Ziemas avitaminoze pieņemas spēkā tās ļaunākajā izpausmē: kūtrumā un slinkumā. Tas nav labi. Taču ar patiku izlasīju RL interviju ar Vilku. Nu ne tāpēc, ka ko diži jaunu uzzinātu (lai gan tas, ka "Gaismas pili" lēma celt jau 1988. gadā, nezināju), bet tāpēc, ka šādi cilvēki patīk. Vismaz tā šķiet pēc tā tēla, kas izveidojies mediju drusku ietekmē. Mazliet gan pasmaidīju par pāris lietām. Nu to, kur viņš tā patētiski stāsta, kā 80.-90. gadu mijā bibliotekāri vēruši vaļā slēptuves un cēluši ārā pirmskara literatūras krājumus, kas bijuši visas tās desmitgades nobēdzināti no cenzūras. Ne par šo faktu, bet gan par to, ko Vilka k-gs laikam nezina - šobrī ir bibliotēkas, kurās atjaunotas šīs savulaik atvērtās pažobeles, tikai nu tur slēpj grāmatas, kas izdotas pirms pārdesmit gadiem. Tā vismaz man stāstīja kāda jaunkundze, kādas visai prestižas skolas bibliotēkas kūrētāja, jo cenzori no IzM u.c. "jumta" struktūrām aktīvi inspicē grāmatplauktus, liekot kā ideoloģiski kaitīgu iznīcināt literatūru, kuras nosaukumā ir maģiskais vārds "padomju", nemaz nerunājot par saturu. Laiki mainās, bet cilvēki nemainās. Visai naiva šķita arī versija, ka lūk 19. gadā viss ritējis daudz lielākā ilgtermiņā, aizsācēji savu aizsākto turpinājuši, bet 90. gados gan īstos ļaudis malā pastūmuši. Dodiet laiku, un pēc gadiem 100 tieši tāpat runās par 90. gadu fenomenu - neviens nekādas Kozakevičas neatcerēsies un slavinās citus, kurus vilnis varas virsotnē uznesa uz palikšanu. Tieši tāpat kā neviens neatceras, ka to pašu valsti 19. gadā izcīnīja pulkv. Ozols un ģen. Sīmansons (kamēr Ulmanis uz Cēsīm bija aizmucis, bet Zemitāns grasījās mukt, tikai kā sīkai vienībai, laikam nebija ar ko), bet tagad pat speciālisti knapi zina, kas tie tādi, jo visādi Zemitāni, Baloži un Ulmaņi uz mūžiem iegūluši tautas mītos kā tie sācēji un darītāji. Tā kā nevis scenāriji atšķīrās, cilvēki bija savādāki, bet gan vienkārši nav pietiekami ilgs laiks pagājis, lai mīta sega pārklātu realitāti. Ja tā spriestu kāda manas māmiņas draudzene, pēc pensijas saņemšanas kafijojot, es nebrīnītos un pat nepievērstu uzmanību. Bet Vilks... Nu Dievs ar viņu. Labs cilvēks tik un tā. Viens no nedudzajiem tiem, kuru dzīvei būs sausais atlikums lielāks par viszinošu pļurkstēšanu blogā. Taču vīlos intervijā ar Georgu Vīku. Tā subjektīvi šķiet, ka viņa pieredze diplomātiskajā dienestā Irānā būtu vērtīgāka par papļāpāšanu par Gurbačovu, Berlīnes mūri un "mēs tāpat visu zinājām". Iesmēju, ka Bankovska pirmais kulinārijas lidojums bijušas kakao bumbiņas - tās, šķiet, 80. gadu beigās bija topā. Arī es ar dižu lepnumu par tik izdevušos un sarežģītu kārumu, lepni liktu paša gatavotās svētku galdā. Tā nemanot žurnāls izlasīts. Laikam nāksies tomēr pieķerties pie darbiem.

P.S.
Man aizdomas, ka RIMI iepērk kaut kādu krutku ar etiķeti "Ararat" - pēdējā butelīte nes pēc acetona un nemaz pēc laba armēņu brendija negaršo. :(