Pirms kāda laika cibas ārēs klejoja mīlīga parodija par iespējamo saraksti starp Rīgu un Briseli, tipa:
- Lūgtum taupīt.
- Atlaidām.
- Lūgtum taupīt.
- Samazinājām.
- Lūgtum taupīt.
- Nogriezām.
- WTF?
Bet kudi smukāk, nekā man atmiņā palicies. Meklēju pie vistu_zaglis arhīvos, tak neatradu. Moš kāds atceras ko tamlīdzīgu?

Kā nu sanāca, kā ne, bet decembra dienās man bija nepieciešamība satikties pie kafijas tases ar vienas krievvalodīgo nacistu grupiņas aktīvistiem. Bija iespēja no šiem dabūt interesantu materiālu par Sv. ģen. Samsonova darbību 1919. gadā, ko arī veiksmīgi istenoju. Nu bet nācās, kā jau kontaktos ar jebkādiem sektantiem, ļauties vervēšanas stundai un noklausīties šamo sāpes un rūpes. Kad nu vervēšana beidzās ar noslēpumainiem čukstiem par Cionas gudro protokoliem un vispasaules žīdu-masoņu sazvērestību, nācās ar čukstu "no pasaran!" atvadīties. Katram savi tarakāni galvā, un es jau nebūšu tas, kurš te akmeņiem sāks svaidīties. Bet ne par to ir stāsts.
Uzkrītoša šķita atšķirība latviski runājošo un krieviski runājošo naciķu starpā, kaut ticība šiem viena (nu tur tauta kā vienota molekula ar vienām vērtībām un sapņiem utt., un ja kāds nedomā tā, tad tas ir renegāts, mankurts u.tml.). Ja man pazīstamie latviešu naciķi savā idejā rotē tikai ap vienu tēmu - krievi, - un visādiem dzimtās valodas apdraudējumiem, kurus glābs tikai mūžīgs tās pielietojums lietvedībā, tad krievuvalodīgo naciķu interešu vektors pavisam citā virzienā vērsts: pamatā šie uztraucas par nodokļiem, valsts iepirkumiem, likumdošanas uzlabošanas jautājumiem - valsts uzlabošanu. Tb interesanta šķita atšķirība pašos pamatmērķos: vieniem laime gaidāma ar visu kaimiņu asimilāciju vai deportāciju, bet otriem - ar likumdošanas un tautsaimniecības uzlabošanu.
Secinājumu man te nekādu nav, vienkārši šķita interesanti (biju gaidījis, ka šie runās par etniskajiem jautājumiem, taču tas viņiem otršķirīgi - moš neīstie iegadījās?) un atķeksēšanas vērts.

Savulaik ieteicu VL fīreriem laikus ņemt savā paspārnē kādu vēstures rekonstruktoru festivālu: pirmkārt, labs lauks jaunā elektorāta rekrutēšanai, otrkārt, drīz pēdējie vērmahta leģionāri būs apmiruši un vajadzēs jaunus simbolus, treškārt, ierindas jaunatni būtu ar ko nodarbināt, kamēr virsaiši Jēkaba ielā māca sievietes pareizi dzemdēt un vaktē, cik kurš nelatviešu deputāts iedzēris.
Padomiņu devu un aizmirsu - mana misija ir nokonsultēt kā labāk rīkoties, nevis viņu vietā karodziņus vicināt, - tā kā nezinu, vai paņēmuši arsenālā. Toties austrumos no Zilupes gan nopietni piedomā pie šī jautājuma, jo attapušies, ka rit pēdējie gadi, tb pēdējie pēdējā kara veterāni drīz būs apmiruši, un nu nebūs īsti ko visādos patriotiskos svētkos un pasākumos likt pirmajās rindās, tautas saliedēšanai: "Подписан указ о создании Российского военно-исторического общества. (..) Согласно указу, учредителем Российского военно-исторического общества являются Минкультуры и Минобороны. (..) Минобороны и Минкультуры будут обеспечивать представительство РФ в обществе, а также принимать участие через центральный совет в формировании основных направлений деятельности.".

volodihin formulē savu viedokli par plikadīdu vidē (no kuriem nekad neviens nebūs bagāts) populārām tēmām: "Ну, Депардье... Ну и что? Я не очень понимаю, по какой причине у нас столько внимания уделяется вопросам тактики ухода от налогообложения, применяемой богатыми людьми Западной Европы? "Где твой дом - и где Кура!"

Pirms laika prokuratūra nāca klajā ar klusu un neafišētu paziņojumu, ka... kā lai to tā politkorektāk izstāsta... apsūdzība pret Dominiku Striosu-Kānu esot... safabricēta. /Fōnā skan sīkas skudras balstiņa Baltijas jūrjsas krastā: es taču teicu, es taču teicu!/ Lieta izbeigta. Kāns iesūdz istabeni tiesā, pieprasot sāpju naudu 1 000 000 USD apmērā, istabene nu piekritusi maksāt - abi vienojušies par sāpju naudas apmēriem, - neķidājot lietu tiesas procesā (tur, zinies, jautājumu un atbilžu vakaru spēlē). Labi istabenes tai Ņujorkā dzīvo. ;)

Pieslēdzoties darbiem, attiecīgi, arī publiskajai telpai, fonā rādžiņā ietrāpu konkursā - klausītājiem tiek vaicāts, kurā ASV pavalstī divās pilsētās iedzīvotāji jau nobalsojuši ASV prezidenta vēlēšanās. Citur medijos arī šī tēma ir galvenā. No vienas puses es saprotu, ka laukos ļaudis vienmēr interesējušas lielpilsētas baumas, tb, pārfrāzējot Marksu, "apakšu" viegli neirotiska interese par "tiem tur augšā" ir gluži dabiska. No otras puses, tomēr nesaprotu, kāpēc tik baisi piedrazot mediju telpu ar informāciju par notikumiem, kas nekādi neietekmēs tās sabiedrības dzīvi, kurai domāta šī mediju telpa? Nu ievēlēs Džonu vai ievēlēs Smitu - te, Baltijas jūrjas austrumkrastā nodokļi mainīsies, maizei un pienam cenas kritīsies, algas palielinās? Man aizdomas, ka dzīve te ritēs savu gaitu un nekādu izmaiņu nebūs pat situācijā, ja ASV Kongress pasludinātu monarhijas dibināšanu. Piekrītu, ka tēma kā tāda interesanta, ziņa ir svarīga (tikpat svarīga kā iekšpolitiskā situācija, piemēram, Sīrijā, no kuras atkarīgs, būt vai nebūt gāzes vadam uz Vidusjūru), un globāli kādas izmaiņas būs, taču kā tas, vai Jaunā Pasaules Kārtība tiks ieviesta mēneša laikā ar 6. flotes palīdzību, vai pusgada laikā pārrunu ceļā, ietekmēs Jānīša vai Zanītes spēju nomaksāt patēriņa kredītu un iekrāt lieku simtnieku jaunai kleitai vai ūziņām? Vai tev nav vienalga, kurš cars sēdēs Pēterpils tronī, ja tevi klaušās dzīs vai pērs pēc vietējā muižkunga rīkojuma pašu vagars neatkarīgi no izmaiņām valdošajā dinastijā? Tad priekš kam interesēties par to, ko ne tu vari ietekmēt, ne kas tavu dzīvi kaut par jotu ietekmē? Noskaties 5 min sižetu ziņās un viss, nevis džinkstini no rīta līdz vakaram. Nesaprotu.

Neesmu manījis pēdējos 50 gados krasas izmaiņas šīs lielvalsts ārpolitikā, kas būtu notikušas pateicoties līdera atšķirīgajam skatījumam. Tb man tas vairāk asociējas ar klasisku ministrijas aparātu, kur ļaudis pirms vēlēšanām cerībām acīs gaida, ka nākamais ministrs nu gan cels nozari saulītē, aber šis, ja vien nav reformators pēc aicinājuma (tādi ir, bet reti), veic tikai pāris dekoratīvas izmaiņas amatos un viss - vadlīnijas, plāni, programmas, budžeti ir izstrādāti desmitgadēm uz priekšu, - mašinērija griežas, aparāts milzīgs, to vada departamentu vadītāji, un procesa darbības virzienu un principus maz ietekmē tā untumi, kas pāris gadus augšā sēž. Retorikā jā, tur ir nianses un atšķirības, nozarē iesaistītos, to darbavietas zināmā mērā ietekmē, bet bet kopējās vadlīnijas manuprāt nemainās, tb ja neesi nozarē iekšā, tad izmaiņas nejūti nekādas, tikai iedomas.

P.S.
Dabūju Mišelas Dipuī grāmatiņu "Dino hercogiene". Lasu un ķeru kaifu. Aber kaifs ietekmē manas dzīves kvalitāti.

dzimis 1947. gadā pie baltās elites piederošā ģimenē (tēvs ministrs Niksona valdībā, Mičiganas pavalsts gubernators, u.tml.), kas automātiski nodrošina statusu un karjeru

( dažas_fotogrāfijas )

Palasīju mazliet Konstitucionālo tiesību komisijas Viedoklis Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu - visai jauks eklektisks darbiņš - neslikta bakalaura programmas studenta kursa darba līmenis, kaut pārāk daudz atsauču uz pārāk "viegliem" avotiem, - kas gana uzskatāmi parāda, cik ļoti šodienas Satversme atšķiras no tās, ko iecerēja un rakstīja 1922. gadā. Interesanti. Būs jāpalasa sīkāk.