Par konservu vajāšanas kompleksu un “kanceļu kultūras” morālo paniku: tā ir groteska diskusija, ja to nostāda perspektīvā. Labējo maize un sāls ir nevis vienkārši vajāt, bet legāli vajāt sev neērtus uzskatus; tiešs nesens piemērs tam ir poļu rakstnieks, kuru mēģina sodīt par to, ka viņš (pamatoti) nosauca prezidentu Dudu par “debilu”. Cits piemērs ir Krievijas “LGBT propagandas” likums, kas būtībā kriminalizē cilvēktiesību aizstāvību. Vietējie iesalniekveidīgie, kas runā par “LGBT ideoloģiju”, principā vedina uz to pašu, un mēģināt vēlreiz sašleserot Satversmi ir solis uz to. Tieši tāpat, atsaldēti “ienaidnieku saraksti” ir iebiedēšana. “Kriminālmarksisma” jēdziens pastāv kontekstā ar vēlmi kriminalizēt politisko opozīciju. Langai nesen bija domugrauds, ka lietot vārdu “naciķi” esot kriminālpārkāpums.

Tikmēr kas ir pretējie piemēri? Alvis sūda Hermanis, kurš pats sevi Vācijā nokancelēja par rasismu, un kurš joprojām ir ietekmīgā amatā, un kuram nav ne mazāko problēmu tapt sadzirdētam sabiedrībā? Tikmēr par to, ka viņu iedrošinājās kritizēt, Kultūrkaru Satori nupat publicēja anonīmu šļuru, kurā nosauca kritiķi par alkoholiķi.

Vai piemērs kancelēšanai ir tas, ka nespēj ievērot Twitter noteikumus? Twitter ir pilns ar antiwoke cilvēkiem, un, lai panāktu, ka tevi izmet, ir jādara kaut kas īpašs (jāspamo, jāuzmācas, jāpārkāpj likumi vai tamlīdzīgi).

Un tad ir ikdienišķā apmelošana: piemēram, es pilnīgi pamatoti par šo varētu vērsties policijā.

Tas viss arī tiek attaisnots ar cirkulāru loģiku: mums ir jāvēršas pret viņiem pirms viņi vēršas pret mums. Tas nekas, piemēram, ka man ir gadiem konsekventi pausti uzskati pret autoritārismu; cilvēkiem, kuri paši šķiro diktatorus sliktajos un labajos (kā Ulmani), tas netraucē mēģināt pārmest autoritārismu, balstoties izplūdušās asociācijās.