Kā nu sanāca, kā ne, bet decembra dienās man bija nepieciešamība satikties pie kafijas tases ar vienas krievvalodīgo nacistu grupiņas aktīvistiem. Bija iespēja no šiem dabūt interesantu materiālu par Sv. ģen. Samsonova darbību 1919. gadā, ko arī veiksmīgi istenoju. Nu bet nācās, kā jau kontaktos ar jebkādiem sektantiem, ļauties vervēšanas stundai un noklausīties šamo sāpes un rūpes. Kad nu vervēšana beidzās ar noslēpumainiem čukstiem par Cionas gudro protokoliem un vispasaules žīdu-masoņu sazvērestību, nācās ar čukstu "no pasaran!" atvadīties. Katram savi tarakāni galvā, un es jau nebūšu tas, kurš te akmeņiem sāks svaidīties. Bet ne par to ir stāsts.
Uzkrītoša šķita atšķirība latviski runājošo un krieviski runājošo naciķu starpā, kaut ticība šiem viena (nu tur tauta kā vienota molekula ar vienām vērtībām un sapņiem utt., un ja kāds nedomā tā, tad tas ir renegāts, mankurts u.tml.). Ja man pazīstamie latviešu naciķi savā idejā rotē tikai ap vienu tēmu - krievi, - un visādiem dzimtās valodas apdraudējumiem, kurus glābs tikai mūžīgs tās pielietojums lietvedībā, tad krievuvalodīgo naciķu interešu vektors pavisam citā virzienā vērsts: pamatā šie uztraucas par nodokļiem, valsts iepirkumiem, likumdošanas uzlabošanas jautājumiem - valsts uzlabošanu. Tb interesanta šķita atšķirība pašos pamatmērķos: vieniem laime gaidāma ar visu kaimiņu asimilāciju vai deportāciju, bet otriem - ar likumdošanas un tautsaimniecības uzlabošanu.
Secinājumu man te nekādu nav, vienkārši šķita interesanti (biju gaidījis, ka šie runās par etniskajiem jautājumiem, taču tas viņiem otršķirīgi - moš neīstie iegadījās?) un atķeksēšanas vērts.