Pāris izcēlumi no zināma lietotāja:

Atklāts karš ir labi, jo uz lauka var skaidri saskatīt ienaidnieku, izaicināt un sakaut viņu.

Nevienu pašpasludināto 21.gs. nacīšu mednieku nekad nav interesējuši godīga domu apmaiņa, jo viņiem visas atbildes ir jau gatavas, tāpēc viņi visās instancēs jāizaicina un jāvazā aiz deguna.

Angliski ir jēdziens playbook, un reizēm šīs grāmatas ir izteikti ļaunticīgas, un reizēm (vai pat bieži) šādi cilvēki ir pārāk stulbi, lai to slēptu, bet tas joprojām iedarbojas uz viltus centriski ievirzītajiem: ja ņem vērā tikai teiktā virspusējo nozīmi un izturas pret sarunas dalībniekiem sklerotiski, it kā nebūtu iespējams atcerēties iepriekšējās sarunas, it kā katrs izteikums būtu pāršķirta jauna lapa, tad "saruna ir saruna"; tad jebkas izskatās pēc domu apmaiņas.

Patiesībā gan cilvēki atceras un redz, ka ne visi spēlē pēc godīgiem noteikumiem, bet izvēlas pievērt acis: pretinieki un sabiedrotie ir izvēlēti, bet centrisma ietvaros netiek atklāti atzīti. Tāpēc arī tas ir viltus centrisms: pastāv redzama koalīcija starp "fašīgo" un centrisko politiku, jo dekontekstualizēta, noplicināta saziņa piesedz abus, un mērķi ir gana līdzīgi; centristiem interesē saglabāt sev izdevīgo status quo, un "fašīšu" interesēs ir, ka status quo ir labējs un turpina slīdēt pa labi.

Par slīdēšanu runājot, piemēram, ir ne pārāk sens pētījums par to, kā JūTūbes algoritmiskā satura kūrēšana slidina lietotājus pa labi, kas ir redzams pēc tā, ka tie paši lietotāji iesaistās ar komentāriem no sākuma nomināli labēji centriskos avotos, un ar laiku pāriet uz galēji labējiem, bet tas pats nenotiek ar kontrolgrupām. Ikona tam varbūt ir Džo Rogans, kas it kā neieņem puses, bet patiesībā sniedz neizaicinošu un plašu platformu pārsvarā labējiem tēliem. Tam ir izņēmumi, bet tie ir salīdzinoši reti, bet tāpat kalpo kā aizsegs, jo kurš gan ies pats pārliecināties un skaitīt kopā un kategorizēt podkāsta viesus, un avoti, kas to ir izdarījuši, neskatās, jo automātiski ir "neobjektīvi".

Politiska apdrošināšana

Der Untergang (2004) tulkojumā ir "lejupslīde", un viltus centrismu mēdz iedrošināt apziņa, ka uz viņiem šī lejupslīde neattiektos; viņi nav izvēlētās grēkāžu mazākuma grupas; viņus etniski netīrītu; viņi būtu tādi paši zobrati arī "fašīgakā" sabiedrībā. Tikmēr izvēlētajiem grēkāžiem nav iespējas apdrošināties: ādas krāsa vai dzimumorientācija ir iedzimtas; nepareizās zināšanas jau ir sabojājušas prātu. Piemēram, es varētu noraidīt savus uzskatus, bet joprojām būtu aizdomīgs; es nevarētu izmainīt to, ka man ir skaidrāks priekšstats par to, kas tiek uzskatīts par ēnainām, spocīgām sazvērestībām kā Frankfurtes skola, "kultūrmarksisms", utt.

Pamata apstāklis notiekošajā ir tas, ka valda plašs intelektuāls bankrots, un sazvērnieciska domāšana ir tā izpausme: nevarot izskaidrot, piemēram, kāpēc klimata zinātnieki runā par klimata krīzi, atliek viņus norakstīt kā sazvērniekus. Tāpat, kad notiek mētāšanās ar "bubuļvārdiem" kā Frankfurtes skola, trešā viļņa feminisms, intersekcionalitāta un viss pārējais, tie paši cilvēki parasti nevarētu šos jēdzienus paskaidrot; piemēram, nevarētu atpazīt kādu tekstu kā piederīgu kritiskajai teorijai vai marksismam, vai nevarētu paskaidrot, kāpēc tieši tas būtu piederīgs. Runa ir par intuitīvi uzminētām jēdzienu nozīmēm: piemēram, par to, kas vispār būtu sociālisms, un šīs uzminētās idejas ir tik ķēmīgas, ka atliek iztēloties, ka to piekritēji patiesībā tikai izliekas.

Neskaidrība tāpat var ietvert būtisku skaidrību

Kā parasti ir jāatrunā, ka es lielākoties nepiedēvēju viltus centristiem apzinātu lomu; lielākoties tā ir vienkārši izpausme tam, ka cilvēki ir aizņemti un peld propagandas jūrā. It kā post-politiskais laikmets ir piesātināts ar programmējošu runu: cilvēki tiek audzināti domāt neoliberālistiski un centristiski un audzina tā citus. Faktiski, es pat nedomāju, ka varas vertikāles augšā daudziem būtu skaidrs priekšstats par norisēm; visiem cilvēkiem kaut kādā mērā ir jātic savam "bulšitam". Tas izskaidro, kāpēc regulāri kādam pasprūk kaut kas odiozs; piemēram, kā Trampampiņam šis izteikums pirms nu jau mūžības:

They say I have the most loyal people — did you ever see that? Where I could stand in the middle of 5th Avenue and shoot somebody, and I wouldn’t lose any voters. … It’s like incredible.

Liekulība šādos apstākļos ir samērā bezjēdzīgs pārmetums; liekulība ir vienkārši pasaules dienaskārtība; tas ir tas kā spēlīte tiek spēlēta, un par to nav jārunā tieši, lai to apzinātos. Liekulības kā stulbuma paveida būtība, tāpat kā jebkāda cita būtība, ir atkarīga no konteksta, un var būt stulbs intelektuālajā plaknē, bet tāpat izmanīgs sabiedriski; tam ir uzskatāmi, pat kliedzoši piemēri. Galu galā, cilvēkiem bija gana skaidra izpratne par sabiedrību vēl ilgi pirms bija iespējas to sistemātiski pētīt; vēl ilgi pat pirms mēs bijām bioloģiski mūsdienīgi. Piemēram, skaidrs piemērs tam ir tas, kādā mērā reliģiskie uzskati ir projektēti kā sabiedrības psiholoģiskas pārvaldes rīks; tie acīmredzami ir balstīti dziļā ieskatā par cilvēku prāta norisēm, pat ja tas nav skaidri izteikts.

Runa ir politiska saliedēšanās

Man gribētos vairāk lasīt par Pola Griša filozofiju, kas runā par pieņēmumiem, ko cilvēki veic, lai spētu veiksmīgi sazināties; piemēram, ka netiktu noklusēts būtiskais, vai arī ka noklusējumam būtu nozīme; ka teiktajam pastāvētu neizteikts segums, jo nav iespējams sazināties, pārāk izplūstot, utt. Man gan tam nav laika, un arī rakstīt šo nav laika; tā vietā es čiepju laiku un vēlāk būs jāatvainojas. Tajā pašā laikā šīs domas nedod mieru, un izlikt tās žāvēties tekstā ir kaut kāda pašterapija.

Cilvēkiem, kas pārmet, ka es izsakos nepārliecinoši, ir būtiskāka taisnība kā viņi paši droši vien apzinās: es atrunājos ar to, ka vairāk tikai mēģinu kārtot savas domas, bet visa runa kaut kādā mērā tāpat ir politiskas vienotības meklējumi. Runa jebkurā gadījumā ir par to, ko domāt, ko darīt un kā justies. Tas arī ir pamats pārmetumam, ka tiek "platformēta" naida runa; ka tiek veicināta postoša naida un spīta politika un ideoloģija. Ideoloģiju kā tādu var saprast kā ilgtermiņa politiku: domas par to, kā iekārtot ilgtermiņa norises sabiedrībā. Vēsture joprojām veidojas un lietas notiek; vārdiem ir "svars" arī ārpus vārdiskas paukošanās, izrādīšanās un interneta punktu krāšanas.

Labējais libertārisms nedarbojas bez precedentiem

Labējais libertārisms, klasiskais liberālisms vai neoliberālisms manis pēc ir skatāmi kā viens un tas pats; tās vienkārši ir nokrāsas vienai un tai pašai domai, ka tirgus nebūtu pašplūsma, bet ka to noteikti vadītu dalībnieku "pūļa gudrība" un pircēji šajā tirgū izvēlētos labās lietas nevis sliktās. Es par to visu laiku "maļos", ka tirgus apmaiņas iedarbīgumā ir būtisks patiesības grauds, bet ka jebkāda būtība vienalga ir kontekstuāla: piemēram, dzīvības un nāves jautājumus atstāt tirgus pašplūsmā ir dziļi debila doma. Ar ļoti retiem izņēmumiem, tā nav nekāda izvēle, ja iespējas ir dzīvot vai nedzīvot; tā ir recepte brutālai ekspluatācijai, un to dzīvē var īpaši uzskatāmi redzēt ASV veselības aprūpes iekārtā.

Posts brīvības vārdā

"Brīvā tirgus" fetišistu doma ir, ka tas būtu tā vērts, ka tirgus dalībnieki krāpjas un iesmērē viltus vai pat postošas preces; tu vari pārdot desu, kas patiesībā ir kartons, un tie, kas uz tā uzķeras, ir vai nu paši vainīgi, vai nepieciešami upuri, bet ka ilgtermiņā to izlabos konkurence: cilvēki izvēlēsies pirkt desu bez kartona. Citiem vārdiem, tas ir pagaidu posts, ko tirgus norises ar laiku izlabotu. Tajā pašā laikā ir paliekošs kaitējums, ko nevar izlabot: tāds kā klimata izmaiņas, nāve, zaudēts laiks, utt.

Varas nesamērība ir cits pamata apstāklis, ko veicina "brīvais tirgus": vajag ieguldīt, lai nopelnītu, un tie, kam ir ko ieguldīt, tāpēc nopelna vairāk, un šī norise turpinās līdz galējai nesamērībai. Tev pārdod kartona desas, bet tava balss ir niecīga salīdzinājumā ar bazūni, ko dod kapitāls; politiskā iekārta, tiesas, sabiedriskā doma un pārējais ir uzpirkts un top arvien uzpirktāks. Demokrātija atkāpjas, un tā vietā cilvēki lūkojas pēc "ultrabagātiem" glābējiem; "meritokrātijas" mīta mesijām: trampiem un blūmbergiem.

Var runāt vai nerunāt

Jēdziens "miljardieris" pat līdz galam neietver notiekošo; tas nebija pārāk sen, kad bagātākais cilvēks pasaulē bija Geitss ar 40 miljardiem, un vēl tikai pirms pāris gadiem viņam bija 80 miljardi, bet tagad vairāk par simts, un vēl bagātākais Bezoss varēja šķirties no trešdaļas bagātības un joprojām būt bagātāks. Visi cilvēki dzīvo savā "tripā", bet daži tripi var būt neiespējami stulbi; tikpat neiespējami kā ir mūža laikā iztērēt pat daļu no tik astronomiskām summām. Tā neizbēgami ir raušana; visas sabiedrības līdzekļu sasaistīšana un izņemšana no aprites. Cilvēks ar izcilību var nopelnīt miljonus, bet miljards nevar nebūt iedzīvošanās uz citu rēķina, un par domu, ka geitsi, bezosi un pārējie būtu tik izcili, ka būtu pelnījuši simtiem miljardus, pat ir grūti smieties, jo tā ir tik fraktāli stulba.

Par bagātības diminishing returns ir pētījumi (šis ir viens salīdzinoši jauns), kuru būtība ir, ka slieksnis līdz būtu nodrošinātas pamatvajadzības ir samērā zems, un tāpat samērā zems ir slieksnis līdz būt īpaši bagātākam īpaši neuzlabo tavu dzīvi; tie nav miljoni, un tie pat nav daudzi simti tūkstošu. Miljards vienam cilvēkam ir summa, kas jau sen ir skatāma kā sabiedriska patoloģija; kā ielaista vēžveidīga norise.

Es sliecos uz "nerunāt" pusi, kad cilvēki ir tik ļoti uzsūkuši iekārtas propagandu, ka tas izpaužas neiespējamā maziskumā. Ir jēdzieni "punching up" un "punching down", un daži cilvēki zinās, par ko runāju, kas cilvēkus, kas nevar atļauties pamatvajadzības, plaši raksturo kā "lohus", bet satraucas par to, cik negodīgi būtu saukt privātus miljardus par nepelnītiem. Tas pat nav sarunas vērts, piemēram, kāpēc tāds cilvēks kā Pīters Tīls būtu būtībā ļauns. Sarunas, kurās tev ir jāatrod veids kā "masēt smadzenes", lai gan būtībā vajag teikt "tu esi stulbs vai izliecies" vai "vai tu vispār domā, ko saki", ir pazemojošas.