Īsi atgādinot neoliberālisma nozīmi:

Most scholars tend to agree that neoliberalism is broadly defined as the extension of competitive markets into all areas of life, including the economy, politics and society.

Neoliberālisms visam piemēro "balso ar savu maciņu" loģiku, kurā biezākajiem maciņiem ir lielākas balsstiesības. Biezākie maciņi jeb īpašās intereses savas balsstiesības izmanto, lai iestātos par arvien lielāku nevienlīdzību, koncentrējot varu savās rokās un vienlaicīgi mazinot savu atbildību.

Varas maiņu starp interešu kopām sauc par apvērsumu, un neoliberālisma apvērsums uzņem apgriezienus kopš astoņdesmitajiem.

Kas maksā, tas pasūta mūziku

Notiek mediju koncentrācija; veidojas mediju oligopoli. Saziņas platformas tiek privatizētas. Pasūtījuma zinātne piesārņo svarīgas zinātnes jomas un kopā ar uzsvaru uz konkurenci pār sadarbību rada replicējamības un uzticamības krīzi.

Pasūtījuma zinātnei un medijiem pat nav jābūt pārliecinošiem; pietiek izplatīt šaubas un neskaidrību. Augošā nevienlīdzība arī nozīmē mazāk laika pašizglītībai. Izglītība ir dārgāka un saņem mazākus valsts ieguldījumus. Mērķis ir privatizēt visu, ko iespējams, un valstij darboties pamatā kā bankai.

Demokrātijas mērķis ir līdzsvarot īpašās un kopējās intereses, un tā paļaujas uz brīviem medijiem un uz izglītotiem un aktīviem pilsoņiem, bet neoliberālisms apzināti cenšas sasvērt līdzsvaru par labu īpašajām interesēm, graujot demokrātiju.

Modinātājzvani

2007.–2009. gada ekonomiskā krīze bija pirmā reize, kad pasaules IKP samazinājās, un tās sekas būs jūtamas vēl ilgi, bet ir pamats runāt par nākamo krīzi. Klimata izmaiņas ir pastāvīgs un augošs drauds. Tramps un Breksits ir piemēri nejēdzībām, ko pieļauj novājinātas un demoralizētas pilsoniskās sabiedrības. Dienvidu tilts, Rīgas Satiksmes un Rīgas Domes korupcijas skandāli, Šķēle, Lembergs u.c. korupcijas mēmi tam ir vietējie piemēri. Reakcijā uz nedrošību arvien vairāk valda grēkāžu un spīta politika.

Grēkāžu un spīta politikas ietvaros izplatās sazvērestības domāšana; tiek meklēti ienaidnieki. Tiek noliegta klimata zinātne, skaidrojot to ar zinātnieku sazvērestību. Neoliberālisma un īpašo interešu kritika tiek vienādota ar kreiso autoritārismu.

Smadzeņu skalošana

Koncentrējot varu ekonomiskās piramīdas smailē, iespējamie veidi kā manipulēt ar cilvēkiem paliek arvien plašāki. Labākais pierādījums tam, cik iedarbīga ir smadzeņu skalošana, ir tas, ka ir iespējams murgot par klimata zinātnieku sazvērestību, neaizdomājoties, vai tu neesi naftas un gāzes nozares propagandas upuris. Smadzeņu skalošanas piemērs ir tas, ka, par spīti visiem modinātājzvaniem, cilvēki agresīvi iestājas par turbokapitālismu.

Čomskis paskaidro daļu no stāsta, kā aukstā kara propaganda veiksmīgi sasaistīja kapitālisma kritiku ar noziedzīgu autoritārismu. Pirmajai pasaulei interesēja nomelnot sociālismu, un otrajai interesēja mēģināt teorētiski leģitimēt savu autokrātisko valsts kapitālisma iekārtu, un kopā tās veidoja vienotu un iedarbīgu propagandas fronti.

Man jau ļoti sen prātā ir ieķērusies frāze "džentlmeņa komplekts", runājot par cilvēku pasaules skatījumu, it īpaši reliģiju kontekstā. Uzticība iekārtai nozīmē, ka pastāvētu "normālo" uzskatu komplekts, un ar aptuvenu priekšstatu par to cilvēks būtu gatavs spriest par pasauli. Tas tā varbūt varētu darboties demokrātiskā iekārtā, bet ne neoliberālismā, it īpaši ne tik ielaistā. Viltus propaganda ir visuresoša, un par to ir jādomā nopietni.

Piemēram, mani mēdza saistīt Stīvena Pinkera mierinošais skatījums par nākotnes izredzēm, bet tagad es to atpazīstu kā iekārtas propagandu. Līdzīgs stāsts ir par miljardieru filantropiju.