuzmācas, jāpārkāpj likumi vai tamlīdzīgi).

Un tad ir ikdienišķā apmelošana: piemēram, es pilnīgi pamatoti par šo varētu vērsties policijā.

Tas viss arī tiek attaisnots ar cirkulāru loģiku: mums ir jāvēršas pret viņiem pirms viņi vēršas pret mums. Tas nekas, piemēram, ka man ir gadiem konsekventi pausti uzskati pret autoritārismu; cilvēkiem, kuri paši šķiro diktatorus sliktajos un labajos (kā Ulmani), tas netraucē mēģināt pārmest autoritārismu, balstoties izplūdušās asociācijās.

Par provokācijām, apmelošanu un iebiedēšanu: taisnoties var likties kā acīmredzams risinājums, bet tas ir kontrproduktīvi, jo būtībā nozīmē, ka negodīgi cilvēki var tevi raustīt pēc iegribas un dereilot jebkuru tēmu.

Tā ir stulba situācija, jo mērķis ir radīt sliktu iespaidu cilvēkiem no malas, bet tam nav īpaša risinājuma, un ir piemēri, ka var pat attaisnot tiesā, un tāpat apmelojumu aste velkas līdz. Tuvākais “risinājumam” būtu nekad neaizskart jūtīgas tēmas, bet, atkarībā no laikapstākļiem Trampistānā, arī tās var mainīties, un operēt ar bezsaturīgiem jēdzieniem (kā “kriminālmarksisms”) ļauj principā teikt jebko par jebkuru.

Kā arī, ja grib saskatīt jebkādu gaišo pusi, tas ir noderīgi, ka negodīgi un padumji cilvēki sevi kā tādus atklāj.

Vispārēji formulēti principi ir sarežģīti, bet atsevišķas lietas ierindot kādā kategorijā ir daudz vienkāršāk; piemēram, ir vienkārši pateikt, ka kaut kas staigā un pēkšķ kā pīle un tāpēc droši vien ir pīle, bet ir sarežģīti definēt pīlīgumu. Otrajā gadījumā ir daudzas iespējas nodarboties ar lawyering; piemēram, izcelt izņēmumus un jautāt, vai pīles un kāda cita dzīvnieka hibrīds arī būtu pīlīgs, utt.

Es ar to gribu teikt, ka, lai kādu harassment definīciju neizvēlētos, tā būtu nepilnīga, ja neiekļautu to, ka gadiem ar dažādiem lietotājiem (vai “anonīmi”) mēģina citus besīt un nelīdzsvarota cilvēka atklātībā šo savu misijas apziņu tā arī paskaidro, ka būtu no tevis jāslēpjas.

Piemēram, es būtu gribējis atstāt ieslēgtus anonīmos komentārus, bet tā vietā man tie (un noteikti lietotāji) ir izfiltrēti pat no epasta, un vismaz vienu reizi es esmu bijis gandrīz apvainojies uz Ingmāru par to, ka viņa žurnāla komentāros ir atļauts uzmākties.

Tas neprasa arī daudz, lai redzētu, ka runa nav par domu apmaiņu; ja no malas pieslēdzas, tā uz brīdi var izskatīties pēc sarunas, bet mēģinājumi provocēt un iebiedēt pat nevis spīd cauri, bet tiek eksplicīti atzīti un attaisnoti ar minēto misiju. Citiem vārdiem, tas nav tik gudrs cilvēks, lai spētu apslēpt ļaunprātību, un par to pat priecājas.

It kā par to varētu pateikt “viss skaidrs” un ignorēt, bet šim cilvēkam ir aizstāvji, kas citus uzskata par pietiekami lieliem idiotiem, lai mēģinātu viņu padarīt par upuri. Nevienam nav jāizliekas, ka tā būtu normāla situācija, vai ka runa varētu būt pat par pelnītu nominālu cieņu. Piemēram, es Pišjāņa kontu netaisītu, bet sašutums par to ir smieklīgs.

Visbeidzot, ja grib saskatīt gaišo pusi: tas ir kaut kādā ziņā noderīgi, ka cilvēki aizstāv pat acīmredzamu sūdainību vai izvēlas ar to biedroties un sasaistīt ar savu vārdu. Līdzīgi ir ar apmelošanu: ja jau tas ir tas, kas esat, tad ir labāk, ja tas ir skaidri redzams.

Par drūmām tēmām ir psiholoģiski smagi runāt, un ļaunprātīgus viedokļus par tām ir salīdzinoši viegli neņemt vērā (vismaz pierodot, ka tādi ir), bet pavirši un savās acīs labticīgi viedokļi var tiešām pakļūt zem ādas. Katrā gadījumā, droši vien labākais, ko var darīt, ir izmantot to kā iespēju izglītoties, šoreiz par Magnusu Hiršfeldu.

Tas, kas liekas neticami, ir, cik maz saruna naida uzskatu aprindās pavirzījusies uz priekšu. Hiršfelda laikā progresīvas idejas par seksuālo identitāti un psiholoģiju Vācijā bija gandrīz neiedomājamas, un homoseksualitāte bija kriminalizēta, bet Hiršfelds iestājās par to, ka tā ir dabiska un nemaināma, un bija ietekmīgs politiskais aktīvists par geju tiesībām un būtībā geju tiesību kustības pamatlicējs. Un tomēr, lasot par viņa pretinieku uzskatiem par “pretdabiskumu”, var spēlēt spēli “21. gs. sākums vai 20. gs. sākums”.

Hiršfelda uzskatus virzīja humānisms, kas veidojās, saskaroties ar biežajām pašnāvībām un to mēģinājumiem starp gejiem viņa medicīniskajā praksē. Atsevišķi izcelts gadījums bija, kurā cilvēks pat neuzdrošinājās nosaukt homoseksualitāti vārdā savā pirmsnāves vēstulē. Hiršfelds 1897. gadā dibināja pirmo LGBT tiesību organizāciju pasaulē, kuras mērķis bija apvienot humāno ar zinātnisko, un kuras moto bija “Caur zināšanām uz taisnīgumu”.

Hiršfelda lomu seksuālo minoritāšu tiesību vēsturē un to, cik plašu cilvēku loku viņa idejas sasniedza, nevar novērtēt par augstu, jo, piemēram, seksuālie aizspriedumi nebija tikai labējā spārna lauciņš, un viņa ietekmē tolaik populārākā vācu partija (sociāldemokrāti) izcēlās ar progresivitāti arī kreisajā kustībā. Hiršfelds iestājās arī par sieviešu tiesibām un feminismu, un viņš uzskatīja to par saistītu cīņu ar geju tiesībām.

Tas viss, protams, padarīja viņu par pastāvīgu mērķi labējo uzbrukumiem; 1920. gadā viņu būtiski ievainoja, un uzbrukumi turpinājās līdz 1930. gadam, kad viņš devās lekciju tūrē un tās beigās vairs nevarēja atgriezties Vācijā.

Hiršfelds 1919. gadā dibināja seksoloģijas institūtu, kas bija viena no pirmajām vietām, ko nacisti 1933. gadā pēc varas sagrābšanas iznīcināja, ieskaitot lielāko daļu tā iespaidīgās bibliotēkas. Atpazīstamākie nacistu grāmatu dedzināšanas attēli ir no šī notikuma.

Tajā pašā gadā, kad iznīcināja Hiršfelda institūtu, jau tika celtas koncentrācijas nometnes. Nākamajā gadā sākās “tīrīšana”, pēc vēl četriem gadiem bija Kristāla nakts, un pēc vēl četriem bija “galīgais atrisinājums”. Hiršfelda institūta grāmatu dedzināšana tiešā veidā bija priekšvēstnesis holokaustam.

Nobeidzot ar polemiku: Ciba ir vieta, kur var pateikt, ka “varbūt naciķiem bija taisnība” par cilvēku, kura mūža darbs bija aizstāvēt apspiestu un vajātu mazākumu, kas vēlāk kļuva par vienu no galvenajām holokausta upuru grupām, un neviens pat aci nepamirkšķinās.

Atkal sapņoju par skolu, šoreiz biju aizmidzis stundas laikā zem segas, skolotājs sūdzējās, un es piecēlos un teicu, ka vismaz redzēju labu sapni, un visi smējās; tad stunda beidzās, un man bija daudz mantu, ko sakravāt (piemēram, nezin kāpēc basketbola, futbola un volejbola bumbas)

Droši vien no skolas sapņiem nevar tikt vaļā, jo sabiedrība kopumā ir tāda pati, kāda bija skola: kliķes, popularitātes sacensības un buliji. Skolu šāvēji ir piemērs tiem, kas uz sabiedrības seklumu un nejēdzībām reaģē ar visgalējāko nihilismu; pārējie tam pielāgojas ar noteiktu konformisma pakāpi, bet tas ir kompromiss starp cilvēciskajām vērtībām un šo vērtību noliegumu, kas pastāv sabiedrībā, un tāpēc pretstats nihilismam nav konformisms, bet nonkonformistisks ideālisms

In vino veritas mirkļos es esmu mēģinājis paskaidrot šādu ideālismu ar frāzi “man vienkārši patīk labas lietas”, un svarīgā īpašība, kas izriet no vērtībām (labajām lietām), ir pašaizliedzība. Elementārs piemērs šādai pašaizliedzībai ir: ja godīgums ir vērtība, tad tu ierobežo sevi reizēs, kad varētu būt izdevīgi melot vai šmaukties, utt.

Būmeriskā prognoze ir, ka briedums nozīmētu atbrīvoties no ideālisma, bet atbrīvošanos no ideālisma var skaidrot arī ar to, ka šis it kā briedums patiesībā ir apmetis loku līdz infantilitātei pirms ideālisma. Par būmeriem šos cilvēkus var saukt tāpēc, ka viņu morālā attīstība ir galā: bērni zina, ka ir bērni, bet būmeriem ir kaut kādi sasniegumi dzīvē (kaut vai tas, ka viņiem ir izdevies novecot), ar kuriem apturēt neērtu pašaizliedzīgu domu gaitu, un tāpēc viņus raksturo gan “es, es, es, man, man, man” kā bērnus, gan bērnu “krindžžž!” par ideāliem

Būmerisms ir skala, un tikai maza daļa cilvēku ir galēji būmeri, bet tas tāpat ir pietiekami izplatīts, lai “noraktu” sabiedrību. Būmeru galvenais ierocis ir kopts tēls un sabiedriskā stāja, bet tas darbojas tikai savā starpā, un jaunākajām paaudzēm, pārmantojot šo augošo politisko sūdu čupu, ir un būs arvien vairāk par to vienalga, un var jau gatavoties tikt norakstītiem

Parunāsim par Pinočetu un Ventu Zvaigzni. Zvaigzne Pinočetu sauc par labēja valstvīra paraugu, bet kas viņš bija? Čīle bija ilgstošākā plurālistiskā demokrātija Latīņamerikā. Vēlēšanās uzvarēja mērens (mūsdienās to sauktu par demokrātisku) sociālists Allende. Neviens vērā ņemams avots šo vēlēšanu iznākumu neapstrīd. Labējajam spārnam, pēc visiem rādītājiem, nebija elektorālu izredžu arī nākamajās vēlēšanās.

Par Allendes valdību ir pamatoti pārmetumi, bet nekas tāds, ko izmanto, lai attaisnotu Pinočeta militāro apvērsumu. Vēlāk (protams) atklājās, ka ASV aukstā kara ietvaros veica ekonomisko terorismu, lai (veiksmīgi) destabilizētu Čīli, kā arī, lai to politiski izolētu. Trešajā Allendes valdīšanas gadā Pinočets veica militāru apvērsumu, kuram bija ļoti īsa pretestība. Pēc tam sākās Pinočeta terora režīms.

Partizāni drīz izbeidzās, bet Pinočeta režīma paranoja turpinājās, un par mērķiem tai bija, piemēram, cilvēktiesību un demokrātijas aktīvisti. Pastāvēja sistemātiskas spīdzināšanas centri, kas mūsdienās ir pieminekļi neatrisinātai traumai. Par upuri varēja kļūt, piemēram, apmeklējot mācību iestādi ar “ne tādu” reputāciju. Daudzi no upuriem bija studenti.

Pinočeta režīms teroram izmantoja “pazušanas”: tā bija arī tuvinieku spīdzināšana, jo tu pat nezināji, vai tavs tuvākais ir vai nav dzīvs. Režīma nāvju statistika ir “tikai” tūkstošos, spīdzināšanas statistika daudzos desmitos tūkstošu, bet netieši mocīto tuvinieku un draugu statistika ir simtos tūkstošu, un daudzi no viņiem nekad nesaņēma “closure”.

Terors turpinājās piecus gadus un bija starptautisks. Režīms turpinājās padsmit gadus un beidzās teju nejauši, jo Pinočets nejauši zaudēja vēlēšanās; tas ir viens no ļoti retajiem piemēriem, kuros autoritārs režīms pats izčākst.

Atbrīvotā Čīle bija piemērs tam, kā nevajag risināt sabiedrības traumu, mēģinot to paslaucīt zem paklāja (Spānija pēc Franko ir cits izteikts piemērs tādai pašai kļūdai). Pinočetu starptautiski tiesāja (kas pats par sevi bija īpašs gadījums), bet veselības problēmu dēļ viņš nomira izvairījies no soda.

Sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi bija tikai viens Pinočeta režīma noziedzības aspekts, un tas bija iesaistīts arī, piemēram, narkotiku kontrabandā.

Čīle ilgstoši tika izmantota kā neoliberalizācijas veiksmes stāsts, ekonomiskais tīģeris. Arvien augošā nevienlīdzība un privatizētās pensiju sistēmas nejēdzība līdz mūsdienām noveda pie gadiem ilgiem un asiņaini apspiestiem protestiem.

Šāds ir “valstsvīrs”, kuru cildina Zvaigzne, pat zinot kontekstu. Vai tā ir kanceļu kultūra, ja pilnīgi nekā nevēlas saistīties ar cilvēku, kas aizstāv, piemēram, sistemātisku izvarošanu? Pinočeta režīma upuri bija tādi paši cilvēki kā es, mani tuvākie un daudzi citi līdzcilvēki. Aukstais karš tā noziegumus neattaisnoja, un lasīt par to ir viena no drūmākajām lietām, ko esmu darījis.

Vajag ticēt cilvēkiem, kad viņi par sevi stāsta. Tas ir mūžīgais cikls, kurā neglīti, bet subkultūras iedrošināti uzskati izgaismo sevi un ar laika nobīdi saņem atspēkojošu vērtējumu (tai skaitā no materiālās īstenības). Tas vienlaicīgi nav iemesls īstermiņa optimismam, jo “vēsture ir tavā pusē” nav mierinājums, ja nejēdzības tevi skar materiāli.