Historiogrāfijā pieņemts nosacīts pilsoņu kara Krievijā beigu datējums: 1922. gada oktobris, kad Sarkanā armija ieņēma Vladivostoku. Taču tas nozīmēja tikai masu karadarbības beigas. Pretošanās turpinājās, pēdējā pilsoņu kara kauja notika 1923. gada martā, bet pēdējais "baltais" ģenerālis frontē padevās gūstā jūlijā. Par to tad arī mūsu stāsts.

Baltajai kustībai ciešot sagrāvi, tās pēdējās dienās, līdz bijušās impērijas robežai atspiestajiem baltās gvardes spēkiem atlika vien divi ceļi: vai nu padoties, vai šķērsot robežu un pavadīt atlikušo mūžu svešumā. Ierindnieku lielākā daļa izvēlējās pirmo variantu, virsnieku lielākā daļa - otro, bet bija īpaši spītīgi elementi, kas nevēlējās ne to, ne to. Tiem atlika vien turpināt cīņu, kas bija lemta sakāvei pirms sākšanās.
Šie neprāši izveidoja t.s. Sibīrijas brīvprātīgo vienību (Сибирская добровольческая дружина), un nolēma veikt īpaši riskantu reidu: izsēsties Ohotskas jūras krastā un ziemas beigās veikt pārgājienu cauri ledājiem, kalnu pārejām un sniegiem, bez apgādes, aizmugures, ar minimālu munīcijas krājumu - mērķis bija ieņemt Jakutsku un sadumpot Austrumsibīriju, kuras iedzīvotāji jau bija līdz mielēm izbaudījuši lielinieku nesto laimi. Nu un panākumu gadījumā varētu atsākt gājienu uz rietumiem. Plāns, protams bija utopisks, taču ne gluži nerealizējums. Bija notikušas arī fantastiskākas lietas. Savukārt lielinieku spēku Austrumsibīrijā nemaz nebija tik daudz, un arī tiem loģistika piekliboja, bet atbalsts vietējo iedzīvotāju vidū bija minimāls. Cerība bija, un tā jau, kā zinām, mirst pēdējā.
Vienībā kā tādā viduslaiku baltās rozes bruņinieku ordenī pieteicās 720 brīvprātīgie, kas priekš mazapdzīvotajiem Austrumsibīrijas tundras sniega līdzenumiem, kur jau sādžele ar pārdesmit būdām tika uzskatīta par vērā ņemamu apdzīvotu vietu, bija ievērojams spēks. Pie tam lielākā daļa bija virsnieki, pasaules un pilsoņu kara veterāni, izgājuši caur ūdeni, uguni un vara taurēm. Komandējošo sastāvu veidoja trīs kaujas ģenerāļi (t.i. dienesta pakāpi ieguvuši frontē), vairāki ģenerālštāba oficieri. Savukārt lieliniekiem pa visu Jakutiju bija kādi 3000 durkļi, izkaisīti sīkos garnizonos, kas atradās milzu attālumos viens no otra.


Sibīrijas brīvprātīgo vienība gājienā uz Jakutsku.

Neraugoties uz galēji skarbajiem apstākļiem - mežonīgu salu, sniega vētrām un puteņiem, pārtikas un transporta trūkumu, - baltās gvardes bruņinieki spēja pārvarēt vairāk nekā 1000 km, noejot 5/6 plānotā ceļa, praktiski nesastopot nekādu pretestību. Lielinieku vienības, padzirdējušas, kas nāk, bēga bez kaujas. Apgabala vadība panikā sūtīja parlamentāriešus, piedāvāja bezierunu amnestiju un amatus jaunajā varā, bet baltā gvarde, klusējot, durkļus uzsprauduši, lauzās cauri sniegu vērpetēm uz priekšu. Taču dažu dienu pārgājiena attālumā no Jakutskas, Sasilsisi (Сасыл-Сыса) apmetnē baltās rozes bruņinieki sastapās ar tādiem pašiem spītniekiem, tikai ar sarkanām rozēm pie sirds.

300 sarkano, izbūvējuši ledus barikādes, nezin kāpēc nebēga, bet klusējot gaidīja tuvojošos balto gvardi. Virsnieki izbrīnījās un, pēc īsa pārdomu brīža, skaļi saucot piedāvāja lieliniekiem padoties: esot divkāršā mazākumā pret cīņās rūdītu īpašu uzdevumu vienību tiem nenoturēties. Lai liek ieročus zemē un tin makšķeres, kamēr vēl atnācējiem labs. Atbildi Krievijas impērijas armijas zieds nesaprata (kaut lielākā daļa brīvi runāja franciski, vāciski vai angliski) - tā atskanēja svešā valodā: "Писиес дирст, криеву цуука! Меес тев параадиис, каа гризинькална пуйкас кауяс!" Un atskanēja zalve. Baltā roze sastapās ar sarkano Sibīrijas sniegājos asiņainā kaujā. Ciemu pirmajā dienā tā arī neizdevās ieņemt, kaut abas puses cīnījās līdz pēdējam spēku izsīkumam un negrasījās otriem piekāpties ne par mata tiesu.



Arī abu vienību komandieri bija viens otra cienīgi. Balto gvardi komandēja kaujas virsnieks, 31 gadu vecais ģenerālleitnants Pepeļajevs (генерал-лейтенант Анатолий Николаевич Пепеляев; fotogrāfijā redzams kā Sv.Jura ordeņa, Sv.Vladimira ordeņa ar zobeniem un Sv.Annas zobena kavalieris), izgājis Pirmā pasaules kara fronti kā apakšpulkvedis, pilsoņu karā uzkalpojies līdz ģenerālim, komandējis armiju (plašu atpazīstamību guva, kag pie Permas viņa spēkiem padevās 20 000 sarkanarmiešu, kurus viņš nevis lika nošaut, bet atbruņoja un palaida mājās). Sarkano gvardi komandēja vien 28 gadus vecais praporščiks, taču tikpat spītīgais četru Sv.Jura krustu un triju Sarkanā karoga ordeņu kavalieris, bijušais anarhists Jānis Strods (Иван Яковлевич Строд).

Kauja par ciematu - t.s. Ledus aplenkums (Ледяная осада) - ilga 18 dienas. Tikai divas krāsas: balts, bezgalīgs sniegu klajums, saulē mirdzošas kupenas, balti apsnigušas mājeles, un koši sarkanas asinis sniegā. Pepeļajeva vienība tā arī nespēja ieņemt Sasilsisu, kaut zaudēja vairāk nekā pusi vienības, kuri krita, tika ievainoti vai apsaldējās. Uzzinājuši, ka no Jakutskas tomēr tuvojas sarkano palīgspēki, virsnieki nolēma atkāpties uz okeānu. Papildinājumu saņēmušais Strods uzsāka vienības vajāšanu, sarkanās un baltās rozes cīņai Sibīrijas sniegos turpinoties. Pēdējā kauja Krievijas pilsoņu karā notika 1923. gada 2. martā.



Vēl trīs mēnešus pa visiem Tālajiem Austrumiem tika vajātas vienības paliekas, līdz jūlijā, palicis pilnīgi bez pārtikas un munīcijas, Pepeļajevs bija spiests padoties. Tas bija pēdējais akords simfonijā, ko dažkārt dēvē par Pilsoņu karu.

P.S.
Likteņa ironija, ka abi ši stāsta varoņi un nesamierināmie pretinieki mira vienā nāvē un gandrīz vienā laikā: pēc PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas lēmuma ģenerāli Pepeļajevu nošāva čekisti 1937. gada 7. decembrī, savukārt Jāni Strodu - 1937. gada 19. augustā.