The trouble with socialism is that it takes up too many evenings.

Vaildam un citiem piedēvēts citāts par to, ka politika prasa laika ieguldījumu; tas ir darbs. Tas ir īpaši aktuāli tāpēc, ka sabiedrība saskaras ar kopējām problēmām, un risinājumiem vajadzētu būt kopējiem; galējs piemērs tam ir klimata izmaiņas, ko var risināt tikai pasaule kopā, un īsākā laika posmā tiešākais piemērs ir pandēmija, jo lipīga slimība var iekļūt visur un skart visus.

Saistīts jēdziens ir participatory democracy (reizēm arī “tiešā demokrātija”); tā ir doma, ka politiskie lēmumi būtu pieņemami kopīgi, lai tie atspoguļotu kopējās intereses, un ka parasto cilvēku dalībai politikā būtu jābūt tiešai. Pretstats tam ir elitārā demokrātija, kurā lēmumus pieņem elite jeb īpaša šķira, kurai labākajā gadījumā būtu jāpārstāv kopējās intereses (reprezentatīvā demokrātija), bet tā var patiesībā būt arī oligarhija (pamatā pārstāvētas tiek īpašās intereses).

Krīžu daudzskaitlība un nopietnība ietver līdz šim valdošā režīma nosodījumu; ir palicis īpaši grūti apslēpt, kādā mērā politiskā elite ir it kā racionāli pragmatisku kompromisu vārdā iztirgojusi un turpina iztirgot kopējās intereses. Piemēram, pandēmija nav neparedzams notikums: pandēmijas ir sagaidāmas, pat ja nevar pateikt, kad tieši; tāpat, “brīvā tirgus” ekonomikā ietvertā nestabilitāte un netaisnība ir sen labi zināma un saprasta; klimata izmaiņu pamata norise (siltumnīcas efekts) arī ir jau gadsimtu zinātniski pamatota, utt.

Risinājumi sniedzas no reformisma (ielāpi esošajai iekārtai, lai virzītos, piemēram, no neoliberālā režīma uz sociāldemokrātiju) līdz apvērsumam (politiskās varas maiņu), bet īpašu uzmanību ir pelnījis “brīvā tirgus” piedāvāto risinājumu trūkums: iekārtas un tajā audzināto cilvēku nespēja pat atpazīt, ka tā ir nogājusi no sliedēm; ka runa nav par neparedzamām neveiksmēm, bet ka notiekošais ir likumsakarīgs iznākums, piemēram, neoliberālajai taupības politikai.

Par likumsakarībām var runāt arī saistībā ar elitārās demokrātijas arvien vairāk noteicošo lomu, kas izpaužas, piemēram, tajā, ka par trampismu tiek runāts tā it kā problēma būtu populisms kā tāds (kā masu politiska kustība) nevis konkrētais masu politikas paveids. Tas ir cinisms par parastu cilvēku spēju piedalīties politikā; skatījums uz politiku kā pārāk sarežģītu un prasīgu, lai būtu iespējama pašnoteikšanās un uzticami spriedumi ārpus izredzētām aprindām. Tieša likumsakarība elitārismam ir, ka nav iespējams plašs atbalsts strukturālām izmaiņām; ka masu politika ir pārāk nedroša, un ka maksimālajai iespējamajai politiskajai gribai ir “zemi griesti”, jo masas ir apātiskas un ciniskas.

Apātija un cinisms tiek apzināti audzināts, jo tas ir parastākais veids, kā nesakarīgiem režīmiem sevi uzturēt, bet pārliecināšana neietekmē dabas parādības kā vīrusus vai vētras, un tāpēc lielā mērā vienkārši nav izvēles: tas ir do or die, masām ir jāmobilizējas un jāizglītojas, lai būtu politiskā griba pietiekamām strukturālām izmaiņām, jo nogaidīt līdz viss būs pa vecam vienkārši nav iespējams.

Neoliberālisms, protams, pati par sevi ir ideoloģija, un tās pamata kritika ir par to, ka tā nav ilgtspējīga; tās endgame ir arvien pārmērīgāka nevienlīdzība un no nevienlīdzības izrietošās patoloģijas, un ceļš uz to ir izklāts ar viltus solījumiem par efektivitāti, lai gan šī efektivitāte arvien izteiktāk izpaužas tajā, ka izmaksas efektīvi tiek uzgrūstas pārējai sabiedrībai, galējam piemēram esot klimata krīzei.

Domu apturošās klišejas par ideālistisku šķeltniecību pretstatā pragmatiskai saliedētībai būs jādzird arvien biežāk, jo tas ir veids, kā apiet jautājuma būtību. Pragmatisms jeb uzsvars uz praktiskajiem cēloņiem un sekām gan patiesībā tiek pievilts, neanalizējot dziļākas ideoloģiskas sakarības sabiedrībā; piemēram, to, ka pastāvošās ideoloģiskās frontes nav sakritība; cilvēku pārliecinātie uzskati un iztrūkumi zināšanās, kas tos stutē, nav nejauši.

Naidīši, lai to skaidrotu, ķeras pie ēnainām sazvērestībām, bet tas nav nepieciešams; mediju uzņēmumu īpašnieki ir zināmi, un viņu intereses ir skaidras. Mediju "neatkarība" šādā ziņā ir šarāde: ja it kā neatkarīgie mediji būtiski kritizētu pastāvošo iekārtu, to būtu vienkārši apturēt; tā vietā kritika pastāv tikai pastāvošajai kārtībai drošākos rāmjos.

Piemēram, naidīši uzskata, ka abpusēji naidīgā attieksme starp Trampu un ziņu medijiem parādītu šo mediju angažētību, bet patiesībā abām pusēm konflikts ir izdevīgs: Tramps iegūst neticami plašu publicitāti, un mediji pretī saņem reitingus. Plašākajai iekārtai tas ir izdevīgi, jo Tramps ir zibensnovedējs; plašākas norises tiek norakstītas uz Trampa un trampistu personīgajiem trūkumiem.

Īsi atgādinot neoliberālisma nozīmi:

Most scholars tend to agree that neoliberalism is broadly defined as the extension of competitive markets into all areas of life, including the economy, politics and society.

Neoliberālisms visam piemēro "balso ar savu maciņu" loģiku, kurā biezākajiem maciņiem ir lielākas balsstiesības. Biezākie maciņi jeb īpašās intereses savas balsstiesības izmanto, lai iestātos par arvien lielāku nevienlīdzību, koncentrējot varu savās rokās un vienlaicīgi mazinot savu atbildību.

Varas maiņu starp interešu kopām sauc par apvērsumu, un neoliberālisma apvērsums uzņem apgriezienus kopš astoņdesmitajiem.

Kas maksā, tas pasūta mūziku

Notiek mediju koncentrācija; veidojas mediju oligopoli. Saziņas platformas tiek privatizētas. Pasūtījuma zinātne piesārņo svarīgas zinātnes jomas un kopā ar uzsvaru uz konkurenci pār sadarbību rada replicējamības un uzticamības krīzi.

Pasūtījuma zinātnei un medijiem pat nav jābūt pārliecinošiem; pietiek izplatīt šaubas un neskaidrību. Augošā nevienlīdzība arī nozīmē mazāk laika pašizglītībai. Izglītība ir dārgāka un saņem mazākus valsts ieguldījumus. Mērķis ir privatizēt visu, ko iespējams, un valstij darboties pamatā kā bankai.

Demokrātijas mērķis ir līdzsvarot īpašās un kopējās intereses, un tā paļaujas uz brīviem medijiem un uz izglītotiem un aktīviem pilsoņiem, bet neoliberālisms apzināti cenšas sasvērt līdzsvaru par labu īpašajām interesēm, graujot demokrātiju.

Modinātājzvani

2007.–2009. gada ekonomiskā krīze bija pirmā reize, kad pasaules IKP samazinājās, un tās sekas būs jūtamas vēl ilgi, bet ir pamats runāt par nākamo krīzi. Klimata izmaiņas ir pastāvīgs un augošs drauds. Tramps un Breksits ir piemēri nejēdzībām, ko pieļauj novājinātas un demoralizētas pilsoniskās sabiedrības. Dienvidu tilts, Rīgas Satiksmes un Rīgas Domes korupcijas skandāli, Šķēle, Lembergs u.c. korupcijas mēmi tam ir vietējie piemēri. Reakcijā uz nedrošību arvien vairāk valda grēkāžu un spīta politika.

Grēkāžu un spīta politikas ietvaros izplatās sazvērestības domāšana; tiek meklēti ienaidnieki. Tiek noliegta klimata zinātne, skaidrojot to ar zinātnieku sazvērestību. Neoliberālisma un īpašo interešu kritika tiek vienādota ar kreiso autoritārismu.

Smadzeņu skalošana

Koncentrējot varu ekonomiskās piramīdas smailē, iespējamie veidi kā manipulēt ar cilvēkiem paliek arvien plašāki. Labākais pierādījums tam, cik iedarbīga ir smadzeņu skalošana, ir tas, ka ir iespējams murgot par klimata zinātnieku sazvērestību, neaizdomājoties, vai tu neesi naftas un gāzes nozares propagandas upuris. Smadzeņu skalošanas piemērs ir tas, ka, par spīti visiem modinātājzvaniem, cilvēki agresīvi iestājas par turbokapitālismu.

Čomskis paskaidro daļu no stāsta, kā aukstā kara propaganda veiksmīgi sasaistīja kapitālisma kritiku ar noziedzīgu autoritārismu. Pirmajai pasaulei interesēja nomelnot sociālismu, un otrajai interesēja mēģināt teorētiski leģitimēt savu autokrātisko valsts kapitālisma iekārtu, un kopā tās veidoja vienotu un iedarbīgu propagandas fronti.

Man jau ļoti sen prātā ir ieķērusies frāze "džentlmeņa komplekts", runājot par cilvēku pasaules skatījumu, it īpaši reliģiju kontekstā. Uzticība iekārtai nozīmē, ka pastāvētu "normālo" uzskatu komplekts, un ar aptuvenu priekšstatu par to cilvēks būtu gatavs spriest par pasauli. Tas tā varbūt varētu darboties demokrātiskā iekārtā, bet ne neoliberālismā, it īpaši ne tik ielaistā. Viltus propaganda ir visuresoša, un par to ir jādomā nopietni.

Piemēram, mani mēdza saistīt Stīvena Pinkera mierinošais skatījums par nākotnes izredzēm, bet tagad es to atpazīstu kā iekārtas propagandu. Līdzīgs stāsts ir par miljardieru filantropiju.

parasts sarunas šablons ir šāds:

• man nepatīk zināms viedoklis, un es varu to paskaidrot
• tas ir ceļš uz fašismu, jo fašistiem arī nepatika citi viedokļi

runa vairs nav par zināmo, bet par izplūdušiem citiem viedokļiem. tas paliek pavisam nejēdzīgi šādā gadījumā:

• man nepatīk fašisms
• fašistiem arī nepatika citi viedokļi
• ???

šim šablonam, kas virza sarunu no materiālā uz simbolisko, ir daudz dažādu paveidu; piemēram, ja runā par kārtējajām "brīvā tirgus" neveiksmēm, saruna tiek virzīta uz tirgus apmaiņu kā tādu; ja runā par laiku tuvāk mūsdienām, sarunu var virzīt tālāk pagātnē; ja runā par noteiktu cilvēku, var runāt par kopu vai simbolisku cilvēku (salmu vīru); ja runā par noteiktu kopu, var runāt par visiem ("tu visus, kas nepatīk, sauc par nacīšiem"); ja runā par vienu pusi, var runāt par "abām pusēm"; u.t.jpr.