parasts sarunas šablons ir šāds:

• man nepatīk zināms viedoklis, un es varu to paskaidrot
• tas ir ceļš uz fašismu, jo fašistiem arī nepatika citi viedokļi

runa vairs nav par zināmo, bet par izplūdušiem citiem viedokļiem. tas paliek pavisam nejēdzīgi šādā gadījumā:

• man nepatīk fašisms
• fašistiem arī nepatika citi viedokļi
• ???

šim šablonam, kas virza sarunu no materiālā uz simbolisko, ir daudz dažādu paveidu; piemēram, ja runā par kārtējajām "brīvā tirgus" neveiksmēm, saruna tiek virzīta uz tirgus apmaiņu kā tādu; ja runā par laiku tuvāk mūsdienām, sarunu var virzīt tālāk pagātnē; ja runā par noteiktu cilvēku, var runāt par kopu vai simbolisku cilvēku (salmu vīru); ja runā par noteiktu kopu, var runāt par visiem ("tu visus, kas nepatīk, sauc par nacīšiem"); ja runā par vienu pusi, var runāt par "abām pusēm"; u.t.jpr.

pēdējais bastions

argumentācijas teorijā ir salīdzinoši jauns kļūdas jēdziens: motte and bailey (neņemšos pareizi tulkot; tas aptuveni ir cietoksnis ar pilskalnu un ārēju pagalmu). tajā sajauc kopā divas līdzīgas lietas: vienu viegli aizstāvāmu (pēdējais bastions, patiesības grauds) un otru pretrunīgu. uzbrukuma gadījumā aizstāvību var veikt no bastiona, bet pārējā laikā var izturēties it kā tikpat aizstāvāma būtu pretrunīgākā daļa.

citur Cibā rindra runā par Oliņu Boliņu: par apzināti neskaidru, bezveidīgu valodas lietojumu, kas ļauj pārslēgties starp nozīmēm pēc vajadzības. tā ir sava veida apdrošināšanās (hedging) stratēģija pret atbildību par teikto.

līdzīga maldinoša argumentācija ir Trojas zirgs vai bait and switch: piedāvāt vienu lietu, kas patiesībā ir cita un sliktāka.

simboliskie atvari

motte and bailey latviski ir grūti lietot, bet man šķiet, ka patiesības grauds var tvert to pašu domu. simboliskie patiesības graudi ir īpaši viegli aizstāvāmi, jo materiālo īstenību (faktus) var pārbaudīt vienkāršāk kā maldoties simbolos.

vislielākais simboliskais atvars ir neoliberālisms: atvara pašā vidū ir tirgus apmaiņas patiesības grauds, tam apkārt ir "brīvais tirgus" un "neredzamā roka", un vēl tālāk ārpusē ir "runas brīvība" (mūsdienu absolutizētajā, ne apgaismības izpratnē), saprotot to kā "brīvā tirgus" piemērošanu garīgajai jomai kā tādai.

"brīvais tirgus" ir uzskatu kopa par to, ka neregulēts tirgus būs visiedarbīgākais; būtībā, tā ir doma, ka nekopts dārzs nepaliks par biezokni. to pamatot mēģina ar homo economicus jēdzienu: ar iedomātu no iedzimta savtīguma un citu īpašību izrietošu cilvēku noslieci pieņemt tirgum vēlamākos lēmumus.

neoliberālisms neatbilst materiālajai īstenībai: izpētei par cilvēka iedzimtajām īpašībām un ekonomiskajiem rādītājiem. tas nepilda solījumus; biezoknis koptā dārziņa vietā ir arvien kliedzošāk redzams (piem., klimata ziņā; tirgus svārstībās). tam nekad nav bijis arī derīga teorētiska pamata; vajadzība pēc regulācijas bija skaidra kopš pirmsākuma (Ā. Smits).

neoliberālisma simbolisko atvaru stutē īpašo interešu ekonomiskā vara: uzpirkti mediji, uzpirkti zinātnieki, utt. Deivids un Čārlzs Kohi un Ruperts Mērdoks ir ikoniski piemēri.

Hajeka "Ceļš uz verdzību" nosaukums tieši attiecas arī uz neoliberālo iekārtu, bet tikai tad, ja skatās uz materiālo īstenību, tāpēc iekārtojums ir vērts pret to: visas sarunas tiek viltas simboliskā, mākslīgi stutētā un zinātniski atmazgātā melnajā caurumā