| |
| (..) Īpašu sociālu slāni veidoja klērs, kura statusu ietekmēja Bizantijas sabiedrības nehioerarhiskums: garīdzniecība te bija nošķirta no laicīgās sabiedrības daudz mazākā mērā, nekā Rietumos. Sadzīvē tas izpaudās kaut vai apstāklī, ka uz klēru neattiecās celibāta princips - līdzīgi kā pārējiem pavalstniekiem, arī garīdzniekiem bija tiesības uz ģimeni un dzīvi ģimenē. Bez tam Baznīcai nebija monopola izglītības sfērā, bija saglabājies laicīgo skolu tīkls, attiecīgi valsts aparāta rīcībā bija liels skaits lieliski izglītotu tiesnešu, nodokļu dienesta klerku un diplomātu. Valstij nebija nepieciešamības lūgt Baznīcas palīdzību civilpārvaldes aparāta organizēšanā, attiecīgi, nebija tāda amata kā arhibīskaps-kanclers u.tml., pat vēl vairāk, ar likumu bija noliegts vienai personai uzņemties reizē gan garīgos, gan laicīgos amatus, t.i. ar retiem izņēmumiem klērs netika pielaists valsts pārvaldei. (..)
( vēl_pāris_interesanti_citāti ) | |
|
| Historiogrāfijā pieņemts nosacīts pilsoņu kara Krievijā beigu datējums: 1922. gada oktobris, kad Sarkanā armija ieņēma Vladivostoku. Taču tas nozīmēja tikai masu karadarbības beigas. Pretošanās turpinājās, pēdējā pilsoņu kara kauja notika 1923. gada martā, bet pēdējais "baltais" ģenerālis frontē padevās gūstā jūlijā. Par to tad arī mūsu stāsts. ( asinis_sniegā ) | |
|
| Meklējot materiālus par 1605. gada kauju pie Kirholmas (ko mūsdienās bauri pārdēvējuši par kauju pie Salaspils), vairākkārt sastapos ar mūsdienu skeptiķu šaubām, ka Lietuvas uzvara nebūt nav vērtējama kā grandioza (3500 pret 9-10 000), jo sastapās veterāni ar jauniesauktajiem. Tiem, kas aizmirsuši pamatskolas kursu, atgādināšu: 1605. g. 17./27. septembrī Daugavas krastā pie Kirholmas satikās Sēdermanlandes hercoga, pašpasludinātā Zviedrijas karaļa Kārļa IX vadītā armija – 9000 kājnieki (no tiem kādi 2000 bija holandiešu, skotu un vācu algotņi) un 5000 jātnieki, – ar hetmaņa Jana Karola Hodkeviča ( Jan Karol Chodkiewicz) komandētajiem Lietuvas lielkņazistes spēkiem, 2600 jātniekiem un 1000 kājniekiem (“ne vairāk par 3400 karavīri un vēl 300 Viņa Gaišības Kurzemes hercoga vācu jātnieki”, 29. septembrī rakstīja Hodkevičs savā vēstulē karalim). Sāku meklēties pēc informācijas par to, cik ļoti tajā laikā atšķīrās veterāni, un kāda bija to loma armijā, kādi bija vidējie dzīvā spēka zaudējumi kara un miera laikā. Šo to interesantu atradu. ( veterāni ) | |
|
| Dzīvojot vidē, kurā, kā smīkņā Gombergs, māk "politizēt pat durvju rokturi", kā avotūdens malks tuksnesī pa laikam ir kādas pārdomas par nopietnākām lietām (kā teica Kauliņš savam partnerim Būtam: nekas no tā, kas noticis pēc industriālās revolūcijas, nav ievērības cienīgs). Šai gadījumā pāris citāti no Sheilagh Ogilvie. Institutions and European Trade. Merchant Guilds, 1000–1800. - Cambridge University Press, 2011. Principā autore izvirza un cenšas pamatot hipotēzi, ka tirgotāju ģildes visiem spēkiem traucēja pārējiem ļaudīm dzīvot un vispār bremzēja Eiropas attīstību, un tikai valsts varai salaužot ģilžu visvarenību, Eiropa no totāli atpalikušas nomales jaunajos laikos pārtapa par lielāko industrializācijas centru pasaulē. Redz, pēdējās desmitgadēs parādījusies virkne darbu, kurās autori aizstāv viedokli par ģilžu pozitīvo lomu visās ekonomikas sfērās un, kā jau tas mēdz būt, kad autors ne tik daudz pēta, cik cenšas dot vērtējumu sev simpātiskam fenomenam, no viena grāvja iebraukuši otrā, tb jau propagandas lauciņā. Ogilvi, savukārt, cenšas piebremzēt šo virzienu. Jāatzīst, darbs stilistiski visai garlaicīgs, ne vienmēr atrasta tā labākā argumentācija, gana daudz kļūdu, kas neizbēgami apkopojošiem darbiem (tak nekļūdas tas, kas neko nedara), dažviet pārāk neslēpti faktus piemēro savas teorijas vajadzībām, taču pozitīvais ir tas, ka balstās uz ļoti labu un nopietnu pētījumu kompleksa, kas galu galā pārliecina vairāk, nekā viņas oponenti. Eiropas iekšējās tirdzniecības asins aina sanākusi visai sulīga un krāšņa, it sevišķi tāpēc, ka ļoti daudz kas no ģilžu sistēmas saglabājies un neformāli darbojas arī mūsdienās. ( pāris_citāti ) | |
|
| Vēsture un politika ir divas parādības, kuru rašanās un attīstība modernajos laikos ir vienmēr bijušas cieši saistītas. Vēsture ir pildījusi dažādas, pat kardināli pretējas lomas – leģitimējusi varu un to arī kritizējusi, vēsturi savu ideogēmu pastiprināšanai ir piesaukuši gan sociāli konservatīvie spēki, gan reformatori. „Objektīvās vēstures”, lai kā mūs mēģinātu pārliecināt par pretējo, nav, un tā nav iespējama. Franču filozofa Pola Rikēra vārdiem runājot: objektivitāti ir iespējams tvert tikai epistemoloģiskā nozīmē. Tātad objektīvs ir tas, kas ir izstrādāts, sakārtots un metodoloģiski apjēgts – tas, kas kādu parādību vai procesu padara mums saprotamu. Vairāk no vēstures (un ne tikai!!!), šķiet, nevar prasīt.
( raksts ) | |
|
|  Kas nezina kirilicu - Krievijas imperatores Katrīnas II zīmīte valsts sekretāram A.Olsufjevam, rakstīta 1762. gada 31. jūlijā: "Ādam Vasiļjevič, izsniedz Vasīlijam Škurinam desmit tūkstošus rubļu sīkiem izdevumiem". Uzskatāms piemērs, cik viss ir relatīvs. :) | |
|
| Tālajos 1560. gados, netālu no visiem zināmās Ļubļinas pilsētas, pēc muciņas tokajieša iztukšošanas lāga zēnam šļahtičam Staņislavam Pšonkam ( Stanisław Pszonka; 1511.-1580.) apnika karaļa reskripti par valsts laimes stāsta variantiem un vietējo iznireļu aicinājumi vēlēt par viņiem kārtējās seimika vēlēšanās, jo šie nu būšot tie, kas gan pagastmāju nokrāsošot, gan estētikas grupiņu pensionāriem atvēršot... ( stāsts ) | |
|
| Kopš VIII gs. otrās puses Mezopotāmijā dzīvojošie kristieši kalpoja kā starpnieki starp klasisko hellēnisko domu un jaunajiem islama intelektuāļiem. Kalifs al-Mansurs (754.-775.), sarunās ar Bizantiju, īpaši līdza atsūtīt antīko matemātiķu sacerējumu manuskriptus, kurus kristiešu klosteros tad tulkoja uz arābu valodu, darot pieejamus islama civilizācijā. IX gs. kalifāta tulku departamenta vadītājs Huneins ibn Ishaks (kristietis) tika nosūtīts komandējumā uz 2 gadiem Bizantijā, kur pilnveidoja savas sengrieķu valodas zināšanas, meklēja un uzpirka grāmatas, ko vest uz Bagdādi. Kam nebija iespēja ceļot, tie varēja apgūt antīkās zinātnes sasniegumus kristiešu klosteros vai Gondišapuras akadēmijā (tiesa, ir ziņas, ka Gondišapuras ārsti savas zināšanas medicīnā nodeva tikai klana ietvaros, neapmācot nevienu no malas.
( citāti ) | |
|
| Visnotaļ interesants aizsardzības veids pret kapu aplaupītājiem, ko dažkārt ievietoja kapenēs, lai sagaidītu nelūgtus viesus (arī senāk "melnie arheologi" nebija cieņā).  Šķiet, šitais devaiss visnotaļ sarūgtinātu pataloganatomu. ;) Via: ..the chirurgeon's apprentice.. | |
|
| Tālā un visu jau sen piemirstā Tā Kunga 1677. gada rudenī Francijas kroņa Levantes flotes viceadmirālis (šis postenis tika izveidots īpaši priekš karaļa mīļākās Gabrielas d'Estrē krustdēla) Žans d'Estrē ( Jean II, comte d Estrées) devās jau otrajā ekspedīcijā uz Vestindiju, lai papostītu holandiešu kolonijas Karību jūrā. Palīgā tika pieaicināti Sandomingo pirāti, kurus noalgot uzticēja Puansē ( Pouancey) gubernatoram. Galvenais mērķis bija Kirasao ( Curaçao), lielākā holandiešu vergu tirdzniecības un cukura tranzītosta. Francijas flotei pēc plāna vajadzēja startēt no Petīgoavas ( Petit-Goâve), pie Senkristoferas ( Saint-Christophe) apvienoties ar pirātiem (1200 rīkļurāvēji 12 kaperos), no turienes virzīties uz Orčilu ( Orchila, netālu no mūsdienu Venecuēlas piekrastes), bet no turienes pa taisno uz Kirasao. Ekspedīcijas norise visnotaļ sulīgi atainota jūras virsnieka, flagmaņkuģa "Terriblle" kapteiņa Nikolā Lefevra de Merikūra ( Nicolas Le Febvre de Méricourt) relācijā karaliskās flotes superintendantam Žanam Batistam Kolbēram, Senelē marķīzam ( Jean-Baptiste Colbert, marquis de Seignelay):  ( dārgais_sir ) | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}