Parasts piemērs hermeneitiskajai netaisnībai ir tas, ka pirms septiņdesmitajiem nebija izplatīta seksuālās uzmākšanās (harassment) jēdziena, tāpēc cilvēkiem, kas ar to saskārās, bija atsevišķi jāizdomā veids, kā notiekošo saprast un izteikt. Tās pārsvarā bija sievietes, un attiecīgi runa ir arī par dzimuma aizspriedumiem, sarežģījot to vēl vairāk, un tāpēc nav pārsteidzoši, ka īpaša interese par sociālo epistemoloģiju ir bijusi feministu domātājiem.

Tā ir sakritība, ka es par to ierunājos 8. martā, un tas nav slikts veids kā šo datumu atzīmēt, lasot Feminist Social Epistemology SEP šķirkli, bet vienlaicīgi tā ir parastā kļūda, skatot feminismu pārāk šauros ietvaros, it kā citos datumos vai ārpus dzimuma tam būtu mazāka nozīme. Tā ir izpausme minējumiem par jēdzienu nozīmi, minot, ka uzsvars uz vienu dzimumu it kā izslēgtu otru, lai gan patiesībā uzsvaram (kā SEP rakstā atzīmēts) ir pragmatiski iemesli, jeb tas, ka izjust netaisnību motivē par to dziļāk domāt, kā arī var dot priekšrocības to saprast.

Raksts arī vairākās vietās pragmatisma saistībā atsaucas uz marksismu, jo tie ir simbiotiski domu gājieni, kam raksturīgs skaudrs skatījums uz varas attiecībām sabiedrībā un tās institūcijās; resp., tas ir vajadzības (saskaroties ar ekspluatāciju un netaisnību) virzīts politisks (kam pieder vara un kā tā tiek izmantota) un ekonomisks (zināšanas un izpratne kā līdzekļi) skatījums.

Trešais vērā ņemamais epistēmiskās netaisnības paveids ir veicinošā (contributory) netaisnība, jeb nevēlēšanās zināt vai saprast. Tā ir jau atkal ļaunticība; it īpaši labāk situētu cilvēku gadījumā, neuzņemoties atbildību paplašināt savu pasaules skatījumu, un atstājot to kā slogu citiem; it īpaši tiem, kurus tas vairāk skartu.

Agrāk tā mēdza būt gaišāka, jo es vēl nebiju kārtīgi aptumšojis guļamistabu, bet, katrā gadījumā, tas ir iemels parunāt par pasaules modelēšanu.