“Stupidity is the same as evil if you judge by the results.”
― Margaret Atwood

sarunu par Racionāļu™ morālās spriestspējas iztrūkumu papildina instrumentālās un vērtību spriestspējas un instrumentālās un iekšējās vērtības nošķīrumi. Racionāļi liek uzsvaru uz instrumentālām pār iekšējām vērtībām, kas izpaužas mēmā "faktiem nerūp tavas sajūtas", bet tas pieļauj novērtēt iedarbīgu ļaunumu kā labu, jo neņem pienācīgi vērā iekšējās vērtības (tādas kā cilvēka dzīvību).

patiesi morāli spriedumi balstās uz faktiem un sajūtām kopā: morāla rīcība ir gan iedarbīga, gan vērsta uz labumu.

ļaunuma veidi

ļaunumu var šķirot instrumentālā (mērķis attaisno līdzekļus), ideālistiskā (uzskatīt ļaunumu par labu), stulbā (nesaprot, ka dara ļaunu) un dēmoniskā (ļaunums ļaunuma pēc).

stulbs ļaunums ir izplatītākais, jo neprasa īpašu ieguldījumu un var vienkārši notikt. nacismā un holokaustā savijas kopā visi četri ļaunuma veidi: holokausta upurus uzskatīja par ļauniem (ideālistiskais ļaunums); tam bija attaisnojošs mērķis (instrumentālais); tas bija tik kāpināti ļauns, ka nevarētu nebūt dēmonisks; un pašos pamatos tas bija stulbs.

ikdienišķs ļaunums

Hanna Ārente nacistu ļauno stulbumu aprakstīja ar frāzi "ļaunuma banalitāte", runājot par birokrātu, kas lielākoties vienkārši mēģina veikt uzticētos pienākumus, lai gan šie pienākumi ir iznīcināt cilvēkus. šis raksturojums bija skandalozs gan tāpēc, ka nacisma ļaunums bija tik liels, ka neaprakstīt atbildīgos kā īpaši briesmīgus vai dēmoniskus likās to noniecinām; gan tāpēc, ka stulbs vai banāls ļaunums ir biedējošāks, jo tam ir lielāka iespēja atkārtoties; tas var būt biežāk sastopams.

Ārentes nacistu ļaunuma vērtējums liekas pamatots, un sašutumu par to lielā mērā vadīja vēlme pāršķirt vēstures lapu. no ļaunuma banalitātes izriet nepieciešamība to tvert nopietnāk un būt uzmanīgākam.

Racionāļu mazspēja vērtēt lietas morālā, iekšēju vērtību ziņā savukārt patiešām noniecina ļaunumu. iztirzāt nacismu tikai kā instrumentāli nepilnīgu, tikai skatoties uz faktiem, nejauši var nozīmēt, ka tas varētu būtu labāks, ja pilnīgāk īstenotu savus ļaunos nolūkus.

apspriestais Racionāļa vērtējums turklāt būtiski pārvērtē nacistu iekārtas iedarbīgumu; "vilcieni autoritārismā pienāk laikus" ir aplams un kaitīgs mēms.

pārliecināts stulbums

pārliecināts centrisms pamatā ir stulbs ļaunums, jo nesaprot, ka veicina ļaunumu, bet tas būtiskā mērā ir arī instrumentāls, jo dara to laba nolūka (brīvas domu apmaiņas) vārdā.

“The only thing necessary for the triumph of evil is for good men to do nothing.”
― Edmund Burke

pārliecinātie centristi ir mūsdienu Nevili Čemberleni. interesants šajā ziņā ir Hitlera citāts, ka nacismu būtu bijis iespējams apturēt, ar spēku satriecot iedīglī, bet ka mēģinājums to ierobežot ar atteikšanos no demokrātiskām vērtībām beigās tika pavērsts pats pret sevi, nacistiem pārņemot autoritāro iekārtu.

te ir vietā pašrefleksija par maniem nolūkiem: vai būtu pamats tos vērtēt kā autoritārus?

es esmu minējis iepriekš, ka mana polemika ir instrumentāli un ideālistiski nesaudzīga; tā nav vērsta uz iedraudzēšanos ar pārliecinātajiem centristiem. būt jaukam būtu jaukāk, bet es esmu pamatojis, kāpēc neceru mainīt viņu domas; es rakstu savai skaidrībai un iespējai pārliecināt kādu, kam domu repertuārā ir kas vairāk kā pastāvīgs blefs.

no otras puses, paviršam novērotājam asa un pat rupja polemika var atstāt sliktu iespaidu, un es varu pārsteidzīgi radīt jaunus apgaismotos centristus. patieso iznākumu ir pārāk grūti paredzēt.

patmīlība un egocentrisms

visbiežāk man tiek pārmesta patmīlība un iedomība, bet es jūtos droši to noraidot. ne pilnībā, jo kaut kādā mērā no tās nevar izvairīties, bet mana pieeja dod pārliecību, ka paustā domu gaita nav blefs. blefa ieraksts ļauj skaidri izsekot domām no sākuma līdz secinājumiem.

mana pieeja viennozīmīgi ir egocentriska: es rakstu sev kā galvenajam lasītājam. šādā ziņā tā ir pretstats autoritārismam, jo nešķiro lasītājus. rakstīt it kā lasītāji būtu mazāk spējīgi ietvertu vērtējumu par pārākumu.

tajā pašā laikā paustā saturs šķiro domas un domātājus, bet tas izriet no aprakstītā jautājuma. no tā nevarētu izvairīties, tikai varbūt padarīt pausto (vēl) neskaidrāku.

vajadzība runāt par nacīguma veicināšanu ir pamatota stingrā nostādnē pret autoritārismu un par cilvēciskām vērtībām. tā ir pretrunā ar pašmērķīgu iecietību, bet man ir skaidri iemesli noraidīt morālu pūrismu tādu pašu iemeslu dēļ kā Popera tolerances paradoksā: pašmērķīgas iecietības iznākums ir nepieņemams.