http://www.economist.com/content/global_debt_clock

Bet te kartīte smuka (Lībiju gan var svītrot ārā):

Tā piepeši, malkojot rīta kafiju, iešāvās prātā doma, ka man kā pilsonim parastajam tā nemaz nav skaidrs, kāda joda pēc piepeši ņēma, ielauzās Krājbankā, arestēja tās vadību un bodīti aizklapēja ciet? Visnotaļ stabila banka (31. vieta dievzemītes reitingā, ar kādiem 600 miljoniem naudiņu seifos), neizrādīja ne mazākās šūpošanās pazīmes, tb varēja mierīgi čunčināt tālāk bez bēdu, taču varas iestādes ņem un aptur tās darbību, iedzenot bankrotā gan pašu banku, gan lielāko daļu uzņēmumu, kam tur pamatkonti. Bet iemesls, cik nu no medijiem uzzinu, ir tikai tas, ka citā valstī aizklapēta cieta cita Krājbankas īpašniekam piederoša banka. Nu un? Ja ticam mūsu ministram Vilkam (kurš gan pēc izglītības ģeogrāfs, nevis finansists, tačū kā klasisks postpadomju self made man nozarē ielauzījies un ko saprot), tā leišu banka un Krājbanka ir divi nesaistīti uzņēmumi, kuru vienīgā saikne ir viens īpašnieks. Antonovam, ja nemaldos, pieder gana daudz uzņēmumu visā pasaulē, taču par provi, Lielbritānijā policijas specvienības nešturmē futbola kluba Portsmouth ģērbtuves, lai apturētu kluba darbību, jo kādam citam Antonovam kur austrumos piederošam uzņēmumam kādi kreņķi. Es saprastu, ka baiļu pārņemti, valsts bīdītāji varētu nobloķēt bankas aktīvu pārskaitīšanu prom no dievzemītes, bet kāda joda pēc jāaptur arī tās lokālā darbība? Medijos runā par "krahu", bet vienīgais krahs, ko kā nesapraša redzu, ir vienkārši bruņotu vīru ienākšana finanšu uzņēmuma telpās, nolūkā likvidēt šī uzņēmuma biznesu. Aber baumas un iespējamie sliktie nodomi nu gan tāds pašvaks arguments (kā tai anekdotē, kur čigāns piedāvāja sevi tiesāt kā izvarotāju, jo ja jau krāniņš ir, tātad potenciāls izvarotājs).
Pagaidām vienīgie fakti, ko esmu manījis, ir:
* Lietuvos rytas (pieder Antonovam) visu gadu atklāti gānīja Lietuvas valdību un prezidenti Gribauskaiti, savukārt 15. novembrī publicēja helpu, ka tiesībsargājošās iestādes gatavojas labāko 90. gadu bandītu tradīcijās vienkārši ekspropriēt Snoras banku.
* Nākamajā dienā tas patiesi notika, tika apturēta jebkāda šīs bankas darbība.
* Pēc tam, pamatojoties uz aizdomām, ka bankas patiesā vērtība ir mazāka, nekā saistības (principā normāla situācija - aizdomas, ka tā tas ir ar absolūto vairumu lielo uzņēmumu pasaulē, ka to akciju cena un parādi ir kudi lielāki, nekā patiesā vērtība, ja uzņēmumu tā ņemtu un pa sauso izpārdotu), nolēma nacionalizēt banku, konfiscējot tās akcijas. Tika apgalvots, ka bankas maksātnespēja esot tikai laika jautājums, esot aizdomas, ka īpašnieki gatavojušies izzagt bankas naudu u.tml., tb kas tāds, ko var paziņot par jebkuru uzņēmumu. Tikai post factum atklājies, ka nav pieejamas kaut kādas obligācijas 200 milj. latu vērtībā (interesanti, kāpēc tām būtu jābūt pieejamām katram uzplečotam tipiņam, kas ar mašīnpistoli rokā ielaiužas privātā izņēmumā?)
* Vienas dienas laikā iecēla bankas pagaidu administratoru: starptautiskā konsultāciju uzņēmuma Zolfo Cooper LLP šefu Saimonu Frīkliju, kurš pirms tam kā Zviedrijas noalgotās audita kompānijas Kroll pārstāvis veica auditu Antonova impērijā, pārbaudot tā maksātspēju.

Tb tikai aizdomas un pļāpas par "slikto reputāciju". Acīmredzot tāpēc Antonovs aizpērās uz Londonu, jo britiem tradīcija ir prasīt pierādījumus, lai kādu izdotu, un ar stāstiem par aizdomām, ka tipiņš izskatās blēdīgs, kādreiz varētu nobankrotēt vai nočiept naudu un paslēpties Marmarisā, Londonai nepietiek.

Pāris dienas pēc tam tieši tāpat, labākajās tradīcijās - treniņbiksēs un maskās, - Latvijas valdības uzdevumā tika sagrābts cits Antonova uzņēmums, tb Krājbanka. Atkal rīcība skaidrota tiem pašiem "argumentiem": iespējams, ticams, plānojis, iecerējis. Vienīgi LETA nāca klajā ar paziņojumu, ka Krājbankā konstatēts līdzekļu iztrūkums ap 100 miljoniem latu (Interesanti, kā to var konstatēt pāri h laikā, bez kāda nebūt audita?). Tas tomēr skan solīdāk par savulaik premjera, iekšlietu ministra un prezidenta vēstīto tautai, ka to exdrošībnieku Gulbi bez tiesas jāsapūdē aiz restēm tāpēc, ka Latviju terorizē bijušo padomju desantnieku banda, no kuras neviens nevarot būt drošs (starp citu, banda turpina darboties, jo nav dzirdēts, ka bez Gulbja, kam galu galā spēja piešūt tikai atzīmju viltošanu skolas liecībā, kāds nu būtu šai sakarā arestēts un tiesāts par ļaundarībām, kas lika drebēt valstij un valdībai).

Kā absolūtam nesaprašam un lajam, man no malas - pamatojoties tikai uz medijos pieejamo informāciju, - tas viss izskatās vairāk nevis pēc tautas un valsts glābšanas, bet pēc divu kriminālo grupējumu savstarpējas izrēķināšanās, kur vienam grupējumam palīgā nāk nopirktais vietējās milicijas OMONs. Bet cieš, kā parasti, tie sīkie pa vidu, tb uzņēmumi, kuriem tur bij konti un kas tagad bankrotē, jo nevar ne ar vienu norēķināties, tb kuru bizness paralizēts uz nenoteiktu laiku (un tur jau aiziet ķēdīte tālāk: X nenorēķinājās ar Y, tas savukārt nevar tālāk norēķināties ar Z utt.)

Reiz iezemiešu ciemā, kurā nekā nebija - dzīvoja šie plikiem dibeniem un brīvi, - ieradās investors, noīrēja par vienu dolāru gadā zemes gabalu aiz ciema, saveda tur būrus un izziņoja, ka uzpērk pērtiķus pas 10 USD gabalā. Ņemot vērā, ka apkaimes meži pilni ar mazajiem primātiem, visi ciema iedzīvotāji meta zemes kaplēšanu un zivju zvejošanu pie malas un devās džungļos ķert pērtiķus. Bizness gāja no rokas: nodeva pērtiķus, par nopelnīto iegādājās tur plazmas TV, limuzīnus, klozetpodus. Taču pērtiķu pamazām kļuva aizvien mazāk, tos noķert aizvien grūtāk. Kāds jau sāka prātuļot, ka moš tomēr aizmīties ar fiksīti līdz tuvākajai pilsētai un painteresēties, kā tur ar pērtiķu cenām, vai moš varētu kādus i-podus atvest uz ciemu un notirgot ciltsbrāļiem. Tad investors palielināja pērtiķu iepirkuma cenu uz 20 USD, un arī šie gudrinieki atlika plānus uz vēlāku laiku un metās mežā ķert pērtiķus. Taču ar laiku pērtiķu kļuva vēl mazāk, cilts sāka izrādīt neapmierinātību ar vadoni un šamani, kuri ik vakaru ar investoru kopā dzerstījās un ik rītu stāstīja tirgus laukumā, cik ļoti ciems plaukst un zeļ. Un ēst arī gribējās, jo lauki bija sen aizauguši, ēdamo nācās no investora pirkt, bet ikri un steiks kļuva aizvien dārgāki, un nu jau vairs nevarēja tos 3x dienā ēst. Tad investors palielināja pērtiķu iepirkuma cenu līdz 50 USD par gabalu. Taču nu viņam savajadzējās apraudzīt citus savu investīciju projektus, un šis aizbrauca, atstājot savā vietā palīgu, kas kārtoja lietas nu viņa vietā. Pēc pāris dienām palīgs savāca visus ciema iedzīvotājus un piedāvāja dīlu: redz, aiz ciema noīrētajā zemes gabalā nu biezs klājiens ar angāriem, kas pilni būriem, kuros mitinās simtiem tūkstošu pērtiķu. Viņš ar mieru šos pērtiķus pārdot ciema iedzīvotājiem par 35 USD gabalā, bet kad atgriezīsies investors, viņi tam varēs tos notirgot par 50 USD gabalā un labi nopelnīt. Ciema iedzīvotāji padomāja, dižvadonis, viedie virsaiši, šamaņi un krīvu krīvi vienojās kopīgā dziesmā - savāca visu naudu, kas ciemā pa šo laiku bija uzkrāta, aizņēmās no visiem kaimiņu ciemiem un investora draugiem, kas šādiem gadījumiem īpašu fondu bija nodibinājuši, un nopirka no tā jampampiņa visus pērtiķus par cik tur simtiem miljonu (vai miljardu, tas nav svarīgi) naudiņām. Pēc tam viņi nekad vairs nesastapa ne investoru, ne tā palīgu. Toties viņiem nu bija aplam daudz nevienam nevajadzīgu pērtiķu, kvartāls sarūsējušu angāru un nekad neatmaksājami parādi.

Iegāju uzmest aci bērnu velosipēdu preisam velobodē pie jaunās Ģertrūdes baznīcas. Aš sirdstrieka ķēra! Sīkričukiņi, kam gan mehānika prastāka, gan materiāli lētāki un mazāk, gan transportēšanas izmaksas 5x lētākas, maksā tikpat cik pieaugušo minamrīki! Sukas kapitālisti bļe, zina, ka pieaugušais priekš sevis var noskopoties, pameklēt lētāku variantu, galu galā - aizbraukt uz Eiropu un nopirkt tur, - bet lai atvasi iepriecētu, pogās vaļā maku. Vo tā viņi taisa 200% preļņu uz darbaļaužu sviedru un asiņu rēķina. Gluži kā ar medikamentiem - var likt kaut 2000% peļņu jo pirks, ja gribēs dzīvot. :[ Jādodas izbraukumā pa Biķernieku štrāsi, kur vēl 2 velobodes, takš aizdomas, ka karteļa astoņkāja taustekļi garum gari, kā Kukriniksu karikatūrās. :/

P.S.
Zinu, zinu - mirkļa vājums, - īstenam latvietim jāmaksā 3x vairāk, lai tautiskais boss kļūtu vēl resnāks, jo citādi fermeris Džons krievi nāks un apēdīs visus. :(

Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcija atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Ar jēdzienu „pensija“ (lat. pension – „izmaksa“) vēl XVI gs. Parīzē un Londonā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta „pensija“, lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. XVII-XVIII gs. regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā „Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu“ ("Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира"). Uz rekrūšiem tas neattiecās – par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

( emō-ciju_izvirdums )

Viena domele manī sēž jau labu laiku, līdz galam neizdomāta Kad mēģināju izskaidrot pie brjūnā graķīša sarunu biedriem, mani izsmēja, taču tāpēc vien mierā nelikšos. Vismaz pierakstīšu, lai kādreiz par to padomātu.

Tā īsumā: lieta tāda, ka dievzemītes iedzīvotāju absolūtais vairums ir gana neizglītoti un visai netalantīgi, tb sūdīgs darbaspēks ar minimālām spējām radoši paraudzīties uz pasauli, ko izdomāt. Attiecīgi, nekāds saimnieciskais uzplaukums te nav gaidāms. To, ka vietējā lauksaimniecība nebūs konkurētspējīga modernajā pasaulē, uzskatāmi pierādīja jau Dr. Balodis tālajā 1908. gadā, savukārt arī vīzija par rūpniecības attīstību sakarā ar globalizāciju nu ir garām (ja tev cehu jābūvē ar 1 m biezām sienām un lielāko daļu gada jāapkurina ražošanas telpas, jāšķūrē sniegus no pievadceļiem, pie tam nemitīgi mainās likumdošana, tad jebkurai produkcijai pašizmaksa būs par kārtu augstāka nekā bocakiem, kurus šuj čakli vjetnamieši zem bambusa nojumēm), tb nopietnu investīciju te nebūs. Savukārt iespējamība, ka dievzemīti skars saules radiācijas fluktuācija un te piedzims kāds pārītis Geitsu, tb Abavas senlejā uzmeikosies Silikātu(?) ieleja, ir maz ticama. Tb tā vienkāršoojot, vienīgais, ko redzu nākotnē, ir tāds mājamatnieku rūpaliņu reģions. Arī nav slikti, ja ir idejas. Bet to nav, jo nav radošas domāšanas un talantu (piedodiet, šlageraptauju popularitāte un Dziesmu un deju svētki nav nekādu Talantu apliecinājums). Tak cilvēki grib dzīvot normāli, jo Latvija ir zemīte, kur teorētiski var normāli dzīvot (Somālijā, kā dzirdēju, ir sūdīgāk). Un tas, ka māte daba apdalījusi ar talantiem - nu tā tas iegadījies. Rudmatainie jau nav vainīgi, ka rudi piedzimuši. Tāpat kā tie, kam nav muzikālās dzirdes u.tml. Tādi esam.
Taču var jau ko kaut mazliet darīt lietas labadiņ. Tb ja tantei būtu riteņi ja mani ieliktu par ārlietu ministru, es izsūtītu cirkulāru diplomātiskā dienesta darbiniekiem un visādiem tur goda konsuliem, lai šie nodarbojas ar ekonomisko spiegošanu. Ne jau nu tagad čiepj korejiešiem mikročipu shēmas, bet gan skatās, kur citur pasaulē ir kāds veiksmīgs rūpaliņš, kas derētu ne pārāk čakliem un gudriem, takš visumā gana darbaspējīgai mazai populācijai. Nu tur stikla krellītes un kokā grieztas žirafītes, ko tūristiem pārdot. Varbūt izrādās, ka ar mucu izgatavošanu būtu izdevīgi nodasrboties un piegādāt tās sprancūžu vīndariem? Moš vērts kandžu piereģistrēt kā nacionālo mantojumu un brūvēt pa nopietnam? Kādi ir plaukstoši rūpaliņi kur citur pasaulē? Braukāt un skatīties ne tik daudz kolizejus un pizastorņus, bet kā ko ļaudis labi dara. Pa laikam jau arī te kādam dzimst/nočiepjas ideja (nu kā tam nezināmajam X, kuram pirmajam ienāca prātā no ķīnīzeriem iepirkt stikla pērlītes un izreklamēt sievišķu vidū, ka pašdarināta bižutērija ir kūlīga lieta), taču to ir pārāk maz. Vo meklēt visādus paraugus, idejas, apkopot vienā mājaslapā - ņemat, mēģinat! - moš kāds ko realizē, kaut dažiem kas izdodas? Jo ļautiņi jau te nav slikti. Grūtības ir ko jaunu pašiem izdomāt. Piepalīdzēt vajadzētu. Kaut čiepjot idejas priekš dievzemītes mājamatniecības rūpaliņiem.

( piemēram: )

Kaut arī, lai izvairītos no kuņģa čūlas (stresa man pietiek, sastopoties ikdienā ar pacientu izpratni kā jāorganizē darbu un jānosaka prioritātes), cenšos izvairīties no dievzemītes iekšpolitiskajām ziņām, tomēr brokastojot neizbēgami nākas uzmest aci tālrādes kastei. Šobrīd aizgrābtībā slauku asaras, klausoties LNT mūsu ekonomikas ministra Kampara stabilo un pašpārliecināto (kā zinām, amata krēsls palielina tajā sēdošā zināšanu un izpratnes kapacitāti neizmērojami) viedokli: "(..) nav taisnība, ka mums ir tik daudz bezdarbnieku - jau ir dibināti 30 000 mikrouzņēmumi, kur katrā strādā 5 cilvēki, tātad pēdējā laikā ir radītas 150 000 jaunas darba vietas". Cмотрю и плачу... Ja kundziņi šādi plāno budžetu, tad skaidrs, kāpēc esam tādā totālā pakaļā, kā arī tas, ka no šīs bedres šī valstiņa neizkļūs nekad (ja vien оптом neizšaus visus fizmatus-inženierus vai vismaz liegs tiem strādāt valsts pārvaldē). Kundziņš pat nav spējis izlasīt paša izdoto likumu, tb ka "mikrouzņēmumā" (tas nav uzņēmējdarbības veids, bet gan nodokļu maksāšanas veids) var strādāt līdz 5 cilvēkiem maksimums, nevis tas nozīmē 5 darbiniekus, tb neapjēdz, ka 99% t.s. mikrouzņēmumu ir viena persona, kas veic kādu nebūt uzņēmējdarbību (tb, pašnodarbinātais, IU vai SIA) un kuras biznesa apgrozījums ir tik niecīgs, ka tā reģistrējusies maksāt mikrouzņēmuma nodokli. Kādas 150 000 jaunas darba vietas?! WTF?! Piedodiet - kaut esmu likumbijīgs pilsonis, taču vismaz savā blogā varu uzskatīt: ekonomikas ministrs Kampars ir dumjš! Tā es uzskatu. Varbūt labs cilvēks, mīl dzimteni, bērnus, suņus un sievietes (neticu žīdu/masoņu sazvērestībām), varbūt labs mehāniķis vai neslikts inženieris, bet.. dumjš. Jo saprātīgs cilvēks, pat ja gribētu te dzīt klasisko purgu (labējo populismu), izdomātu mazliet argumentētākus ziepju burbuļus un, pirms runātu, iepazītos ar tēmu. Un kā kronis visam - aiz loga lietus/slapjdraņķis (sveiciens visiem, kas auro: aizvāciet sauli! aizvāciet vasaru!). Vienīgais pozitīvais aspekts ir tas, ka ir piektdiena, tb priekšā divas dienas dzīvei.

Saīgņojos, jo mailkaste pilna ar vienu un to pašu ķēdes vēstuli no paziņām un puspaziņām, lai vo ejot aizpildīt kaut kādu anketu un protestēt pret žīdu/masoņu/latvenergo sazvērestību. Man tas šķiet muļķīgi.

Paskaidrošu, kāpēc: Absolūti nav svarīgi, cik kurā mājsaimniecībā kurš patērē. Par to vispār nav jādiskutē. Situācijā svarīgākais ir tas, ka paaugstinot tarifus elektrībai, attiecīgi par sazin cik % celsies cenas maizei, pienam, pārtikas subproduktiem (visas krāsnis, separatori u.tml. uz elektrību tiek darbināti) un daudz kam citam - tb pie šāda scenārija iedzīvotājiem pa maku sitīs nevis kāds papildus lats pie elektrības rēķina, bet gan ievērojams iztikšanas sadārdzinājums par saviem 20-40%.

Bet Latvenergo un valdības vietā es pat veicinātu klaigāšanu un šādas aptaujas par mājsaimniecību patēriņu (akcentējot tikai to), lai ļautiņi neattaptos, ka aiz tā visa īstie zemūdens akmeņi slēpjas.

Un scenāriju paredzu šādu: pēc pāris nedēļām ar lielu pompu paaugstinās to mājsaimniecību limita slieksni, pie kura tarifi nepieaug, tb ļaudis savā aizgūtnēm priecāsies - mēs panācām savu! - slavēs valdību (tā vēlāk teiks: paši to pieprasījāt!), ka tā domā par "vienkāršo cilvēku". Aber pēc tarifu paaugstināšanas lielajiem patērētājiem nāks kā auksta duša - brīnīsies, ka no ģimenes budžeta pārtikas iegādei nu jāatvēl uz pusi vairāk. Diemžēl uz tik sarežģītiem aprēķiniem vidējais dievzemītes iedzīvotājs nev spējīgs.

Drīzāk jājautā, kāpēc kompānijai, kuras peļņa 2009. gadā bijusi 30 000 000 Ls (peļņa ir pēc visām izmaksām un modernizācijā ieguldītā, tb kas paliek pāri), ir jāpaaugstina tarifus? Lai ierēķina šogad uz krīzes rēķina mazāku peļņu. Bet šādu jautājumu neviens neuzdod.