Agrāk tā mēdza būt gaišāka, jo es vēl nebiju kārtīgi aptumšojis guļamistabu, bet, katrā gadījumā, tas ir iemels parunāt par pasaules modelēšanu.

Domu pasaules trīs asis

Izzināt pasauli nozīmē attēlot to savās domās, nošķirot daļas no kopuma, saprotot sakarības starp daļām, un varot pārmeklēt un patīt domu pasauli uz priekšu vai atpakaļ.

Nošķīrums daļās ir svarīgs, jo tas palīdz tikt galā ar pasaules sarežģītību: domāt par būtisko, neņemot vērā sīkumus, jeb abstrahēties. Domu pasaule ir abstrakts modelis, un tā daļas ir abstraktas kategorijas (ko iepriekš saucu arī par groziem). Starp kategorijām var pastāvēt sakarības, tai skaitā cēloņsakarības. Kopā to varētu saukt par modeļa "šķetinātspēju" (tas ir "savārduļots" jēdziens; nezinu vai neatceros piemērotāku). Zinātnē to tieši pēta kategoriju teorija.

Spēja patīt domu pasauli uz priekšu ir modeļa "prognozētspēja" (predictive power): spēja redzēt nākotnē; iztēloties, kas notiks, ja nospiedīsi slēdzi, atvērsi krānu, pagriezīsi stūres ratu utt. Ir īpaši vērts izcelt Baijesiānismu kā noderīgu pieeju varbūtībai.

Modeļa "skaidrotspēja" (explanatory power) ir būtībā tas, cik daudz novērojumu var tajā ietilpt; cik liela daļa no pasaules atspoguļojas modelī.

Kopā "šķetinātspēja" (vēlreiz atvainojos par jaunvārdu), "prognozētspēja" un "skaidrotspēja" veido trīs asis, pēc kurām var vērtēt modeļa "drošticamību" (reliability) jeb atpazīt drošticamas zināšanas par pasauli.

Tā kā es jau bombardēju ar jēdzieniem, vēl saistīti jēdzieni ir "ontoloģija" (domas par lietām, kas pastāv; par pastāvošo) un "epistemoloģija" (domas par to, kā var kaut ko uzzināt). Domu pasaule ir ontoloģisks modelis, un zinātniskais skepticisms ir epistēmiskas pazemības (epistemic humility) veids, uz kura balstās zinātnes gaita (scientific process).

Maģija pret zinātni

Pamata problēma zinātnes filozofijā (aprakstītais ir "bēbiskota" zinātnes filozofija) ir "demarkācijas problēma" jeb kā atšķirt īstu zinātni no pseidozinātnes. Māņticīgas uzskatu sistēmas kā astroloģija mēģina atdarināt zinātni; tās veido zinātnisku "kravu kultu" un rituāli seko zinātnes gaitas formai, bet ne būtībai.

Astroloģija ir galējs piemērs, jo tā ir pamatā falsificēta un kopumā nesakarīga, tāpēc tās zinātniskais statuss ir galēji nepārliecinošs, bet par uzskatu sistēmām kā homeopātija viedokļi dalās biežāk.

Minētais falsifikācijas jēdziens ir saistīts ar "falsifikacionismu" jeb Popera izplatīto domu, ka drošticamām zināšanām būtu jābūt empīriski falsificējamām (jābūt iespējamiem novērojumiem, kas tās varētu atspēkot), un ka drošticamība pieaug līdz ar izturētiem falsifikācijas mēģinājumiem (vismaz rupji sakot).

Falsifikacionisms ir noderīga vadlīnija, un tā ir iekļauta prognozētspējas asī, bet tai ir ierobežojumi: piemēram, ir noderīgi iespējami modeļi, kas ir tikai nosacīti falsificējami. Minētās trīs asis ļauj izvērtēt modeļus holistiski un atpazīt, ja tiem ir stiprās puses. Piemēram, kā maģijai, kas var izskaidrot visu; pat to, kā darbojas magnēti.

Idiosinkrāzija

Aprakstītā domu gaita par zinātni pamatā atsaucas uz esošiem jēdzieniem, un es esmu samērā drošs, ka tā atbilst mūsdienīgai izpratnei, bet es neesmu varējis atrast autoru, kas to ietērptu līdzīgos vārdos. Man par to ienāca prātā uzrakstīt, jo ievēroju, ka nedomājot atsaucos uz skaidrotspēju un prognozētspēju, bet tie ir īpatnēji jēdzieni, un es nevaru atcerēties vai atrast, kāds šiem jēdzieniem ir bijis avots.

Cilvēki parasti skaidro zinātni, atsaucoties uz "zinātnisko metodi" jeb "hipotētiski deduktīvo modeli", bet tāds skaidrojums nepalīdz atšķirt zinātni no pseidozinātnes un ir citos veidos ierobežots. Uzsvars uz metodoloģiju ir pareizs, jo zinātne ir tās epistēmiskā pieeja un pielietojums praksē; tas pamatā ir process, un zinātnes augļi ir atsevišķi no tās; tajā pašā laikā trīs ašu epistemoloģija skaidro to pašu, bet ir piemērojama arī personīgo uzskatu veidošanai.

Izglītots pasaules skatījums ir pēc iespējas saskaņots ar zinātnisko pasaules skatījumu, bet pasaule un zinātne ir gana juceklīgas, lai katra cilvēka gadījumā tā būtu īpatnēja sintēze, un tāpēc ir noderīgi par to domāt sistemātiski; trīs asis ir salīdzinoši kārtīgs veids, kā domāt par domāšanu un tieši par īstenības modelēšanu.

"Zinātnīgums"

Atstājot domāšanu pašplūsmā var nonākt, piemēram, pie Racionāļu™ mazspējas, un tuvu radniecīga parādība tam ir "saentisms" (scientism): tāpat kā Racionāļi™ "iztaisās" par saprātīgiem, virspusēji izmantojot jēdzienus kā "fakti" un "loģika", saentisma skartie atsaucas uz pārvienkāršotu "zinātnīgumu".

Zinātniskās izziņas nolūks ir pārvarēt relatīvismu un subjektīvismu ("tas ir tikai tavs viedoklis"), aprakstot kopēju īstenību, bet saentisms nevilšus noved pie pretējā: piemēram, pie izvēles starp dažādām ekonomikas skolām vairāk pēc gaumes kā pēc drošticamības. Labs piemērs tam ir izvēlēties tieši Austriešu skolu, jo nepatīk nodokļi. Tā ir neoliberālisma viltus izvēle, jo kopējo īstenību nav iespējams izvēlēties.

Visiem cilvēkiem ir savs "burbulis", bet tos ir iespējams salīdzināt, un aprakstītās trīs asis ir labs veids kā to darīt. Tas glīti izskaidro, piemēram, kāpēc labējais pasaules skatījums ir nevērtīgāks kā kreisais: jo tas nespēj tik labi šķetināt, skaidrot un paredzēt. Piemēram, neoliberālajā pasaules skatījumā svarīgas pasaules norises kā trampisms ir vairāk kā dabas stihija: lietas, kas vienkārši notiek.