nopietni spriedumi ir kā ieroči, tāpēc, tēlaini izsakoties, pirkstu ar tiem nevajag turēt uz mēlītes, ieroci tēmējot nevajag to griezt sāniski vai vērst pret citiem pat nepielādētu, un vēlams ieročus turēt aiz atslēgas, ja mājās ir bērni nacīguma smacīguma jautājumi ir drūmi, tāpēc līdzsvaram pievienots pacilājošs attēls, kas iemieso zināma cibas lietotāja iedomāto 'gangsta' attieksmi pret spriedumiem, tādiem kā par citu it kā totalitārajām vēlmēm domāšanas tipoloģijā šis lietotājs ietilpst pie Racionāļiem: saprātīgas domāšanas jēdzieni (fakti, loģika, objektivitāte, utt.) tiek lietoti vairāk kā cienījamas kopas simbols, un līdzīgi simbolisks ir arī nicināmo jēdzienu lietojums: iespējamais segums, ja tāds pastāv, ir apslēpts labvēlības principsbūtiska kritiskās domāšanas daļa ir labvēlības princips: mēģināt saprāta robežās piekrist citiem. mērķis ir stiprināt pārliecību, jo mēģināt nepiekrist var likt saskatīt neesošus trūkumus, bet mēģināt piekrist un nevarēt ir pārliecinošāks rādītājs. plašākā izpratnē tā ir daļa no pazemīgas domāšanas: uztvert sev piemītošās domāšanas noslieces nopietni; pretstats tam ir iedomība Racionāļus par Racionāļiem padara labvēlības principa pastāvīga piesmiešana. piemēram, man ir pārmests arī fašisms, bet šī iespēja pat nav īsti atbildes vērta, jo noteicoša fašisma iezīme ir nacionālisms, un es nevarētu skaidrāk paust tam naidīgu nostāju totalitārisma jautājums savukārt ietver vismaz garāmejošas uzmanības vērtu patiesības graudu: es paužu krasus uzskatus pret galēji labējo politiku, bet arī piesardzīgi kreisus, un zināmākās pašpasludināti kreisās politiskās iekārtas ir autoritāras; attiecīgi, pat piesardzīgi kreisiem uzskatiem it kā varētu piedēvēt vismaz iespējamu totalitārismu totalitārisma iespējapar totalitārisma nozīmi vismaz daļēji tiek lauzti šķēpi, bet var ieskicēt aptuveni nestrīdīgu priekšstatu: tas ir fanātisks utopisms, kura vārdā jāpārbūvē visa sabiedrība, un tas likumsakarīgi liek izmantot šausmīgus piespiedu paņēmienus. galvenie vēsturiskie totalitāru iekārtu piemēri ir Nacistu Vācija un PSRS, bet, par spīti piederībai radniecīgai kopai, starp tām valdīja nāvīgs ienaids. iekārtu radniecību virspusēji pauž nacionālsociālistu apzīmējums, bet izplatīts analfabētisks gājiens ir mēģināt piedēvēt nacistiem nozīmīgu kreisumu. nacistu vēlmi saukties par sociālistiem vadīja vēlme iejūgties grūstošās Veimāras republikā pastāvošās strādnieku neapmierinātības enerģijā, dublējot tādā veidā tobrīd populārās kreisās politiskās kustības. nacistu "sociālisma" definīcija bija pilnībā idiosinkrātiska, un patiesais nacistu draudzīgums ar privātīpašnieku šķiru izpaudās, piemēram, tajā, ka nacistu sabiedrotie bija citas labējās partijas. nacistu kreisais, Štraseristu spārns tika fiziski iznīcināts garo nažu naktī, arodbiedrības tika aizliegtas, un privatizācijas jēdziens tika ieviests, lai raksturotu nacistu īstenoto politiku. nacistu ekonomiskā iekārta bija nacisma ideoloģijai pakārtots kapitālisms ar salīdzinoši atrofētu labklājības valsti būtu jauki, ja nebūtu vajadzīgas atkāpes, lai kliedētu analfabētiskas iedomas, bet šī ir īsas atmiņas un dezinformācijas ēra. katrā gadījumā, manu uzskatu radniecību ar nacismu vai fašismu var noraidīt domas iedīglī valsts kapitālismsatliek Padomju Savienība: padomju iekārtas paustie ideāli bija kreisi, bet to īstenojums bija ļoti lielā mērā necilvēcīgs, un tas raisa jautājumu, vai šis necilvēcīgums būtu iedzimts kreisajos ideālos vai drīzāk gadījuma noteikts pirmā pazīme, ka tas varētu nebūt iedzimts, ir padomju iekārtas izcelsme: Marksa historicisms paredzēja sociālismu kā attīstītas sabiedrības iznākumu, bet Krievija bija agrāra, nesen feodāla sabiedrība. PSRS izdevās to strauji industrializēt, bet tik lielas pārmaiņas tika panāktas ar īpaši šausmīgiem paņēmieniem otra pazīme ir, ka PSRS iekārta bija acīmredzami šķiriska ar šauru varas spici. vara mēģināja leģitimēt sevi kā visas sabiedrības vēlmju iemiesojumu, bet to var īpaši neiedziļinoties noraidīt kā izsmieklu. tas ir pamatā pretrunā ar kreiso politiku, ja cilvēki nevar pieņemt svarīgums lēmumus par savu darbavietu, dzīvesvietu utt. labāks piemērs "pārejas posma" uz sociālismu jēdzieniskajam tukšumam ir Ķīna, kas joprojām uz to atsaucas, lai gan vairākas desmitgades atklāti īsteno valsts turbokapitālismu un mudž ar miljardieriem totalitārisma psihopatoloģizēšanamūsdienīgāka pieeja totalitārismam ir runāt par autoritāro domāšanas veidu: nespēju paciest pašnoteikšanās slogu un izrietošo dzinuli sev un citiem ietilpt šķiriskā iekārtā. vecāku un bērnu attiecības ir autoritārisma prototips: bērns ir gan pasargāts, gan brīvs lieki nelauzīt galvu par savu lomu un pienākumiem pasaulē; vecāks zin labāk un parūpējas par nozīmīgāko. vecākie bērni savukārt var kaut kādā mērā valdīt pār jaunākajiem. autoritārisms iet roku rokā ar personības pielūgšanu: trampiem, staļiniem, utt. mans stāsts par grūtībām skolā būtībā bija par pretestību autoritārismam; par līdz šim noturīgu nespēju ar to sadzīvot noturīga domu gaitaneviens nevar pilnībā pārliecināties par citu uzskatiem; uzskatus var tikai salīdzināt savā starpā un ar rīcību. pārliecinošākais, kā cilvēks var paust patiesos uzskatus, ir ar noturīgu un sakarīgu domu gaitu, un gribētos domāt, ka es tā daru lieks apliecinājums tam ir asas domstarpības arī ar ekonomiski labējiem, bet sabiedriski progresīviem vai ar kreisi autoritāriem cilvēkiem: es nemīkstinu valodu paskaidrojot, kāpēc mums nav pa ceļam |