| racionālisms |
Sep. 2nd, 2019|05:00 pm |
man samērā regulāri tiek piedēvēta "racionālista" birka, lai pārmestu it kā saprātīguma ideālu pievilšanu, esot pārāk nelaipnam vai pārliecinātam
racionālisms (saprātīgums) izriet no humānisma kā ticība cilvēka saprāta spējai izzināt pasauli (pretstatā reliģiskām atklāsmēm), un tādā ziņā es esmu racionālists, bet es sen izvairos no racionālisma birkas, jo racionālisms pieklājības politikas ietvaros ir pārmērīgi izvazāts pa dubļiem.
runa ir par parādību, ko varētu apzīmēt par racionāļiem(tm), kuri izmanto racionālisma žargonu, lai pieprasītu cieņu pret sevi, un, attiecīgi, neseko intelektuālas pieticības pamatprincipam. būt racionālim(tm) ir lēts veids kā pacelt savu intelektuālo prestižu un signalizēt gudrību: vajag pieklājīgā tonī atkārtoties par loģiku, faktiem, pierādījumiem ("evidenci") un domāšanu, un pieklājības sabiedriskā norma padara domstarpības par it kā nepieklājīgām, jo tādas domstarpības būtībā balstās uz pieklājīgā racionāļa prāta spēju vai godprāta apšaubīšanu
piemērs advancētam racionālim un alt-domātājam ir bens "fakti un loģika" šapirons, kurš pieklājīgi un racionāli pauž naidu
vietējais piemērs ir šis un šis; lietotājs, kas nerimtīgi un didaktiskā tonī atkārtojas par domāšanu, saskaras ar izplatītu (t.sk. akadēmiskā literatūrā) saistītu jēdzienu, bet neuztver to nopietni. racionālim(tm) nav patiesas cieņas pret intelektuālo sabiedrību, ar kuras prestižu tas cenšas sasaistīties; racionālis no racionālisma atlasa tobrīd ērtākās daļas, un šajā gadījumā neatkarīgu domāšanu, kas pašmērķīgā kontekstā pārtop par vienkārši spēju neatkarīgi 'izloģikot' patiesību, t.i., ķēmīgu kartēzismu
nākamie ieraksti būs par intelektuālo pieticību, viltus pašpretrunām kā kļūdu kategoriju, radikālismu un pieklājības politiku |
|