Meklējot materiālus par 1605. gada kauju pie Kirholmas (ko mūsdienās bauri pārdēvējuši par kauju pie Salaspils), vairākkārt sastapos ar mūsdienu skeptiķu šaubām, ka Lietuvas uzvara nebūt nav vērtējama kā grandioza (3500 pret 9-10 000), jo sastapās veterāni ar jauniesauktajiem. Tiem, kas aizmirsuši pamatskolas kursu, atgādināšu: 1605. g. 17./27. septembrī Daugavas krastā pie Kirholmas satikās Sēdermanlandes hercoga, pašpasludinātā Zviedrijas karaļa Kārļa IX vadītā armija – 9000 kājnieki (no tiem kādi 2000 bija holandiešu, skotu un vācu algotņi) un 5000 jātnieki, – ar hetmaņa Jana Karola Hodkeviča (Jan Karol Chodkiewicz) komandētajiem Lietuvas lielkņazistes spēkiem, 2600 jātniekiem un 1000 kājniekiem (“ne vairāk par 3400 karavīri un vēl 300 Viņa Gaišības Kurzemes hercoga vācu jātnieki”, 29. septembrī rakstīja Hodkevičs savā vēstulē karalim). Sāku meklēties pēc informācijas par to, cik ļoti tajā laikā atšķīrās veterāni, un kāda bija to loma armijā, kādi bija vidējie dzīvā spēka zaudējumi kara un miera laikā. Šo to interesantu atradu.


Šitādi varēja izskatīties Kurzemes hercogistes reitari, laužoties iekšā zviedru kājnieku ierindā.

XVI-XVII gs. Zviedrijas karalistei pagāja nemitīgos karos, dažbrīd pat īstenojot vairākas kara akcijas vienlaikus. Kā aprēķinājis Lindegrēns (Jan Lindegren), laikā no 1620. līdz 1719. gadam karadarbības laikā dzīvības zaudēja aptuveni 500 000 zviedru, somu un vidzemnieku (runa ir par pavalstniekiem, tb bojā gājušie svešzemju algotņi nav šajā skaitlī), t.i. salīdzinot ar valsts iedzīvotāju skaitu, šajā laika periodā ~30% pavalstnieku, kas sasnieguši 15 gadu vecumu, mira dienestā! Tai skaitā:
- 10% krita kaujās vai sadursmēs (vai mira drīzumā no gūtajiem ievainojumiem);
- 5% krita aplenkumos;
- 10% mira gūstā;
- 75% mira no slimībām un ikdienas nelaimes gadījumos.
T.s. Trīsdesmitgadu kara laikā (1618.-1648.) Zviedrijas ekspedīcijas korpusa (~15 000 vīru) Vācijā karavīra vidējais dzīves ilgums bija 3-4 gadi. Korpusa kopējie zaudējumi kara laikā bija ~75 000 vīru, t.i. gada laikā vidēji zaudēja 25% personālsastāva, taču bija arī smagāki gadi, piemēram, 1630. gadā 6 mēnešu laikā gāja bojā 46% armijas. Kara beigu posmā zaudējumi samazinājās un bija nosacīti nelieli, taču līkne strauji lec augšā pašā finālā, kad miera sarunu laikā Zviedrija sakoncentrēja savas armijas vienuviet, kas strauji palielināja slimību izplatību. It kā dezertieri netiek atsevišķi uzskaitīti, taču šķiet, Zviedrijas armijā to bija maz: ja algotņu vidū dezertēšana bija pierasta lieta, tad rekrutētie pavalstnieki svešā zemē nebēga, bet centās turēties kopā, cerībā agri vai vēlu atgriezties mājās.
Principā šāda aina raksturīga visām tā laika Eiropas armijām, tika ņemta vērā jau karu uzsākot, un neko diži neietekmēja karadarbības gaitu (lai gan jāatzīst, ka dažs labs ar intelektu neapveltīts, toties iniciatīvas pārbagāts karavadonis pamanījās iznīcināt savu armiju, lidz karošanai pat netiekot, taču tā jau cita tēma), jo pat loģistikas ģēniji nespēja ilgstoši uzturēt savus zaudējumus ievērojami zem vidējiem rādītājiem.

Pie tam, kas raksturīgi, vislielākie zaudējumi bija tieši svaigi nokomplektētajās armijās, un arī karadarbības gaitā zaudējumu līkne strauji palēcās līdz ar katru jauniesaukto papildinājumu no bāzes. Gluži vienkārši, jauniesauktie bija daudz uzņēmīgāki pret dažādām kaitēm, savukārt veterāni jau norūdījušies un ar viegli iepuvušu kotleti pusdienās tos nogāzt gar zemi vairs nevarēja. Ja ticam tā laika karavadoņu memuāriem, ja pulka sastāvu vismaz 20% apmērā neveidoja veterāni (tas bija zemākais slieksnis), tad pulks praktiski nebija kaujas spējīgs: ne jauniesauktie spēja pietiekami ātri apgūt nepieciešamās iemaņas, ne vienība spēja laikā izpildīt savam lielumam atbilstošus kaujas uzdevumus. Ne mazāk svarīgi bija arī tas, ka veterāni bez ikdienas rūdījuma un izturības cieta arī daudz mazākus zaudējumus kampaņās un tiešajā karadarbībā, t.i. bija ekonomiski daudz izdevīgāki pulka komandierim/īpašniekam (bet karadarbībai bija jābūt ienesīgai pat tad, ja kroņa kase cieta zaudējumus, citādi tas nebūtu nekāds bizness, bet gan velta labdarība). Veterāni gluži vienkārši zināja, kā labāk izdzīvot kara apstākļos, kā organizēt nometnes sadzīvi, cik lielā mērā un kā ievērot personisko higienu, bija pārslimojuši un ieguvuši imunitāti pret lielāko daļu slimību, pavēles pildīja tās izdzirdot, nevis uzdodot jautājumus u.tml. Ņemot vērā šīs sadzīviskās prasmes, izturību un kvalifikāciju, patiesi veterānu vienības kaujasspēju ziņā atšķīrās no rekrūšu vienībām kā mūsdienās speciālo uzdevumu desantnieki no obligātā iesaukuma jaunkareivjiem, tā kā Kauja pie Kirholmas vairs nešķiet tik grandioza, par kādu to mūsu dienvidu kaimiņi to vienmēr sludinājuši (kas gan nemazina tās nozīmīgumu).



Savdabīga ir mirstības Zviedrijas armijā statistika kā tāda. Perots (David Parrott) uzskata, ka Zviedrijas augstākā militārā vadība tīri empīriski bija ievērojusi, ka viņu rekrūši Vācijā daudz vairāk pakļauti visādām slimībām un ķibelēm, nekā vietējie landsknehti, tāpēc centušies savējos vairāk izvietot garnizonos ziemeļos, karadarbības smaguma vezumiņu liekot vilkt algotņiem, tāpēc no zviedriem, somiem un vidzemniekiem komplektētās daļas cieta mazākus zaudējumus, salīdzinot ar algotņiem aktīvajā frontē (kuri gadā varēja zaudēt pat 1/3 personālsastāva!). Savukārt "miera" apstākļos esošā karaspēka (piemēram, no somiem komplektētajos garnizonos Vidzemē/Igaunijā - par Igauniju tai laikā dēvēja mūsdienu Ziemeļigauniju, kamēr Igaunijas centrālā daļa un dienvidi skaitījās Vidzeme) zaudējumi bija vidēji 37 (20-57) karavīri no 1000 gadā. Ņemot vērā, ka 1750. gados (par agrāku laiku statistikas nav) 20-40 gadu vecu vīriešu civiliedzīvotāju mirstība bija vidēji 12 no 1000 (pilsētās par 50% vairāk, nekā laukos), zudumi garnizonu dienestā patiesi ļoti pieticīgi. Ta gan rodas šaubas, vai patiesi zviedru ģenerāļi tā bija aizrāvušies ar infektoloģijas pētījumiem, jo visnotaļ ticami šķiet tīri praktiskās drošības apsvērumi: zviedri svarīgākajos punktos, kuru sagrābšana bija sākotnējais kara mērķis, gluži vienkārši izvietoja vislojālākos spēkus, par kuriem varēja būt daudzmaz droši, ka tie nedezertēs vai nepārdosies pretiniekam (kas sevišķi aktuāli bija pēc 1635. gada Prāgas miera līguma, kad visai aktuāls bija jautājums par visu vācu algotņu aiziešanu no Zviedrijas dienesta).

Vēl interesantāks šķiet ilgstošo Zviedrijas karu iespaids uz pašu civiliedzīvotāju skaitu. Te burvīgu materiālu dod Bigdeo (Bygdeå) draudzes (Zviedrijas ziemeļos) baznīcas grāmatas: laikā no 1620. līdz 1639. gadam no šīs draudzes karaļa armijā iesaukti 221 vīrietis, 216 mira armijā, atgriezās tikai 5 (un tie paši invalīdi). T.i. iesaukšana armijā praktiski bija nāvessoda piespriešana ar izpildi 3-4 gadu laikā. Jāatzīst ganm, ka kaut arī Bigdeo ir lielisks objekts, pateicoties precīzajai statistikai, no šīs draudzes rekrutēja vidēji 2 reizes vairāk vīriešus, nekā vidēji valstī, tb tā nebija tā optimālākā vieta, kur dzīvot. 1620. gadā, kad rekrutēšana pieņēma īpaši drastiskas iezīmes, draudzē bija aptuveni 500 vīriešu un 600 sieviešu vecumā no 15 līdz 60 gadiem, bet 1639. gadā - 365 un 655. Izmaiņas dzimumu proporcijās dzimstību ietekmēja visai lēni, jo pieauga laulību skaits: ja 1620. gadā precējušies bija 57% vīriešu, tad 1630. gadā precēti bija jau 70%, t.i. ģimeni izveidoja praktiski visi, kas bija vecāki par 20 gadiem un nebija rekrutēti. Pēc 1630. gada laulību un jaundzimušo skaits sāka samazināties (ja 1620. gadā uz 10 vecpuišiem bija 15 neprecētas sievietes, tad 1640. gadā - jau 36). Redzam, ka tīri matemātiski karadarbības spriedzi bez nopietnām izmaiņām civiliedzīvotāji spēj izturēt aptuveni 10 gadus, bet ja karadarbība notiek ilgāk, sākas depopulācija. Lai gan konkrētajā gadījumā savas korekcijas ieviesa zaudējumu nevienmērīgais sadalījums pa provincēm un grūti izskaitļojamie sociālās adaptācijas mehānismi, tā kā Zviedrija spēja uzturēt maksimālu spēku mobilizāciju līdz pat Ziemeļu karam, kura smagumi iznest karaliste vairs nespēja, jo resursi bija iztērēti iepriekšējos karos (iedzīvotāju skaita samazināšanos par 0,11-0,25% gadā bez īpašām sekām kompensē lielāks vīriešu skaits, kas apprecas un rada pēcnācējus, taču iedzīvotāju skaita samazināšanās vairān nekā par 0,25% gadā pēc 30 gadiem izsauks ievērojamu depopulāciju). (Starp citu, ja kāds sadomās izmantot Lindegrēna disertāciju, kurā analizēta šī draudze, jāņem vērā, ka pēc tam autors pats pamanījis tajā vairākas visai rupjas kļūdas, kuras izlabojis turpmākajos darbos, taču kuras ceļo citu autoru rakstos par šo tēmu.)

Tā kā visnotaļ var saprast Francijas maršalu (maréchal général des camps et des armées du roi), Saksijas grāfu un Kurzemes un Zemgales hercogu Mōricu (Moritz, Graf von Sachsen), kurš visnotaļ novērtēja veterānu lomu karadarbībā: "Katrs vācu algotnis noteikti ir tās naudas vērts, ko viņam maksājam, jo viena karavīra vietā mēs iegūstam trijus: viņš cīnās par vienu, viņa vietā nav jācīnās francūzim, bez tam viņš nogalina vismaz vienu."

P.S.
Par bērnu dzimstību kara un pēckara gados tā īsi, mazajiem par zvēriņiem: http://news.bbc.co.uk/1/hi/health/7776210.stm