Cibā tiek pausta naida runa un atklāti aicinājumi uz vardarbību, nosaucot cilvēkus un viņu ģimenes locekļus vārdā. Es neesmu jurists, lai varētu to pateikt droši, bet jautājums par iespējamu nozieguma sastāvu ir pamatots.

Aicināt uz pieklājīgu sarunu par to, vai tu, tev tuvie cilvēki un citi cilvēki būtu pelnījuši dzīvot, ir neadekvāti. Nosodīt naida uzskatus, bet aicināt to paudējus pie sarunu galda, it īpaši ar upuriem, nostāda tevi pretrunā, un doma, ka sarunās naida paudēji tiktu atmaskoti vai pārliecināti, redzami neatbilst īstenībai: neviens nav ticis pārliecināts, un nav jēgas atmaskot to, kas tāpat ir vāji slēpts.

Naida veicināšana

"Tu neesi ļauns, bet tikai veicini ļaunumu" nevajadzētu būt īpašam mierinājumam. Nopietni jautājumi, it īpaši dzīvības un nāves jautājumi, prasa adekvātu spriestspēju, un tāpēc ir iespēja izrādīt tās trūkumu. Visiem cilvēkiem gadās kļūdīties, bet uzstājīgi aizstāvēt kļūdas ir atmaskojošs, ļaunticīgs stulbums.

Stulbumu vai ļaunumu pieminēt nav pieklājīgi, jo tas ietver cieņas aizskārumu, bet nevarēt par šīm lietām skaidri runāt nozīmētu nevarēt aprakstīt apkārt notiekošo.

Iepriekš atsaucos uz A Philosophy of Evil grāmatu, kas nodala dažādus ļaunuma veidus, un par izplatītāko nosauc stulbu ļaunumu. Stulbs ļaunums ir izplatītākais, jo tas vienkārši gadās: cilvēks vada auto un mēģina atbildēt uz īsziņu; cilvēks atstāj bērnu nepieskatītu un neiedomājas par kaut ko bīstamu, u.tml. Tajā pašā laikā cilvēku stulbumu ir iespējams arī apzināti izmantot un ar to manipulēt, un tas tiek plaši darīts.

Absolutizēta runas brīvība

Priekšstats par neierobežotu runas brīvību ir ilgstoši mākslīgi izplatīts ar nolūku sniegt aizsegu uzskatiem, kas citādi neiztur kritiku. Šis priekšstats pats par sevi neiztur elementāru kritiku: runa tiesību jautājumos vienmēr ir bijusi par līdzsvaru, tāpēc, piemēram, apmelot vai draudēt pārkāpj runas brīvības robežas. Džons Stjuarts Mills, viens no runas brīvības idejas galvenajiem pārstāvjiem, runāja par "pāri darīšanas principu" (harm principle), ko var apkopot teicienā "tavas tiesības vicināt rokas beidzas tur, kur sākas mans deguns".

Absolutizēta runas brīvība ir mākslīgs "ķīļa jautājums" (wedge issue): tā nolūks ir šķelt pretestību sliktiem uzskatiem; radīt mākslīgas domstarpības starp cilvēkiem, kas citādi būtu sabiedrotie.

Priekšstats par absolutizētu runas brīvību ir ticis izplatīts, lai sniegtu aizsegu ekonomiskajai nevienlīdzībai, bet tas atver durvis arī naida uzskatiem. Tā ir īpašo interešu spēlēšanās ar uguni; tāda pati kā bija mēģināt apspiest strādnieku tiesību kustību (nav īpaši cienījams avots, bet tāpat sakarīgs), virzot pie varas nacistu partiju.

Absolutizēta runas brīvība ir piemērs "domu apturošai klišejai" (thought-terminating cliché), kas dod atļauju nedomāt par kaut ko, un šajā gadījumā nedomāt par neierobežotas runas brīvības sekām, jo tās it kā attaisno augstākais runas brīvības ideāls.

Nedomāšana ļauj absolutizētas runas brīvības piekritējiem būt divkosīgiem: tā nav tik absolūta brīvība, lai būtu apspriežama; tās kritika tiek asi slāpēta, sarunas pārtrauktas, un kritiķi nosodīti, un atrunas tam pamatā skar nelaipnību un uzbrukumus. Tajā pašā laikā jautājumus, kas skar ļaunus uzskatus un to veicināšanu, nav iespējams apspriest, neaizskarot cieņu; var tikai padarīt sarunu neskaidrāku, runājot "caur puķēm".

Socializācija un normalizācija

Sabiedrībā jebkurā gadījumā pastāv normas; jebkurā gadījumā ir sava veida "politkorektums" jeb robežas, kuras pārkāpt ir nepieņemami. Socializācija ir tas, kā cilvēki pieaugot iegūst izpratni par šīm normām, un normalizācija ir tas, kā kādu parādību var padarīt par pieņemamu.

Iedarbīgs veids, kā padarīt kaut ko par normālu, ir padarīt to bieži sastopamu. Te ir vērts runāt par shitposting taktiku, ko es citreiz esmu saucis par "šļurināšanu": nomākt pretestību ar bezsaturīgu, apjomīgu troksni. Tam par labu nāk t.s. bullshit asymmetry principle: nesamērība starp to, cik viegli ir paust kaut ko nepamatotu, un cik salīdzinoši grūti ir to atspēkot. Ir vērts pieminēt arī obskurantismu jeb "oliņbolismu": valodiskās neskaidrības veicināšanu.

Cits iedarbīgs veids, kā kaut ko normalizēt, ir sasaistīt to ar normālo; piemēram, biedrojoties, aicinot pie sevis, izrādot lieku cieņu, lai gan naida uzskati ir pelnījuši tikai pamata cieņu: tādu kā cieņu pret dzīvību, pat ja šī cieņa netiek attiecināta uz citiem.

"Suņu svilpju politika" (dog-whistle politics) ir veids kā paust naida uzskatus virspusēji pieņemamākā kodētā valodā: piemēram, saukt rasismu par "rasu reālismu". It kā melnais humors vai ironija darbojas līdzīgi: "es tikai izmantoju nacistu atribūtiku, lai tracinātu sniegpārsliņas".

Būtība ir, ka interneta "naida caurumi" socializē cilvēkus pieņemt naida uzskatus, un naida normalizācija šo norisi veicina.

Ostracisms un slidenā nogāze

Izraidīt kādu no sabiedrības (ostracize) ir veids kā ierobežot galēji nepieņemamus, antisociālus uzskatus, bet tas ir "politiski aizdomīgs", jo var tikt izmantots ļaunprātīgi. Par to tiek veidots "slidenās nogāzes" arguments, ka viena lieta novedīs pie otras, un ka beigās tiks izraidīti ne pie kā nevainīgi cilvēki.

Tiek uzstādīta viltus izvēle starp pilnīgu runas brīvību un nebrīvi, lai gan patiesā atbilde ir, ka pret nopietniem spriedumiem ir jāizturas atbildīgi, bet bez tiem nevar iztikt. Patiesā slidenā nogāze ir no aizspriedumiem uz "mikroagresijām", tad uz naidīgiem izteikumiem, tad uz fizisku vardarbību, un naida nogāzes galā ir noziegumi pret cilvēci.

Tie nav arī tēlaini jautājumi; naida noziegumi ir reāli pastāvoša kategorija, un ir pamats domāt, ka par daudziem netiek ziņots. Galēji gadījumi kā Kraistčērčas mošejas apšaude kļūst biežāki, un tos veic cilvēki, kas izklausās tāpat kā citi tajos pašos galēji labējos "naida caurumos". Tie ir tikai interneta "kultūras kari" līdz vairs nav.

Nepārspīlēta uztvere

Man un citiem, kam notiekošais rada raizes, tiek bieži pārmesta pārspīlēti jūtīga uztvere; ka tie esot tikai joki un tikai tīmekļa kultūra. Īpaši sāji ir aicinājumi izturēties cieņpilni pret naida paudējiem, kas draud tev un tev tuviem cilvēkiem.

Stohastiskais terorisms raksturo saistību starp it kā nejaušiem uzbrukumiem un vidi, kas tos iedvesmo. Naida uzskatu paudēji mēdz runāt vispārēji un par to, ka "kādam vajadzētu kaut ko darīt". Tam ir komisks vēsturisks piemērs no viduslaikiem.

Taču šis nav pat tāds gadījums, jo minētais cilvēks nav tik gudrs, lai neaicinātu uz vardarbību pret zināmiem cilvēkiem. Tas ir pūļa psiholoģijas, tieši bystander effect piemērs, ka nosodījums ir bijis tik pieklusināts.

Atpazīt atsevišķas naida izpausmes nenozīmē, ka cilvēks noteikti būtu piederīgs pie naida ideoloģijas; savukārt, atbilst virknei novērojumu, un regulāri paust uzskatus, kuriem "aug kājas" interneta "naida caurumos" vai ir ideoloģiski raduraksti vēsturiskajā nacismā, ļauj spriest uzticami.

Sasmērējušies cilvēki

Labvēlīgākais veids, kā uztvert netiešu atbalstu naida uzskatiem, it kā tiem būtu vieta sabiedrībā, ir gadījuma stulbums. Gandrīz visiem tas droši vien arī ir gadījuma stulbums; pārmetumi, ka man aiz katra stūra rādītos fašisms, ir psiholoģiskā projekcija.

Tajā pašā laikā par noteiktiem cilvēkiem ir radies iespaids, ka viņi varētu būtiskā mērā piekrist naidam, bet tikai nepiekrīt tam, ka tas tiek pausts pārāk atklāti un bezgaumīgi.

Par mani bieži tiek mēģināts uzburt tēlu, ka es būtu histērisks, un ka saruna dzīvē izpaustos bļaušanā. Patiesībā es vairumam to, kas šajās sarunās ir izpaudušies neadekvāti, vislabāk ietu apkārt ar līkumu. Praktiskā saskarsmē viss, ko tas mainītu, ir tas, ka es nevarētu uzticēties viņu spriestspējai nopietnos jautājumos.

Šī saruna kopumā ir radījusi vilšanos, bet es nespriežu pēc tās par visiem. Es esmu puslīdz drošs, ka vairums, kas tam ir pievērsuši uzmanību, saskata sarunas dalībnieku nolūkus nomākt vai iebiedēt, un tāpēc atturas.

Lieks iemesls atturēties ir arī cilvēki, kas tikai spēj atpazīt, uz kuru pusi sarunā tobrīd pūš vējš, un pieslieties tai, lai pievērstu sev uzmanību.

Naida uzskati, fašisms, nacisms un autoritārisms (tai skaitā kreisais) nav pieņemami, un tas, ka pastāv šāda saruna, ir lejupslīdes izpausme.