Vai zivis ir normālas?

Raksts par negativitāti, ka cilvēku spriestspēja ir attīstījusies sociālā vidē, un ka tā ir pielāgota, lai novērtētu citus, bet attaisnotu sevi, tāpēc ārēja negatīva kritika var būt vērtīgs pakalpojums.

Why Elon Musk Hates Noam Chomsky

Trump is Not the Problem

Pazemīga izskata raksts, bet tas ir saistošs, jo izceļ aukstā kara beigu lomu tajā, cik neierobežoti neoliberālisms ir pārņēmis pasauli. Runa ir par to, ka neoliberālisms, nevis Tramps, ir the problēma. Vienai pusei uzvarot aukstajā karā, veidojās “vēstures beigu” naratīvs, kurā būtu mūžīgas mūsdienas, un zaudējušās puses ideoloģija būtu diskreditēta, bet uzvarējušās puses ideoloģija būtu vairāk vai mazāk nemainīga kārtība, un tāpēc varētu nedomāt par to ārpus virspusējiem pielāgojumiem.

Nacisma vēsturnieks par to, kā Pītersons būtībā atmazgā Hitleru un nacismu

Piemēram, Pītersons atkārto pašu fašistu izplatīto mītu par fašismu kā efektīvu un kārtīgu sabiedrības organizācijas veidu, lai gan īstenībā tas ir pretēji

Pītersons noniecina rasu pārākuma un tīrības ideoloģijas lomu nacistu noziegumos, aizvietojot ideoloģiju vienkārši ar fizisku nepatiku. Tas ir bīstami, jo traucē vilkt paralēles ar līdzīgu galēji labējo domu citos laikos un mūsdienās, un tāpēc piesedz to

Pītersons mazina un noliedz Hitlera tiešo personisko lomu holokausta īstenošanā, tā vietā runājot par to, ka Hitlers esot sekojis tautas gribai

Pītersons izliekas arī, ka holokaustā vainojams būtu lielais vairums vāciešu nevis fanātisku nacistu minoritāte, un ignorē iekšējo pretestību nacistiem Vācijā

No nacistu propagandas aizgūtā kultūrmarksisma sazvērestība gan Pītersonam rēgojas visur, un kreiso režīmu noziegumi tiek pilnībā norakstīti uz kreiso ideoloģiju

Tam ir nozīme, jo Pītersons pēdējā laikā ir mazāk uzmanības centrā, bet joprojām ir viens no nozīmīgākajiem tēliem, kas it kā intelektuāli leģitimē labējo domu

Cilvēki, kam īstā problēma liekas grautiņi, gluži vienkārši neņem vērā strukturālo vardarbību fonā un uzskata to par “normālu”.
Runa nav arī tikai par ASV; piemēram, taupības politika ir vardarbība pret mazāk nodrošinātajiem un it īpaši pret bērniem, kam tiek liegts vajadzīgais.

Pasaulē notiekošais joprojām ir skaidrojams ar to, par ko es visu laiku esmu runājis: “centrismu” kā ļaunticīgu atteikšanos izdarīt spriedumus, šajā kontekstā tieši par strukturālām varas attiecībām; par “politisku apolitismu”, kas galvenokārt vēlas uzturēt status quo.

• Mūsdienu monetārā teorija (cits avots)
  • Par šo latviski gandrīz vispār netiek runāts; Šuvajevs ir vienīgais izņēmums, ko zinu
• Negatīvā solidaritāte (cits, labs avots)
  • “Individuālisma laikmeta” blakne, demokrātiskas politikas sadursme ar individuālu sāncensību
• Kritika par to, kas būtu vai drīzāk nebūtu saucams par “neofeodālismu”
  • Tas ir rotaļīgs jēdziens, bet par to tāpat ir vērts runāt, un Hābermass vismaz to izmantoja ierobežotā nozīmē, runājot par “town square”
• “Tirgus loģika”, “tirgus racionalitāte”
• Red-baiting (lūgums iztulkot)

Nacīšu nažu trīšana (arhīvs)

Runā par “apakšcilvēkiem” (Untermensch, nacistu termins), pagaidām vēl netvarstīšanu ielās, un ka jāpriecājoties, ka kāds vēl domājot nesūtīt pie senčiem. Iegansts tam ir, ka es norādīju, ka Tramps regulāri pārkāpj Twitter noteikumus par vardarbības slavināšanu.

Jautājums ir par tiem, kas šādā kompānijā jūtas ērti: to var skaidrot kā simpātijas naida uzskatiem vai stulbumu; īsti ne kā citādāk.

The trouble with socialism is that it takes up too many evenings.

Vaildam un citiem piedēvēts citāts par to, ka politika prasa laika ieguldījumu; tas ir darbs. Tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka sabiedrība saskaras ar kopējām problēmām, un risinājumiem vajadzētu būt kopējiem; galējs piemērs tam ir klimata izmaiņas, ko var risināt tikai pasaule kopā, un īsākā laika posmā tiešākais piemērs ir pandēmija, jo lipīga slimība var iekļūt visur un skart visus.

Saistīts jēdziens ir participatory democracy (reizēm arī “tiešā demokrātija”); tā ir doma, ka politiskie lēmumi būtu pieņemami kopīgi, lai tie atspoguļotu kopējās intereses, un ka parasto cilvēku dalībai politikā būtu jābūt tiešai. Pretstats tam ir elitārā demokrātija, kurā lēmumus pieņem elite jeb īpaša šķira, kurai labākajā gadījumā būtu jāpārstāv kopējās intereses (reprezentatīvā demokrātija), bet tā var patiesībā būt arī oligarhija (pamatā pārstāvētas tiek īpašās intereses).

Krīžu daudzskaitlība un nopietnība ietver līdz šim valdošā režīma nosodījumu; ir palicis īpaši grūti apslēpt, kādā mērā politiskā elite ir it kā racionāli pragmatisku kompromisu vārdā iztirgojusi un turpina iztirgot kopējās intereses. Piemēram, pandēmija nav neparedzams notikums: pandēmijas ir sagaidāmas, pat ja nevar pateikt, kad tieši; tāpat, “brīvā tirgus” ekonomikā ietvertā nestabilitāte un netaisnība ir sen labi zināma un saprasta; klimata izmaiņu pamata norise (siltumnīcas efekts) arī ir jau gadsimtu zinātniski pamatota, utt.

Risinājumi sniedzas no reformisma (ielāpi esošajai iekārtai, lai virzītos, piemēram, no neoliberālā režīma uz sociāldemokrātiju) līdz apvērsumam (politiskās varas maiņu), bet īpašu uzmanību ir pelnījis “brīvā tirgus” piedāvāto risinājumu trūkums: iekārtas un tajā audzināto cilvēku nespēja pat atpazīt, ka tā ir nogājusi no sliedēm; ka runa nav par neparedzamām neveiksmēm, bet ka notiekošais ir likumsakarīgs iznākums, piemēram, neoliberālajai taupības politikai.

Par likumsakarībām var runāt arī saistībā ar elitārās demokrātijas arvien vairāk noteicošo lomu, kas izpaužas, piemēram, tajā, ka par trampismu tiek runāts tā it kā problēma būtu populisms kā tāds (kā masu politiska kustība) nevis konkrētais masu politikas paveids. Tas ir cinisms par parastu cilvēku spēju piedalīties politikā; skatījums uz politiku kā pārāk sarežģītu un prasīgu, lai būtu iespējama pašnoteikšanās un uzticami spriedumi ārpus izredzētām aprindām. Tieša likumsakarība elitārismam ir, ka nav iespējams plašs atbalsts strukturālām izmaiņām; ka masu politika ir pārāk nedroša, un ka maksimālajai iespējamajai politiskajai gribai ir “zemi griesti”, jo masas ir apātiskas un ciniskas.

Apātija un cinisms tiek apzināti audzināts, jo tas ir parastākais veids, kā nesakarīgiem režīmiem sevi uzturēt, bet pārliecināšana neietekmē dabas parādības kā vīrusus vai vētras, un tāpēc lielā mērā vienkārši nav izvēles: tas ir do or die, masām ir jāmobilizējas un jāizglītojas, lai būtu politiskā griba pietiekamām strukturālām izmaiņām, jo nogaidīt līdz viss būs pa vecam vienkārši nav iespējams.

Kaut cik pārzināt kādu jautājumu nozīmē reizēm saskarties ar avotiem, kas ir virspusēji pārliecinoši, bet, piemēram, liek nepamatotu uzsvaru vai kaut ko izlaiž vai neskaidri formulē, un reizēm šāds avots ir bijis jau iepriekš redzēts, bet vienkārši bija licies, ka tu to nesaproti, nevis ka avotam ir trūkumi.

Vikipēdija tam ir parasts piemērs; veidot pašam savu intuitīvo izpratni vai kopainu ir vieglāk nekā veidot kopēju, tāpēc daudzi nemaz neuzņemas labot trūkumus Vikipēdijas šķirkļos, pat ja tos redz, bet tajā pašā laikā šķirkļi ir ieturēti vai mēģināti ieturēt enciklopēdiskā stilā, tāpēc izskatās kaut cik ticami.

Es to pieminu saistībā ar politekonomijas jēdzieniem kā liberālisms, fašisms, sociālisms, labais un kreisais spārns, u.c.; tie it kā ir vispārzināmi (izņemot neoliberālismu, kas ir atsevišķs stāsts), bet cilvēku priekšstati par tiem mēdz būt kā Vikipēdijas raksti: savirknēti vārdi, kas seko it kā pareizai formai, un tāpēc it kā apliecina zināšanas (ne tikai citiem, bet sev), un it kā pareizā forma ļauj vainot citus, ja paustais neliekas skaidrs vai pareizs.

Varbūt vēl labāks piemērs ir Quora: tas ir bēdīgi slavens avots, jo piesaista tik daudz pretenciozas un viszinīgas atbildes, bet vienlaicīgi ir populārs, un reizēm var pēkšņi saprast, ka esi lasījis, piemēram, attiecīgās jomas profesoru, to neapzinoties un uztverot kā kārtējo viszini; vai, vēl labāk, esi lasījis sarunu starp profesoru un viszini, kurā sākumā tas nebija skaidrs un saruna atgādināja “dots pret dotu” līdz viszinim uzkrājās izdevības sevi atklāt.

Es sarindotu minētos jēdzienus ar neoliberālismu un sociālismu kā vieglāk un kodolīgāk definējamos, bet liberālismu un fašismu kā sarežģītākus. Attiecīgi, nezināt pirmo definīcijas ir nolaidīgi, bet izvairīties definēt otros ir saprotami, bet tas tāpat ir nepieciešams.

Par iepriekšējo ierakstu: Aukstais karš turpinās kā cīņa starp zombiju ideoloģiju (neoliberālismu) un rēgu ideoloģiju (boļševismu), un pēc “tu esi ar mums vai pret mums” noplicinātās loģikas var būt tikai viens vai otrs.

Iedomājieties situāciju, ka pastāv visā pasaulē valdoša ideoloģija, kurā cilvēki peldas, tempj tās pieņēmumus, un daļa no šiem pieņēmumiem ir neatzīt savu ideoloģiskumu. Agrāk bija divas superlielvaras ar konkurējošām ideoloģijām, tāpēc jautājums par ideoloģiju pacēlās tās pretstatot, bet pēc aukstā kara palika tikai viena, un tā savu uzvaru pamatīgi propagandēja kā pierādījumu, ka uzvara pierāda to kā vienīgo dzīvotspējīgo, par spīti kliedzošajiem trūkumiem. Tikmēr, ja vēlas teikt, ka ir iespējamas alternatīvas, kas nebūtu ne esošā, ne zaudējusī iekārta, tas runā pretī abu šo iekārtu milzu propagandai, un tu esi disidents gan esošajā iekārtā, gan būtu bijis tās bijušajā ienaidniekā.