| ad hominem |
Jan. 14th, 2020|08:10 pm |
Racionāļu(tm) grēku sarakstā ir plašāka priekšstata par neformālo loģiku maitāšana, jo noteikumi ar latīniskiem nosaukumiem un ne pārāk ierobežotas domāšanas noslieces ir baisms savienojums
tverams piemērs tam ir ad hominem lietojums kā apvainojuma sinonīms: apvainojums tiek pasniegts kā loģikas pārkāpums, pat ja tas nav loģiska sprieduma daļa. ļoti vienkāršojot, "tu esi neglīts, tāpēc tev nav taisnība" visticamāk būs kļūdains spriedums, jo sprieduma uzbūvē pamatojums ir nesaistīts ar secinājumiem (ja vien runa varbūt nav par izskatu); tikmēr, "tu esi neglīts, kā arī tev nav taisnība" uzbūvē apvainojums ir atsevišķs no secinājumiem un tāpēc nav ad hominem
atsevišķs apvainojums var veidot poisoning the well kļūdu, nomelnojot teicēju iespējami nesaistītā veidā: "paklausīsimies, ko neglītenis saka"
spriedumi bieži neierakstās vienkāršos tehniskos rāmjos: piemēram, "tev ir meļa slava, tāpēc tava liecība ir neuzticama" vai "tavs padoms ir apšaubāms, jo tu pats tam neseko" var būt vai nebūt kļūdaini spriedumi, un tas ir atkarīgs no apstākļiem.
salīdzinoši tehniska pieeja spriestspējai īpaši uzrunā Racionāļus un saistītās 'stemlordu' un 'neckbeardu' kopas, jo tā sasaistās ar priekšstatu par saprātu kā robotiskumu un jūtām kā saprāta pretstatu, lai gan jebkādas cilvēka rīcības pamata ierosinātājs būs sajūta par vēlamo, un morālai spriestspējai ir noteicoša loma dzīvē
kopējā mācība ir, ka cilvēku valoda ir par sarežģītu, lai vienkārši noteikumi varētu aizstāt izsvērtus spriedumus. neformālā loģika ir kritiskās domāšanas daļa, jo tā var papildināt spriestspēju kā kārtīgāka pieeja izplatītām līdzībām starp kļūdām, bet tā var arī apslēpt vājus spriedumus, novēršot uzmanību no būtības |
|