| ļaunums un stulbums iet roku rokā |
[Jan. 24th, 2020|01:31 am] |
“Stupidity is the same as evil if you judge by the results.”
― Margaret Atwood sarunu par Racionāļu™ morālās spriestspējas iztrūkumu papildina instrumentālās un vērtību spriestspējas un instrumentālās un iekšējās vērtības nošķīrumi. Racionāļi liek uzsvaru uz instrumentālām pār iekšējām vērtībām, kas izpaužas mēmā "faktiem nerūp tavas sajūtas", bet tas pieļauj novērtēt iedarbīgu ļaunumu kā labu, jo neņem pienācīgi vērā iekšējās vērtības (tādas kā cilvēka dzīvību). patiesi morāli spriedumi balstās uz faktiem un sajūtām kopā: morāla rīcība ir gan iedarbīga, gan vērsta uz labumu. ( ... tālāk ... ) |
|
|
| totalitārisms |
[Jan. 17th, 2020|05:05 pm] |
nopietni spriedumi ir kā ieroči, tāpēc, tēlaini izsakoties, pirkstu ar tiem nevajag turēt uz mēlītes, ieroci tēmējot nevajag to griezt sāniski vai vērst pret citiem pat nepielādētu, un vēlams ieročus turēt aiz atslēgas, ja mājās ir bērni nacīguma smacīguma jautājumi ir drūmi, tāpēc līdzsvaram pievienots pacilājošs attēls, kas iemieso zināma cibas lietotāja iedomāto 'gangsta' attieksmi pret spriedumiem, tādiem kā par citu it kā totalitārajām vēlmēm domāšanas tipoloģijā šis lietotājs ietilpst pie Racionāļiem: saprātīgas domāšanas jēdzieni (fakti, loģika, objektivitāte, utt.) tiek lietoti vairāk kā cienījamas kopas simbols, un līdzīgi simbolisks ir arī nicināmo jēdzienu lietojums: iespējamais segums, ja tāds pastāv, ir apslēpts ( ... tālāk ... ) |
|
|
| ad hominem |
[Jan. 14th, 2020|08:10 pm] |
Racionāļu(tm) grēku sarakstā ir plašāka priekšstata par neformālo loģiku maitāšana, jo noteikumi ar latīniskiem nosaukumiem un ne pārāk ierobežotas domāšanas noslieces ir baisms savienojums
tverams piemērs tam ir ad hominem lietojums kā apvainojuma sinonīms: apvainojums tiek pasniegts kā loģikas pārkāpums, pat ja tas nav loģiska sprieduma daļa. ļoti vienkāršojot, "tu esi neglīts, tāpēc tev nav taisnība" visticamāk būs kļūdains spriedums, jo sprieduma uzbūvē pamatojums ir nesaistīts ar secinājumiem (ja vien runa varbūt nav par izskatu); tikmēr, "tu esi neglīts, kā arī tev nav taisnība" uzbūvē apvainojums ir atsevišķs no secinājumiem un tāpēc nav ad hominem
atsevišķs apvainojums var veidot poisoning the well kļūdu, nomelnojot teicēju iespējami nesaistītā veidā: "paklausīsimies, ko neglītenis saka"
spriedumi bieži neierakstās vienkāršos tehniskos rāmjos: piemēram, "tev ir meļa slava, tāpēc tava liecība ir neuzticama" vai "tavs padoms ir apšaubāms, jo tu pats tam neseko" var būt vai nebūt kļūdaini spriedumi, un tas ir atkarīgs no apstākļiem.
salīdzinoši tehniska pieeja spriestspējai īpaši uzrunā Racionāļus un saistītās 'stemlordu' un 'neckbeardu' kopas, jo tā sasaistās ar priekšstatu par saprātu kā robotiskumu un jūtām kā saprāta pretstatu, lai gan jebkādas cilvēka rīcības pamata ierosinātājs būs sajūta par vēlamo, un morālai spriestspējai ir noteicoša loma dzīvē
kopējā mācība ir, ka cilvēku valoda ir par sarežģītu, lai vienkārši noteikumi varētu aizstāt izsvērtus spriedumus. neformālā loģika ir kritiskās domāšanas daļa, jo tā var papildināt spriestspēju kā kārtīgāka pieeja izplatītām līdzībām starp kļūdām, bet tā var arī apslēpt vājus spriedumus, novēršot uzmanību no būtības |
|
|
| semantika |
[Sep. 18th, 2019|07:48 pm] |
manā nemīļāko pseido-argumentu topā ir "tā ir tikai semantika". ar šo frāzi tiek domāts, ka tā būtu tikai pedantiska piekasīšanās vai matu skaldīšana par valodu, bet šī doma pārāk pietuvojas citai domai, ka valodas nozīmei (semantikai) nebūtu nozīmes, un tas ir piemērs parādībai, ko var saukt par intelektuālu paviršību
intelektuāla paviršība ir, piem, neuzņēmība domāt par vārdu nozīmi; minētajā gadījumā par "semantika" nozīmi. tā ir izglītības aizvietošana ar sagrābstīšanu; ātras sagūglēšanas, tekstam pārskriešanas pāri stutēta viszinība; grāmatu un rakstu nelasīšana; paļaušanās uz 'veselo saprātu'
intelektuāli šortkati ir noderīgi, un es arī nelasu katru grāmatu no vāka līdz vākam, bet atšķirība ir, ka es biežāk būšu vispār iegājis libgen pēc kaut kā; biežāk pamainījis gūgles atslēgvārdus; vismaz mēģinājis noskaidrot lietpratēju viedokli, utt.
labs piemērs šādai paviršībai ir tas, ka būt Racionālim(tm) nozīmē tikai izmantot racionalitātes žargonu un pasludināt sevi par racionālistu. cits līdzīgs piemērs ir tas, ka visiem liekas, ka viņiem piemistu pamatzināšanas par svarīgām lietām kā, piem, kas ir zinātne, jo viņi zin par zinātnisko metodi, bet šī izpratne neiztur vienkāršu pārbaudi – spēt atpazīt zinātni no ne-zinātnes (pseidozinātnes; aka demarkācijas problēma)
saistīta parādība ar Racionāļiem ir skeptiķu kustība, kas cieš no tās pašas iedomības: skeptiķi pārliecina sevi par savu pārākumu, vēršoties pret neizaicinošiem mērķiem kā kreacionisti, un sāk sevi pārāk nopietni uztvert, lai gan būtībā vairāk tikai atražo žargonu bez dziļākas izpratnes. skepticisms dziļākā izpratnē ir kaut kas cits, un ir iespējams nošķirt, piem, t.s. klimata "skeptiķus" no zinātniskā skepticisma. zinātniskais skepticisms šajā gadījumā ir (vienkāršojot) savas spējas kļūdīties uztveršana nopietni jeb intelektuāla pieticība, un zinātne ir uz šādas pieticības balstīts sadarbības process ar mērķi veidot drošticamas zināšanas
zinātniskais skepticisms ir noderīgs arī ikdienā; tā ir, piemēram, spēja izvērtēt avotus – piem, saprast pierādījumu hierarhiju, kur zin. literatūras apskats ar labiem kritērijiem un pieejamo literatūru ir etalons, bet anekdotiski piemēri ir tā pretstats. tāpat kā zinātnes veidoto zināšanu pamatojums ir process, kas ir vērsts uz kļūdu atpazīšanu (kas izpaužas tajā, ka par zinātnes kļūdām ir zināms, pateicoties pašai zinātnei, nevis kādai ārējai autoritātei), tāpat arī ikdienā cenšoties sekot zinātniskajam skepticismam ir pamats vairāk uzticēties savām zināšanām kā tad, ja pieeja būtu balstīta uz tējas biezumu interpretāciju |
|
|
| racionālisms |
[Sep. 2nd, 2019|05:00 pm] |
man samērā regulāri tiek piedēvēta "racionālista" birka, lai pārmestu it kā saprātīguma ideālu pievilšanu, esot pārāk nelaipnam vai pārliecinātam
racionālisms (saprātīgums) izriet no humānisma kā ticība cilvēka saprāta spējai izzināt pasauli (pretstatā reliģiskām atklāsmēm), un tādā ziņā es esmu racionālists, bet es sen izvairos no racionālisma birkas, jo racionālisms pieklājības politikas ietvaros ir pārmērīgi izvazāts pa dubļiem.
runa ir par parādību, ko varētu apzīmēt par racionāļiem(tm), kuri izmanto racionālisma žargonu, lai pieprasītu cieņu pret sevi, un, attiecīgi, neseko intelektuālas pieticības pamatprincipam. būt racionālim(tm) ir lēts veids kā pacelt savu intelektuālo prestižu un signalizēt gudrību: vajag pieklājīgā tonī atkārtoties par loģiku, faktiem, pierādījumiem ("evidenci") un domāšanu, un pieklājības sabiedriskā norma padara domstarpības par it kā nepieklājīgām, jo tādas domstarpības būtībā balstās uz pieklājīgā racionāļa prāta spēju vai godprāta apšaubīšanu
piemērs advancētam racionālim un alt-domātājam ir bens "fakti un loģika" šapirons, kurš pieklājīgi un racionāli pauž naidu
vietējais piemērs ir šis un šis; lietotājs, kas nerimtīgi un didaktiskā tonī atkārtojas par domāšanu, saskaras ar izplatītu (t.sk. akadēmiskā literatūrā) saistītu jēdzienu, bet neuztver to nopietni. racionālim(tm) nav patiesas cieņas pret intelektuālo sabiedrību, ar kuras prestižu tas cenšas sasaistīties; racionālis no racionālisma atlasa tobrīd ērtākās daļas, un šajā gadījumā neatkarīgu domāšanu, kas pašmērķīgā kontekstā pārtop par vienkārši spēju neatkarīgi 'izloģikot' patiesību, t.i., ķēmīgu kartēzismu
nākamie ieraksti būs par intelektuālo pieticību, viltus pašpretrunām kā kļūdu kategoriju, radikālismu un pieklājības politiku |
|
|