Elementāra kapitālisma kritikas prognoze ir, ka, augot nevienlīdzībai, krīzes saasināsies. Divdesmitā gs. pirmajā pusē atbildē uz krīzēm tika ieviestas strukturālas reformas, bet “viss pa vecam” puse izmaiņas ar laiku atkaroja. “Pa vecam” šajā gadījumā pamatā var saprast kā “pirms Franču revolūcijas”, un uz to arī atsaucas labā un kreisā nošķīrums, jo labējā politika bija veids kā nomainīt vienu iedzimtu priekšrocību veidu (aristokrātija) ar citu (privātīpašums).

Daudziem to dzirdot “rādās sarkans” un gribas kaut ko asi teikt par “meritokrātiju”, ka priekšrocības būtu pelnītas, bet tas ir tikai kārtējais patiesības grauds. Runa kopainā ir par to, ka cilvēks var ar izcilību būt pelnījis miljonus, bet nevar nopelnīt miljardus bez ekspluatācijas un netaisnīgas iekārtas. Cits vienkāršs nosacīti pelnītu priekšrocību piemērs būtu pārmantošana, bet tā ir atkāpe no tā, ko es patiesībā gribēju teikt.

Neoliberālisma iekārtas virzība ir uz īpašuma un attiecīgi varas šauru sakopošanu, un likumsakarīgs iznākums tam ir, ka vairumam nepietiek, bet dažiem ir par daudz. It kā izeja no tā ir, ka izaugsme būtu tik liela, ka arvien proporcionāli mazāka daļa tāpat būtu visiem pietiekoša, bet tas tikai atliek nevienlīdzības problēmu. Esošā situācija ir, ka problēma ir dziļi ielaista, un tāpēc, izaugsmei paliekot lēnākai, liela daļa sabiedrības tiek pārgrūsta pāri robežai, pēc kuras vairs nevar “savilkt galus”, un tas rada “domino efektu” iekārtai kopumā.

2008. gads bija grūti ignorējams signāls, ka gaidāmas vēl būtiskākas krīzes, bet ar mediju propagandas palīdzību iekārtai to vismaz virspusēji izdevās notušēt; turklāt ne tikai tika apslēpti cēloņi (deregulācijas pieļautas finanšu spekulācijas), bet vainīgie tika atalgoti ar finansiālu glābšanu bez īpašiem nosacījumiem, toties uzliekot vēl daudz lielāku slogu sabiedrībai kopumā. Nekas gan īsti neatgriezās pie iepriekšējās “normalitātes”; sekoja, piemēram, Ukraina, Tramps (un augošs autoritārisms kopumā), un tagad pandēmija.

Krīzes cēlonis ir, ka nevienlīdzīga, “raušanai” pakārtota iekārta nevar “atdzist”; tās stabilas pastāvēšanas nosacījums ir noturīgi strauja izaugsme. Sabiedrībai svarīgas iekārtas kā izglītības un veselības tiek mērdētas, un tāpat arī vairums strādājošo cilvēku, un tāpēc nav iespējas vajadzības gadījumā “savilkt jostu”.