The trouble with socialism is that it takes up too many evenings.

Vaildam un citiem piedēvēts citāts par to, ka politika prasa laika ieguldījumu; tas ir darbs. Tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka sabiedrība saskaras ar kopējām problēmām, un risinājumiem vajadzētu būt kopējiem; galējs piemērs tam ir klimata izmaiņas, ko var risināt tikai pasaule kopā, un īsākā laika posmā tiešākais piemērs ir pandēmija, jo lipīga slimība var iekļūt visur un skart visus.

Saistīts jēdziens ir participatory democracy (reizēm arī “tiešā demokrātija”); tā ir doma, ka politiskie lēmumi būtu pieņemami kopīgi, lai tie atspoguļotu kopējās intereses, un ka parasto cilvēku dalībai politikā būtu jābūt tiešai. Pretstats tam ir elitārā demokrātija, kurā lēmumus pieņem elite jeb īpaša šķira, kurai labākajā gadījumā būtu jāpārstāv kopējās intereses (reprezentatīvā demokrātija), bet tā var patiesībā būt arī oligarhija (pamatā pārstāvētas tiek īpašās intereses).

Krīžu daudzskaitlība un nopietnība ietver līdz šim valdošā režīma nosodījumu; ir palicis īpaši grūti apslēpt, kādā mērā politiskā elite ir it kā racionāli pragmatisku kompromisu vārdā iztirgojusi un turpina iztirgot kopējās intereses. Piemēram, pandēmija nav neparedzams notikums: pandēmijas ir sagaidāmas, pat ja nevar pateikt, kad tieši; tāpat, “brīvā tirgus” ekonomikā ietvertā nestabilitāte un netaisnība ir sen labi zināma un saprasta; klimata izmaiņu pamata norise (siltumnīcas efekts) arī ir jau gadsimtu zinātniski pamatota, utt.

Risinājumi sniedzas no reformisma (ielāpi esošajai iekārtai, lai virzītos, piemēram, no neoliberālā režīma uz sociāldemokrātiju) līdz apvērsumam (politiskās varas maiņu), bet īpašu uzmanību ir pelnījis “brīvā tirgus” piedāvāto risinājumu trūkums: iekārtas un tajā audzināto cilvēku nespēja pat atpazīt, ka tā ir nogājusi no sliedēm; ka runa nav par neparedzamām neveiksmēm, bet ka notiekošais ir likumsakarīgs iznākums, piemēram, neoliberālajai taupības politikai.

Par likumsakarībām var runāt arī saistībā ar elitārās demokrātijas arvien vairāk noteicošo lomu, kas izpaužas, piemēram, tajā, ka par trampismu tiek runāts tā it kā problēma būtu populisms kā tāds (kā masu politiska kustība) nevis konkrētais masu politikas paveids. Tas ir cinisms par parastu cilvēku spēju piedalīties politikā; skatījums uz politiku kā pārāk sarežģītu un prasīgu, lai būtu iespējama pašnoteikšanās un uzticami spriedumi ārpus izredzētām aprindām. Tieša likumsakarība elitārismam ir, ka nav iespējams plašs atbalsts strukturālām izmaiņām; ka masu politika ir pārāk nedroša, un ka maksimālajai iespējamajai politiskajai gribai ir “zemi griesti”, jo masas ir apātiskas un ciniskas.

Apātija un cinisms tiek apzināti audzināts, jo tas ir parastākais veids, kā nesakarīgiem režīmiem sevi uzturēt, bet pārliecināšana neietekmē dabas parādības kā vīrusus vai vētras, un tāpēc lielā mērā vienkārši nav izvēles: tas ir do or die, masām ir jāmobilizējas un jāizglītojas, lai būtu politiskā griba pietiekamām strukturālām izmaiņām, jo nogaidīt līdz viss būs pa vecam vienkārši nav iespējams.

Kaut cik pārzināt kādu jautājumu nozīmē reizēm saskarties ar avotiem, kas ir virspusēji pārliecinoši, bet, piemēram, liek nepamatotu uzsvaru vai kaut ko izlaiž vai neskaidri formulē, un reizēm šāds avots ir bijis jau iepriekš redzēts, bet vienkārši bija licies, ka tu to nesaproti, nevis ka avotam ir trūkumi.

Vikipēdija tam ir parasts piemērs; veidot pašam savu intuitīvo izpratni vai kopainu ir vieglāk nekā veidot kopēju, tāpēc daudzi nemaz neuzņemas labot trūkumus Vikipēdijas šķirkļos, pat ja tos redz, bet tajā pašā laikā šķirkļi ir ieturēti vai mēģināti ieturēt enciklopēdiskā stilā, tāpēc izskatās kaut cik ticami.

Es to pieminu saistībā ar politekonomijas jēdzieniem kā liberālisms, fašisms, sociālisms, labais un kreisais spārns, u.c.; tie it kā ir vispārzināmi (izņemot neoliberālismu, kas ir atsevišķs stāsts), bet cilvēku priekšstati par tiem mēdz būt kā Vikipēdijas raksti: savirknēti vārdi, kas seko it kā pareizai formai, un tāpēc it kā apliecina zināšanas (ne tikai citiem, bet sev), un it kā pareizā forma ļauj vainot citus, ja paustais neliekas skaidrs vai pareizs.

Varbūt vēl labāks piemērs ir Quora: tas ir bēdīgi slavens avots, jo piesaista tik daudz pretenciozas un viszinīgas atbildes, bet vienlaicīgi ir populārs, un reizēm var pēkšņi saprast, ka esi lasījis, piemēram, attiecīgās jomas profesoru, to neapzinoties un uztverot kā kārtējo viszini; vai, vēl labāk, esi lasījis sarunu starp profesoru un viszini, kurā sākumā tas nebija skaidrs un saruna atgādināja “dots pret dotu” līdz viszinim uzkrājās izdevības sevi atklāt.

Es sarindotu minētos jēdzienus ar neoliberālismu un sociālismu kā vieglāk un kodolīgāk definējamos, bet liberālismu un fašismu kā sarežģītākus. Attiecīgi, nezināt pirmo definīcijas ir nolaidīgi, bet izvairīties definēt otros ir saprotami, bet tas tāpat ir nepieciešams.

Par iepriekšējo ierakstu: Aukstais karš turpinās kā cīņa starp zombiju ideoloģiju (neoliberālismu) un rēgu ideoloģiju (boļševismu), un pēc “tu esi ar mums vai pret mums” noplicinātās loģikas var būt tikai viens vai otrs.

Iedomājieties situāciju, ka pastāv visā pasaulē valdoša ideoloģija, kurā cilvēki peldas, tempj tās pieņēmumus, un daļa no šiem pieņēmumiem ir neatzīt savu ideoloģiskumu. Agrāk bija divas superlielvaras ar konkurējošām ideoloģijām, tāpēc jautājums par ideoloģiju pacēlās tās pretstatot, bet pēc aukstā kara palika tikai viena, un tā savu uzvaru pamatīgi propagandēja kā pierādījumu, ka uzvara pierāda to kā vienīgo dzīvotspējīgo, par spīti kliedzošajiem trūkumiem. Tikmēr, ja vēlas teikt, ka ir iespējamas alternatīvas, kas nebūtu ne esošā, ne zaudējusī iekārta, tas runā pretī abu šo iekārtu milzu propagandai, un tu esi disidents gan esošajā iekārtā, gan būtu bijis tās bijušajā ienaidniekā.

Piemēri izplatītiem, bet fundamentāli diskreditējošiem izteikumiem, jeb izteikumiem, kas pārliecinoši atklāj dziļu nezināšanu svarīgās jomās.

Medicīnā:

• Antibiotikas darbotos uz vīrusiem
• Homeopātija vai akupunktūra iedarbotos ārpus placebo un būtu nekaitīgas

Politikā, vēsturē, ekonomikā:

• Nacisms būtu sociālisms vai kreisa politika
• Ķīna vai PSRS būtu komunisms
• Nodokļi būtu zagšana (ASV labējo libertāriešu mēms)

Filozofijā:

• Aina Renda būtu filozofe

Runājot par nezināšanu, vajag atrunu, ka tā ir negatīvi vērtējoša tikai kopā ar ļaunticību, jo neviens nezin visu, un ir viegli nezināt arī svarīgas lietas, bet cita lieta ir izlikties, ka tu zini, vai speciāli negribēt zināt, vai melot.

Jēdzieni:

• Precarity capitalism
• Countervailing power, countervailence
• Šoka terapija (ekonomikā)
• Disaster capitalism
• Modern monetary theory, endogenous money theory, job guarantee, post-Keynesian economics
• Death cult
• Helicopter money

Elementāra kapitālisma kritikas prognoze ir, ka, augot nevienlīdzībai, krīzes saasināsies. Divdesmitā gs. pirmajā pusē atbildē uz krīzēm tika ieviestas strukturālas reformas, bet “viss pa vecam” puse izmaiņas ar laiku atkaroja. “Pa vecam” šajā gadījumā pamatā var saprast kā “pirms Franču revolūcijas”, un uz to arī atsaucas labā un kreisā nošķīrums, jo labējā politika bija veids kā nomainīt vienu iedzimtu priekšrocību veidu (aristokrātija) ar citu (privātīpašums).

Daudziem to dzirdot “rādās sarkans” un gribas kaut ko asi teikt par “meritokrātiju”, ka priekšrocības būtu pelnītas, bet tas ir tikai kārtējais patiesības grauds. Runa kopainā ir par to, ka cilvēks var ar izcilību būt pelnījis miljonus, bet nevar nopelnīt miljardus bez ekspluatācijas un netaisnīgas iekārtas. Cits vienkāršs nosacīti pelnītu priekšrocību piemērs būtu pārmantošana, bet tā ir atkāpe no tā, ko es patiesībā gribēju teikt.

Neoliberālisma iekārtas virzība ir uz īpašuma un attiecīgi varas šauru sakopošanu, un likumsakarīgs iznākums tam ir, ka vairumam nepietiek, bet dažiem ir par daudz. It kā izeja no tā ir, ka izaugsme būtu tik liela, ka arvien proporcionāli mazāka daļa tāpat būtu visiem pietiekoša, bet tas tikai atliek nevienlīdzības problēmu. Esošā situācija ir, ka problēma ir dziļi ielaista, un tāpēc, izaugsmei paliekot lēnākai, liela daļa sabiedrības tiek pārgrūsta pāri robežai, pēc kuras vairs nevar “savilkt galus”, un tas rada “domino efektu” iekārtai kopumā.

2008. gads bija grūti ignorējams signāls, ka gaidāmas vēl būtiskākas krīzes, bet ar mediju propagandas palīdzību iekārtai to vismaz virspusēji izdevās notušēt; turklāt ne tikai tika apslēpti cēloņi (deregulācijas pieļautas finanšu spekulācijas), bet vainīgie tika atalgoti ar finansiālu glābšanu bez īpašiem nosacījumiem, toties uzliekot vēl daudz lielāku slogu sabiedrībai kopumā. Nekas gan īsti neatgriezās pie iepriekšējās “normalitātes”; sekoja, piemēram, Ukraina, Tramps (un augošs autoritārisms kopumā), un tagad pandēmija.

Krīzes cēlonis ir, ka nevienlīdzīga, “raušanai” pakārtota iekārta nevar “atdzist”; tās stabilas pastāvēšanas nosacījums ir noturīgi strauja izaugsme. Sabiedrībai svarīgas iekārtas kā izglītības un veselības tiek mērdētas, un tāpat arī vairums strādājošo cilvēku, un tāpēc nav iespējas vajadzības gadījumā “savilkt jostu”.

Ja kas, tā kā Cibas nākotne ir nedaudz neskaidra, iesaku arhivēt savus ierakstus ar komentāriem, lai tie nevarētu pazust, un vienkāršākais veids kā to izdarīt ir ljArchive; jāizvēlas File -> New Archive, un otrajā solī pie servera jānorāda http://klab.lv.

Man apnika “čakarēties” ar ierakstu kopēšanu starp StackEdit un Cibu, tāpēc uztaisīju mazu pārlūka paplašinājumu, kas pievieno ierakstu un komentāru teksta laukiem StackEdit iespēju. Vēl tas samaina visas iekšējās klab.lv saites, lai tās izmantotu savu žurnāla stilu (style=mine).

I think we have gone through a period when too many children and people have been given to understand “I have a problem, it is the Government’s job to cope with it!” or “I have a problem, I will go and get a grant to cope with it!” “I am homeless, the Government must house me!” and so they are casting their problems on society and who is society? There is no such thing! There are individual men and women and there are families and no government can do anything except through people and people look to themselves first… There is no such thing as society. There is living tapestry of men and women and people and the beauty of that tapestry and the quality of our lives will depend upon how much each of us is prepared to take responsibility for ourselves and each of us prepared to turn round and help by our own efforts those who are unfortunate.
– Thatcher

Government is not the solution to our problem, government is the problem.
– Reagan

Pastāvošās kārtības stūrakmens ir pārspīlēts individuālisms; cilvēki kā Robinsoni Krūzo uz salas (“nav tāda ‘mēs’”); uzsvars uz mikro-risinājumiem (glābt klimatu, šķirojot savus atkritumus), uz personisko atbildību, un noniecināta strukturāla analīze un strukturālu izmaiņu iespēja vai nepieciešamība.

Sabiedrība neko būtībā neiemācījās no iepriekšējām krīzēm (kā no 2008. gada), un tās tika izmantotas, lai pagrieztu spīles ciešāk; privāti uzņēmumi kā Parex tika glābti, un izmaksas uzņēmās visa sabiedrība kopumā; tas tika izmantots kā iemesls ieviest taupības politiku, kas visvairāk skar visneaizsargātāko sabiedrības daļu, kurai vienlaicīgi ir vismazāk teikšanas par pastāvošo kārtību.

Finanšu politika atkal tiek brīvi pielietota, lai glābtu privāto jomu (piem., AirBaltic nupat saņēma 150 miljonus); tiek veidotas lielas naudas plūsmas ar nosacītu atbildību, kā tās tiks pielietotas vai nāks sabiedrībai par labu, lai gan tās sedz sabiedrība kopumā. Ja jau AirBaltic ir kritiski nozīmīgs sabiedrībai un attiecīgi glābjams, varbūt tam būtu jābūt nacionalizētam uzņēmumam, nevis pakārtotam privātām interesēm? Par to netiek runāts; tā vietā cilvēki pat tagad turpina “bīdīt” vēl plašāku privatizāciju un sapņo par vairāk veiksmes stāstiem kā Dienvidu tilts.

Čomska atbilde uz Orvela problēmu ir mediju propaganda: mediji atlasa un iepazīstina ar informāciju, balstoties uz neizteiktiem fona pieņēmumiem, un cilvēki sliecas dot priekšroku pazīstamajam. Pietiekami svešādas domas pat netiek izsvērtas, un tās var tikt uztvertas kā draudīgas.

Tas atgādināja, kā Irākas kara sākumā “Dienā” bija izvērsums ar lielu infografiku par Sadama masu iznīcināšanas ieročiem, un cik pārliecinoši tas likās. Es nebūtu varējis īpaši saprast protestētājus pret karu, bet, patinot laiku uz priekšu, ir grūti pieņemt, ka Bušs un it īpaši Čenijs nav aiz restēm, un ka Bušs savu tēlu pat ir reabilitējis, jo viņu un neokonservatīvo kopumā noziedzības un nekompetences posts ir tieši jūtams vēl šodien, piemēram, notiekošajā uz Grieķijas robežas.

Tādas frāzes kā “režīma propaganda” parasti pataupa par vietām kā Sadama Irāka, bet ir globāls režīms ar ASV priekšgalā, kura propagandā visi peldas. Parasti par to runā un domā “parastie” disidenti kā Čomskis un citi, kas, piemēram, izjūt iekārtas pretrunas un nepatiesības uz savas ādas, bet C-19 nozīmē, ka disidentu būs daudz vairāk.

Bonus Čomskis par centristiem:

( ... tālāk ... )

Neoliberālisms, protams, pati par sevi ir ideoloģija, un tās pamata kritika ir par to, ka tā nav ilgtspējīga; tās endgame ir arvien pārmērīgāka nevienlīdzība un no nevienlīdzības izrietošās patoloģijas, un ceļš uz to ir izklāts ar viltus solījumiem par efektivitāti, lai gan šī efektivitāte arvien izteiktāk izpaužas tajā, ka izmaksas efektīvi tiek uzgrūstas pārējai sabiedrībai, galējam piemēram esot klimata krīzei.

Domu apturošās klišejas par ideālistisku šķeltniecību pretstatā pragmatiskai saliedētībai būs jādzird arvien biežāk, jo tas ir veids, kā apiet jautājuma būtību. Pragmatisms jeb uzsvars uz praktiskajiem cēloņiem un sekām gan patiesībā tiek pievilts, neanalizējot dziļākas ideoloģiskas sakarības sabiedrībā; piemēram, to, ka pastāvošās ideoloģiskās frontes nav sakritība; cilvēku pārliecinātie uzskati un iztrūkumi zināšanās, kas tos stutē, nav nejauši.

Naidīši, lai to skaidrotu, ķeras pie ēnainām sazvērestībām, bet tas nav nepieciešams; mediju uzņēmumu īpašnieki ir zināmi, un viņu intereses ir skaidras. Mediju "neatkarība" šādā ziņā ir šarāde: ja it kā neatkarīgie mediji būtiski kritizētu pastāvošo iekārtu, to būtu vienkārši apturēt; tā vietā kritika pastāv tikai pastāvošajai kārtībai drošākos rāmjos.

Piemēram, naidīši uzskata, ka abpusēji naidīgā attieksme starp Trampu un ziņu medijiem parādītu šo mediju angažētību, bet patiesībā abām pusēm konflikts ir izdevīgs: Tramps iegūst neticami plašu publicitāti, un mediji pretī saņem reitingus. Plašākajai iekārtai tas ir izdevīgi, jo Tramps ir zibensnovedējs; plašākas norises tiek norakstītas uz Trampa un trampistu personīgajiem trūkumiem.

Parasts piemērs hermeneitiskajai netaisnībai ir tas, ka pirms septiņdesmitajiem nebija izplatīta seksuālās uzmākšanās (harassment) jēdziena, tāpēc cilvēkiem, kas ar to saskārās, bija atsevišķi jāizdomā veids, kā notiekošo saprast un izteikt. Tās pārsvarā bija sievietes, un attiecīgi runa ir arī par dzimuma aizspriedumiem, sarežģījot to vēl vairāk, un tāpēc nav pārsteidzoši, ka īpaša interese par sociālo epistemoloģiju ir bijusi feministu domātājiem.

Tā ir sakritība, ka es par to ierunājos 8. martā, un tas nav slikts veids kā šo datumu atzīmēt, lasot Feminist Social Epistemology SEP šķirkli, bet vienlaicīgi tā ir parastā kļūda, skatot feminismu pārāk šauros ietvaros, it kā citos datumos vai ārpus dzimuma tam būtu mazāka nozīme. Tā ir izpausme minējumiem par jēdzienu nozīmi, minot, ka uzsvars uz vienu dzimumu it kā izslēgtu otru, lai gan patiesībā uzsvaram (kā SEP rakstā atzīmēts) ir pragmatiski iemesli, jeb tas, ka izjust netaisnību motivē par to dziļāk domāt, kā arī var dot priekšrocības to saprast.

Raksts arī vairākās vietās pragmatisma saistībā atsaucas uz marksismu, jo tie ir simbiotiski domu gājieni, kam raksturīgs skaudrs skatījums uz varas attiecībām sabiedrībā un tās institūcijās; resp., tas ir vajadzības (saskaroties ar ekspluatāciju un netaisnību) virzīts politisks (kam pieder vara un kā tā tiek izmantota) un ekonomisks (zināšanas un izpratne kā līdzekļi) skatījums.

Trešais vērā ņemamais epistēmiskās netaisnības paveids ir veicinošā (contributory) netaisnība, jeb nevēlēšanās zināt vai saprast. Tā ir jau atkal ļaunticība; it īpaši labāk situētu cilvēku gadījumā, neuzņemoties atbildību paplašināt savu pasaules skatījumu, un atstājot to kā slogu citiem; it īpaši tiem, kurus tas vairāk skartu.

Sarunvalodā ir izteiciens "tumši cilvēciņi", un psiholoģijā ir jēdziens "tumšā triāde", ko veido trīs personības iezīmes:

• Narcisisms (lielummānija, lepnums, egoisms un empātijas trūkums)
• Makjavelliānisms (tieksme ekspluatēt un manipulēt, amoralitāte, neiejūtība, savtība)
• Psihopātija (antisociāla uzvedība, impulsivitāte, savtīgums, cietsirdība, sirdsapziņas trūkums)

Patoloģizēt ir slidena nogāze, bet es to pieminu tāpat, jo Cibā ir vairāk par vienu klīnisku gadījumu, kas dežūrē stats/latest.bml un "šitpostē", "gaslighto", apmelo, utt., un ir iepriekšējā ierakstā minētajā koalīcijā ar cilvēkiem, kuri paši to neatļaujas, bet kuriem tāda uzvedība un šādu cilvēku sabiedrība liekas pieņemama.

Pirms laika ar ingmars runājām par to, ka Ciba ir noteiktā ziņā labāku laiku atlieka, jo ierakstus rāda vienkārši hronoloģiski nevis pēc uzmanības saistīšanas algoritma, bet tā ir atlieka arī sliktākā veidā, jo "moderācijas" rīki ir tik salīdzinoši ierobežoti. Sekas tam ir tādas, ka cilvēki, kas negrib pazemoties un iesaistīties "apgaroto" centristu slikti smirdošajās telpās, ir savā ziņā trimdā.

Es tikai gribu lieku reizi izcelt, par ko ir runa: tas, ar ko tu biedrojies, par tevi daudz ko izsaka. Gods nav tik novecojis jēdziens; tas ir tikai novājināts uz "laiku", sekotāju un retvītu fona, un joprojām ir cilvēki, kas nevarētu ar sevi sadzīvot, atsakoties no pašcieņas.

Personības iezīmes ir iespējams kopt; tas nav vienkārši kaut kas iedzimti piemītošs. Iepriekšējā ieraksta citāti ir izpausme tam, ka tiek kopta "tumša" personība; ka tiek mērdēta spēja sadarboties un saprasties. Trampisms šādā ziņā ir traģiska pasaules parādība, jo Tramps kā veiksmīga narcisisma simbols iedrošina to atdarināt.

Labticība nozīmē uzņemties atbildību; pretstats tam ir izturēties it kā iekārta būtu neatkarīga aukle, kas parūpētos par visiem nopietnajiem jautājumiem, un ka paša loma būtu tikai pasīva. Cibā vienā gadījumā vajadzētu iejaukšanos no tās uzturētājiem, ja kāds saņemtos to palūgt, bet katram savu telpu ietvaros arī ir iespēja uzņemties par tām atbildību. Tā ir maksa par Cibas salīdzinošo atpalicību, ka tā ir salīdzinoši anarhiska un noteikumi ir pašu rokās. Pasīvā attieksme, pie kuras radina lielās privātās platformas, kurā kārtību uztur darbinieki, neattiecas uz Cibu.

Pāris izcēlumi no zināma lietotāja:

Atklāts karš ir labi, jo uz lauka var skaidri saskatīt ienaidnieku, izaicināt un sakaut viņu.

Nevienu pašpasludināto 21.gs. nacīšu mednieku nekad nav interesējuši godīga domu apmaiņa, jo viņiem visas atbildes ir jau gatavas, tāpēc viņi visās instancēs jāizaicina un jāvazā aiz deguna.

Angliski ir jēdziens playbook, un reizēm šīs grāmatas ir izteikti ļaunticīgas, un reizēm (vai pat bieži) šādi cilvēki ir pārāk stulbi, lai to slēptu, bet tas joprojām iedarbojas uz viltus centriski ievirzītajiem: ja ņem vērā tikai teiktā virspusējo nozīmi un izturas pret sarunas dalībniekiem sklerotiski, it kā nebūtu iespējams atcerēties iepriekšējās sarunas, it kā katrs izteikums būtu pāršķirta jauna lapa, tad "saruna ir saruna"; tad jebkas izskatās pēc domu apmaiņas.

Patiesībā gan cilvēki atceras un redz, ka ne visi spēlē pēc godīgiem noteikumiem, bet izvēlas pievērt acis: pretinieki un sabiedrotie ir izvēlēti, bet centrisma ietvaros netiek atklāti atzīti. Tāpēc arī tas ir viltus centrisms: pastāv redzama koalīcija starp "fašīgo" un centrisko politiku, jo dekontekstualizēta, noplicināta saziņa piesedz abus, un mērķi ir gana līdzīgi; centristiem interesē saglabāt sev izdevīgo status quo, un "fašīšu" interesēs ir, ka status quo ir labējs un turpina slīdēt pa labi.

Par slīdēšanu runājot, piemēram, ir ne pārāk sens pētījums par to, kā JūTūbes algoritmiskā satura kūrēšana slidina lietotājus pa labi, kas ir redzams pēc tā, ka tie paši lietotāji iesaistās ar komentāriem no sākuma nomināli labēji centriskos avotos, un ar laiku pāriet uz galēji labējiem, bet tas pats nenotiek ar kontrolgrupām. Ikona tam varbūt ir Džo Rogans, kas it kā neieņem puses, bet patiesībā sniedz neizaicinošu un plašu platformu pārsvarā labējiem tēliem. Tam ir izņēmumi, bet tie ir salīdzinoši reti, bet tāpat kalpo kā aizsegs, jo kurš gan ies pats pārliecināties un skaitīt kopā un kategorizēt podkāsta viesus, un avoti, kas to ir izdarījuši, neskatās, jo automātiski ir "neobjektīvi".

A wave of new research has documented the decline in citizen support for democracy. But the distribution of anti-democratic attitudes remains unclear. In this article, I use the World Values Survey and European Values Survey to examine the relationship between democratic discontent and the left-right political spectrum. I find that, contrary to much contemporary commentary, hostility to democracy is strongest not at the political extremes, but in the center. Respondents at the center of the political spectrum are the least supportive of democracy, least committed to its institutions, and most supportive of authoritarianism. I refer to this surprising finding as the ‘centrist paradox.’ Recent research has advanced our understanding of extremist parties. We know far less, however, about moderates. The centrist paradox points to this lacuna.