Parunāsim par Pinočetu un Ventu Zvaigzni. Zvaigzne Pinočetu sauc par labēja valstvīra paraugu, bet kas viņš bija? Čīle bija ilgstošākā plurālistiskā demokrātija Latīņamerikā. Vēlēšanās uzvarēja mērens (mūsdienās to sauktu par demokrātisku) sociālists Allende. Neviens vērā ņemams avots šo vēlēšanu iznākumu neapstrīd. Labējajam spārnam, pēc visiem rādītājiem, nebija elektorālu izredžu arī nākamajās vēlēšanās.

Par Allendes valdību ir pamatoti pārmetumi, bet nekas tāds, ko izmanto, lai attaisnotu Pinočeta militāro apvērsumu. Vēlāk (protams) atklājās, ka ASV aukstā kara ietvaros veica ekonomisko terorismu, lai (veiksmīgi) destabilizētu Čīli, kā arī, lai to politiski izolētu. Trešajā Allendes valdīšanas gadā Pinočets veica militāru apvērsumu, kuram bija ļoti īsa pretestība. Pēc tam sākās Pinočeta terora režīms.

Partizāni drīz izbeidzās, bet Pinočeta režīma paranoja turpinājās, un par mērķiem tai bija, piemēram, cilvēktiesību un demokrātijas aktīvisti. Pastāvēja sistemātiskas spīdzināšanas centri, kas mūsdienās ir pieminekļi neatrisinātai traumai. Par upuri varēja kļūt, piemēram, apmeklējot mācību iestādi ar “ne tādu” reputāciju. Daudzi no upuriem bija studenti.

Pinočeta režīms teroram izmantoja “pazušanas”: tā bija arī tuvinieku spīdzināšana, jo tu pat nezināji, vai tavs tuvākais ir vai nav dzīvs. Režīma nāvju statistika ir “tikai” tūkstošos, spīdzināšanas statistika daudzos desmitos tūkstošu, bet netieši mocīto tuvinieku un draugu statistika ir simtos tūkstošu, un daudzi no viņiem nekad nesaņēma “closure”.

Terors turpinājās piecus gadus un bija starptautisks. Režīms turpinājās padsmit gadus un beidzās teju nejauši, jo Pinočets nejauši zaudēja vēlēšanās; tas ir viens no ļoti retajiem piemēriem, kuros autoritārs režīms pats izčākst.

Atbrīvotā Čīle bija piemērs tam, kā nevajag risināt sabiedrības traumu, mēģinot to paslaucīt zem paklāja (Spānija pēc Franko ir cits izteikts piemērs tādai pašai kļūdai). Pinočetu starptautiski tiesāja (kas pats par sevi bija īpašs gadījums), bet veselības problēmu dēļ viņš nomira izvairījies no soda.

Sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi bija tikai viens Pinočeta režīma noziedzības aspekts, un tas bija iesaistīts arī, piemēram, narkotiku kontrabandā.

Čīle ilgstoši tika izmantota kā neoliberalizācijas veiksmes stāsts, ekonomiskais tīģeris. Arvien augošā nevienlīdzība un privatizētās pensiju sistēmas nejēdzība līdz mūsdienām noveda pie gadiem ilgiem un asiņaini apspiestiem protestiem.

Šāds ir “valstsvīrs”, kuru cildina Zvaigzne, pat zinot kontekstu. Vai tā ir kanceļu kultūra, ja pilnīgi nekā nevēlas saistīties ar cilvēku, kas aizstāv, piemēram, sistemātisku izvarošanu? Pinočeta režīma upuri bija tādi paši cilvēki kā es, mani tuvākie un daudzi citi līdzcilvēki. Aukstais karš tā noziegumus neattaisnoja, un lasīt par to ir viena no drūmākajām lietām, ko esmu darījis.