Dzīvojot vidē, kurā, kā smīkņā Gombergs, māk "politizēt pat durvju rokturi", kā avotūdens malks tuksnesī pa laikam ir kādas pārdomas par nopietnākām lietām (kā teica Kauliņš savam partnerim Būtam: nekas no tā, kas noticis pēc industriālās revolūcijas, nav ievērības cienīgs). Šai gadījumā pāris citāti no Sheilagh Ogilvie. Institutions and European Trade. Merchant Guilds, 1000–1800. - Cambridge University Press, 2011.
Principā autore izvirza un cenšas pamatot hipotēzi, ka tirgotāju ģildes visiem spēkiem traucēja pārējiem ļaudīm dzīvot un vispār bremzēja Eiropas attīstību, un tikai valsts varai salaužot ģilžu visvarenību, Eiropa no totāli atpalikušas nomales jaunajos laikos pārtapa par lielāko industrializācijas centru pasaulē.
Redz, pēdējās desmitgadēs parādījusies virkne darbu, kurās autori aizstāv viedokli par ģilžu pozitīvo lomu visās ekonomikas sfērās un, kā jau tas mēdz būt, kad autors ne tik daudz pēta, cik cenšas dot vērtējumu sev simpātiskam fenomenam, no viena grāvja iebraukuši otrā, tb jau propagandas lauciņā. Ogilvi, savukārt, cenšas piebremzēt šo virzienu.
Jāatzīst, darbs stilistiski visai garlaicīgs, ne vienmēr atrasta tā labākā argumentācija, gana daudz kļūdu, kas neizbēgami apkopojošiem darbiem (tak nekļūdas tas, kas neko nedara), dažviet pārāk neslēpti faktus piemēro savas teorijas vajadzībām, taču pozitīvais ir tas, ka balstās uz ļoti labu un nopietnu pētījumu kompleksa, kas galu galā pārliecina vairāk, nekā viņas oponenti. Eiropas iekšējās tirdzniecības asins aina sanākusi visai sulīga un krāšņa, it sevišķi tāpēc, ka ļoti daudz kas no ģilžu sistēmas saglabājies un neformāli darbojas arī mūsdienās.

Vai iespējams, ka tirgotāju apvienošanās ģildēs ierobežoja to savstarpējos uzbrukumus? Pēdējā laika viduslaiku Eiropas komercrisku analīze liecina par pretējo - tirgotāju biežo bruņoto savstarpējo uzbrukumu iemesls lielā mērā bija priviliģēto ģilžu pastāvēšana un tas, ka tās aktīvi atbalstīja uzbrukumus konkurentiem.

Tam pat tika radīts tiesisks instruments, t.s. represālijas (writ of reprisal), kas būtībā bija korsāru patenta (letter of marque) paveids. Šis dokuments kalpoja kā cietušās puses licence piedzīt kompensāciju nevis individuāli (no personas, kas nodarījusi skādi), bet gan kolektīvi - no tā "kopienas" (vienalga, vai tā valsts, pilsēta vai ģilde). Kā norāda Tajs, represālija "attaisnoja kompensācijas iespēju meklējumus, kas varēja būt tāda pati agresija (..) kā pirātisma akts, par ko atrieba". (..) Kaut vienmēr atsevišķi tirgotāji, ģildes vai valstsvīri jau kopš paša viduslaiku komercrevolūcijas sākuma centās ierobežot represāliju praksi, ko aktīvi izmantoja, lai piedzītu parādus vai kompensētu atņemto, taču jau pati ģilžu pastāvēšana, kuru locekļus saistīja savstarpējā peļņa un atbildība, veicināja šīs prakses uzturēšanu līdz pat vēlajiem viduslaikiem un agrajiem jaunajiem laikiem, kad redzam plaši izplatītu oportūnistu praksi safabricēt apsūdzības pret citu tirgotāju, lai gūtu tiesisku pamatu medīt citus tā ģildes vai kopienas locekļus. (..)

Liela daļu pirātu uzbrukumu tirdzniecības kuģiem bija tirgotāju ģilžu pasūtīta - vai nu pa tiešo, vai caur ģilžu kontrolētajām pilsētu rātēm, - lai aizstāvētu sava biznesa privilēģijas un iedragātu konkurentu varu. Tā bija ikdienišķa prakse kopš pašiem tirdzniecības aizsākumiem Eiropā. (..) Piemēram, 1188. gadā vācu tirgotāju kopiena Visbijā konfiscēja divu novgorodiešu kuģu preces. Mērķis bija izprovocēt Novgorodu padzīt no pilsētas visus rietumu tirgotājus, ieskaitot tur dominējošo skandināvu tirgotāju grupu no Visbijas, kuru ģildes privilēģijas Novgorodā vāciem bija kā dadzis acī. XIV gs. otrajā pusē pati Novgoroda sūtīja tirgotāju-pirātu (t.s. uškuiņiku) ekspedīcijas uz Volgas vidusteci, aizstāvot savas ģildes privilēģijas un monopolu no konkurentiem, cenšoties piespiest Volgas pilsētas dot novgorodiešiem vēl plašākas privilēģijas.

Tirgotāju ģildes organizēja šādus militārus uzbrukumus ne tikai tik tālās zemēs kā Krievija. Tas pats notika Anglijā, Vācijā un Nīderlandē. Piemēram, 1390. gados Hallas un Grimsbijas ģildes saņēma korsāru patentus un, "izmantojot iespēju panākt pārsvaru pār konkurentiem atklātā jūrā", uzbruka skotu, dāņu, holandiešu un it īpaši hanziešu tirgotāju kuģiem. XV gs. sākumā vācu un holandiešu ģilžu konkurence Baltijas jūrā "pastāvīgi noveda pie bruņotām sadursmēm, pirātisma un uzbrukuma tirdzniecības kuģiem, pie tam abas puses rīkojās vienlīdz aktīvi". 1438.-41. gados šādas sadursmes pārauga visai nopietnā karā starp holandiešu ģildēm un sešām Vendijas monētu savienības pilsētām, kura laikā tika sagrābti arī 22 neitrāli kuģi.

Hanzas savienība ne tikai cieta, bet arī inspirēja starpģilžu uzbrukumus. Piemēram, kad ziemeļvācu tirgotāju privilēģijas tika apdraudētas Brigē, Hanza vai nu izsludināja embargo, vai sāka militāras akcijas. Dancigā visa XIV gs. laikā vietējā ģilde, Hanzas biedrs, bieži uzbruka angļu tirgotājiem. Liels skaits pirātu uzbrukumu Valtijas jūrā un Ziemeļjūrā šajā laikā bija Hanzas tirgotāju īstenoti, uzskatot angļus par sava likumīgā monopola apdraudējumu. XV gs. šādiem pat uzbrukumiem tika pakļauti holandiešu tirgotāji, ja iedrošinājās ieiet Baltijas jūrā un aizskart hanziešu monopolu.

Hanzas pilsētas pastāvīgi izmantoja militāru spēku: dažkārt lai aizstāvētu savus kuģus no pirātiem, taču biežāk - lai veiktu politisko spiedienu svešzemju galmos, panāktu veco privilēģiju atjaunošanu vai jaunu izsniegšanu, to aizsargāšanu no konkurējošām ģildēm. 1419. gadā sāncensība starp spāņu un hanziešu ģildēm par Francijas tirgu pieņēma tādus apmērus, ka iesaistījās pat karalis, kura karakuģi pie Larošelas sagrāma 40 hanziešu kuģus. Sākās plaša mēroga karš starp Kastīlijas kroni un Hanzas savienību, kas ievērojami palielināja abu naidīgo pušu, kā arī neitrālo tirgotāju riskus. Karš beidzās tikai tad, kad Hanza beidzot piekrita mierīgai līdzāspastāvēšanai virknē Francijas un Ibērijas ostu. XVI gs. sākumā Hanza mērķtiecīgi grāva holandiešu tirdzniecību Baltijas jūrā, gan uzbrūkot to kuģiem, gan piespiežot Dāniju slēgt Zundu, tādējādi liedzot holandiešiem iekļuvi Baltijas baseinā. Pat tāds Hanzas apoloģēts un tās "galma vēsturnieks" kā Dollingers spiests atzīt, ka "Hanzas militārās akcijas būtībā bija pirātu karš".

Vidusjūrā valdīja gluži tāda pati karadarbība starp tirgotāju ģildēm (vai pilsētām, kuras bija to kontrolē) pret konkurentu komercdarbību jūrā. Dženoviešu ģildes XIII-XIV gs. pilnīgi atklāti finansēja pirātus Vidusjūrā un Melnajā jūrā, kuri paši bieži vien bija dženoviešu izcelsmes un, kā uzskata, apzināti pārstāvēja Dženovas intereses konkurencē ar venēciešu un katalāņu tirgotāju ģildēm. Vins no veiksmīgākajiem dženoviešu tirgotājiem viduslaikos, Benedeto Zakarija, savas karjeras laikā pastāvīgi miksēja tirgošanos ar pirātismu un konkurentu medībām, bieži vien ar aizjūras dženoviešu faktoriju atbalstu. Tā, piemēram, 1289. gadā Zakarija Tripoles ostā uzbruka ēģiptiešu tirgotāju galerām, savukārt viņam militāru atbalstu sniedza konsuls Krimā, kurš pierunāja Melnās jūras ģildi investēt pasākumā 6000 aspres un piešķirt 3 kaujas galeras.

Venēcijas apoloģēti literatūrā uzsver, ka šāda rīcība dženoviešiem raksturīga, taču jāatzīst, ka viduslaiku venēciešu ģildes visai bieži rīkojās identiski. Senāts un faktorijas oficiāli algoja pirātu flotes savu monopoltiesību aizstāvībai, lai nepieļautu konkurentu kuģu parādīšanos venēciešu kontrolētajos tirdzniecības ceļos. Ktels uzskatāmi pierādījis, ka Dženovas un Venēcijas ģilžu strīdus ābols par tirdzniecību Vidusjūrā bija katastrofālais pirātu skaita pieaugums jūrā, jo abu tirgotāju pilsētu ģildes un to faktorijas algoja pirātus konkurentu apkarošanai.

Tāpat rīkojās arī citu pilsētu ģildes, piemēram, Katalonijas un Kastīlijas, nolīgstot pirātu flotes savu tirdzniecības ceļu aizsardzībai. Tā 1331. gadā Barselonas consulado nolīga pirātu floti, lai pirāti vajātu dženoviešu kuģus, daloties laupījumā ar kroni (kas tiem nodrošināja atbalsta bāzes savās ostās). 1401. gadā Tulonas ģilde noalgoja Sicīlijas pirātu Djego Gonsalesu Valderamu (vairāk zināms pēc iesaukas "Barrasa") sargāt Tulonas ostu. Kad tur ieradās Dženovas flote sagrābt pilsētu, vietējā dženoviešu faktorija pierunāja admirāli atteikties no šī plāna, jo Barrasas kuģi tad dotu ievērojamu pretsparu, bet vēlāk, atriebjoties, paralizētu dženoviešu tirdzniecību reģionā. Ilgstošā Valensijas un Dženovas ģilžu pretstāve par privilēģijām vairākās Adriatikas ostās vainagojās 1402. gadā, kad valensiešu tirgotāju flote ar Valensijas consulado karakuģu atbalstu uzbruka dženoviešu galeru flotei, kas pārradās no Flandrijas, iznīcinot to.

Pat gadījumos, kad uzbrukumi citiem tirgotājiem nebija konkrēti saistīti ar savu privilēģiju sargāšanu, tos inspirēja pati eiropiešu ģilžu privilēģiju mozaīkas uzņēmējdarbības sistēma kā tāda, kurā pirātisms bija dabisks aspekts. Pati sistēma izstūma melnajā tirgū visus svešiniekus, kuri citos apstākļos būtu legāli uzņēmēji, un pielīdzināja jebkuru ne savas ģildes uzņēmējdarbības aktivitāti noziedzīgai darbībai, un neatstāja citu alternatīvu kā vien kontrabandas iespēju. Arī noieta tirgus, kurā ģilžu privilēģijas un monopoli ierobežoja preču plūsmu un uzturēja mākslīgi sakāpinātas cenas, veicināja pieprasījumu pēc kontrabandistu, pirātu un nelicencētu tirgoņu piegādātās lētākās preces. Perotēns-Dimons norāda par agro jauno laiku tirdzniecību, ka "kontrabanda kompensēja hronisko deficītu un sakāpinātās cenas, ko uzturēja legālās, ar karaļa hartu darbojošās kompānijas". To atzina arī laikabiedri. Piemēram, kad 1619. gadā angļu Bermudu kompānija sūtīja tikai vienu kuģi uz koloniju, tā radot patēriņa preču deficītu, gubernators bija spiests atļaut iebraukt ostā tirgoties holandiešu pirātiem, kas piedāvāja transporta pakalpojumus un nodrošināja pamatpreču piegādi - pamatā ēdienu un apģērbu, - ko monopolkompānija nevarēja un negribēja ievest. Taču ģilžu privilēģiju radītie pirāti un kontrabandisti bija spiesti darboties ārpus likuma rāmjiem. Attiecīgi, arī uzņēmējdarbību viņi realizēja un līgumsaistības pildīja visai neformālām, bieži vien vardarbīgām metodēm, kuras palielināja ne tikai darījumos iesaistīto pušu, bet arī trešo personu risku.

Daži pētnieki nonāk pat visai tālu, secinot, ka straujais komercdarbības risku pieaugums agrajos jaunajos laikos, t.i. tajā laikā, kad veidojās centralizētās valstis, un it kā būtu gaidāma centralizēta kārtības ieviešana, saistīta ar Lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kad kā sēnes pēc lietus veidojās jaunas eiropiešu tirdzniecības kompānijas, kuras ieguva privilēģijas un monopolus aiz okeāna un eksportēja uz savām ietekmes zonām "savus" pirātus. Pirātismu un vardarbību komercijā, pēc šo pētnieku domām, inspirēja soda privilēģijas, ko saņēma tirgotāju asociācijas, un to pūles šīs privilēģijas realizēt: "Kamēr monopoltiesības īstenoja ar tirdzniecības kariem, pirātu skaits bija svārstījās, atkarībā no kroņa varas jūrā". Potenciāli legāli tirgotāji bija spiesti nodarboties ar pirātismu nevis tāpēc, ka deva priekšroku nevis sarunām un maiņai, bet fiziskam spēkam, bet gan tāpēc, ka tirgotāju ģilžu un kompāniju monopoltiesības nepieļāva, ka kāds no malas varētu mierīgi un legāli tirgoties. Tikai XVIII gs. beigās, kad ģilžu monopols sāka brukt, pirātisms un komercriski mazinājās."

Tb ja kādam šķiet, ka pirāti bija šmucīgi bļaurīgi elementi kā Melnā bārda vai romantiski meitu ģēģeri kā Blads, kas izsalkuši klejoja pa jūrām un ap stūri mēģināja uzbrukt kādam miegainākam zvejniekam vai tirgonim, tie kļūdās - tas bija reāls, kaut ārpus likuma, kompāniju apmaksāts bizness ar ilgtermiņa līgumiem un konkrētu pienākumu sadali, kuru tikai jaunākajos laikos pārņēma valsts varas struktūras. :)