Atkal sapņoju par skolu, šoreiz biju aizmidzis stundas laikā zem segas, skolotājs sūdzējās, un es piecēlos un teicu, ka vismaz redzēju labu sapni, un visi smējās; tad stunda beidzās, un man bija daudz mantu, ko sakravāt (piemēram, nezin kāpēc basketbola, futbola un volejbola bumbas)

Droši vien no skolas sapņiem nevar tikt vaļā, jo sabiedrība kopumā ir tāda pati, kāda bija skola: kliķes, popularitātes sacensības un buliji. Skolu šāvēji ir piemērs tiem, kas uz sabiedrības seklumu un nejēdzībām reaģē ar visgalējāko nihilismu; pārējie tam pielāgojas ar noteiktu konformisma pakāpi, bet tas ir kompromiss starp cilvēciskajām vērtībām un šo vērtību noliegumu, kas pastāv sabiedrībā, un tāpēc pretstats nihilismam nav konformisms, bet nonkonformistisks ideālisms

In vino veritas mirkļos es esmu mēģinājis paskaidrot šādu ideālismu ar frāzi “man vienkārši patīk labas lietas”, un svarīgā īpašība, kas izriet no vērtībām (labajām lietām), ir pašaizliedzība. Elementārs piemērs šādai pašaizliedzībai ir: ja godīgums ir vērtība, tad tu ierobežo sevi reizēs, kad varētu būt izdevīgi melot vai šmaukties, utt.

Būmeriskā prognoze ir, ka briedums nozīmētu atbrīvoties no ideālisma, bet atbrīvošanos no ideālisma var skaidrot arī ar to, ka šis it kā briedums patiesībā ir apmetis loku līdz infantilitātei pirms ideālisma. Par būmeriem šos cilvēkus var saukt tāpēc, ka viņu morālā attīstība ir galā: bērni zina, ka ir bērni, bet būmeriem ir kaut kādi sasniegumi dzīvē (kaut vai tas, ka viņiem ir izdevies novecot), ar kuriem apturēt neērtu pašaizliedzīgu domu gaitu, un tāpēc viņus raksturo gan “es, es, es, man, man, man” kā bērnus, gan bērnu “krindžžž!” par ideāliem

Būmerisms ir skala, un tikai maza daļa cilvēku ir galēji būmeri, bet tas tāpat ir pietiekami izplatīts, lai “noraktu” sabiedrību. Būmeru galvenais ierocis ir kopts tēls un sabiedriskā stāja, bet tas darbojas tikai savā starpā, un jaunākajām paaudzēm, pārmantojot šo augošo politisko sūdu čupu, ir un būs arvien vairāk par to vienalga, un var jau gatavoties tikt norakstītiem