| semantika |
Sep. 18th, 2019|07:48 pm |
manā nemīļāko pseido-argumentu topā ir "tā ir tikai semantika". ar šo frāzi tiek domāts, ka tā būtu tikai pedantiska piekasīšanās vai matu skaldīšana par valodu, bet šī doma pārāk pietuvojas citai domai, ka valodas nozīmei (semantikai) nebūtu nozīmes, un tas ir piemērs parādībai, ko var saukt par intelektuālu paviršību
intelektuāla paviršība ir, piem, neuzņēmība domāt par vārdu nozīmi; minētajā gadījumā par "semantika" nozīmi. tā ir izglītības aizvietošana ar sagrābstīšanu; ātras sagūglēšanas, tekstam pārskriešanas pāri stutēta viszinība; grāmatu un rakstu nelasīšana; paļaušanās uz 'veselo saprātu'
intelektuāli šortkati ir noderīgi, un es arī nelasu katru grāmatu no vāka līdz vākam, bet atšķirība ir, ka es biežāk būšu vispār iegājis libgen pēc kaut kā; biežāk pamainījis gūgles atslēgvārdus; vismaz mēģinājis noskaidrot lietpratēju viedokli, utt.
labs piemērs šādai paviršībai ir tas, ka būt Racionālim(tm) nozīmē tikai izmantot racionalitātes žargonu un pasludināt sevi par racionālistu. cits līdzīgs piemērs ir tas, ka visiem liekas, ka viņiem piemistu pamatzināšanas par svarīgām lietām kā, piem, kas ir zinātne, jo viņi zin par zinātnisko metodi, bet šī izpratne neiztur vienkāršu pārbaudi – spēt atpazīt zinātni no ne-zinātnes (pseidozinātnes; aka demarkācijas problēma)
saistīta parādība ar Racionāļiem ir skeptiķu kustība, kas cieš no tās pašas iedomības: skeptiķi pārliecina sevi par savu pārākumu, vēršoties pret neizaicinošiem mērķiem kā kreacionisti, un sāk sevi pārāk nopietni uztvert, lai gan būtībā vairāk tikai atražo žargonu bez dziļākas izpratnes. skepticisms dziļākā izpratnē ir kaut kas cits, un ir iespējams nošķirt, piem, t.s. klimata "skeptiķus" no zinātniskā skepticisma. zinātniskais skepticisms šajā gadījumā ir (vienkāršojot) savas spējas kļūdīties uztveršana nopietni jeb intelektuāla pieticība, un zinātne ir uz šādas pieticības balstīts sadarbības process ar mērķi veidot drošticamas zināšanas
zinātniskais skepticisms ir noderīgs arī ikdienā; tā ir, piemēram, spēja izvērtēt avotus – piem, saprast pierādījumu hierarhiju, kur zin. literatūras apskats ar labiem kritērijiem un pieejamo literatūru ir etalons, bet anekdotiski piemēri ir tā pretstats. tāpat kā zinātnes veidoto zināšanu pamatojums ir process, kas ir vērsts uz kļūdu atpazīšanu (kas izpaužas tajā, ka par zinātnes kļūdām ir zināms, pateicoties pašai zinātnei, nevis kādai ārējai autoritātei), tāpat arī ikdienā cenšoties sekot zinātniskajam skepticismam ir pamats vairāk uzticēties savām zināšanām kā tad, ja pieeja būtu balstīta uz tējas biezumu interpretāciju |
|