Savulaik es stājos Maskavā kara akadēmijā uz vienu ļoooti specifisku militāru profesiju (tik vecs nu esmu, neslēpšu). Tagad aš žēl, ka patriotisma viļņa pārņemts pametu studijas un atskrēju uz Rīgu atpakaļ karogus vicināt dziedāt Baltijas ceļā, - būtu palicis, moš būtu ko iemācījies. Nu lūk, tur bija ļoti brīva atmosfēra un ļoti brīvas sarunas. Reiz sanāca diskusija, kāpēc neveidot tādu "regulēto kapitālismu", tipa kā mūsdienās Ķīnā. Lektors (pulkvedis Kamrazins, viens no spēcīgākajiem japanologiem PSRS) paskaidroja, ka jautājums gana nopietni izpētīts, ir milzums nianšu un apsvērumu, ko mēs vēl nesapratīšot, bet tā pa lielam: tikai 20% cilvēku (te viņš uzsvēra, ka runa ir par aptuvenām vadlīnijām, nevis statistiku) ir psiholoģiski un emocionāli spējīgi uz pastāvīgu uzņēmējdarbību, 60% spēj labi strādāt (ja ir pietiekami apmācīti un motivēti) kāda uzraudzībā, bet 20% vienkārši nespēj. Nu līdzīgi, kā ir daļa ļaužu, kam vienkārši nav muzikālās dzirdes. Nav un viss. Vari viņu dzīt korī un visu mūžu solfedžo dīdīt, kā bija rūcējs, tā paliks, tikai pakāpi labāks par netrenētu rūcēju, tb uz skatuves netikt. Līdz ar to, ja valsts palaidīs grožus vaļā, sāksies sociālā noslāņošanās un ievērojama daļa ļaužu dzīvos vēl sliktāk, nekā padsavienībā pie vispārējā nonivelētā līmeņa.
Tas palika prātā (un tas, ko redzu ik dienas apkārt, tikai apstiprina šo skatījumu), līdz ar to cenšos tā pieticīgi slavēt Providenci, ka ir kādas nebūt prasmes un pelnu virs vidējā, un cenšos neraudzīties no augšas, pamācot, uz tiem 20%, kam vienkārši māte daba un liktens nav devuši (un samierinos, ka neesmu otrajos 20%). Toties sacepos, kad kāds, kas piedzimis ar "sudraba karotīti" mutē (tb laimējies piedzimt vietā, ģimenē, laikā, kas nodrošinājis zināmus atvieglojumus un labi nodrošinātu startu), sāk runāt par vienlīdzīgām iespējām un pamācīt bezkājus, ka pie cītīgiem treniņiem arī viņi varēšot dejot baletu uz Londonas skatuvēm. Iesaistos virtuālajos kašķos par ekonomiku un sociālo taisnīgumu, bet pēc tam nožēloju - ne es otru pārliecināšu, ne viņš mani, aber kuram taisnība - to rādīs tikai situācija reālajā dzīvē, nevis teorētiski spriedelējumi. Lieki tērēts laiks un enerģija, labāk ar atvasi kārtis uzspēlēt (bērnam ļoti patīk dejot uzvaras deju: tētis paliek ēzeļos! tētis paliek ēzeļos!).

Skatos, pāris paziņas cepas, ka vai traki paliek, par to eirō. Īsti nesaprotu, ko tur uztraukties? Savā mūžā esmu piedzīvojis virkni kupjūru nomaiņu un droši varu apgalvot, ka alus vienlīdz labi garšo, vai par to maksā PSRS, Godmaņa rublēnos, repšikos, latos vai eirō (Reihsmarkas piedzīvojis netiku, toties atceros laiku, kad apritē bija fanķiki, par kuriem varēja iegādāties dzīvei nepieciešamo), savukārt šampanietis, kā saka klasiķi, vispār labāk garšo Parīzē, nekā Ventspilī. Cenas celsies? Cenas celsies pie jebkura rasklada - pēdējo 4 gadu laikā pārtikas cenas divkāršojušās, elektrība, siltums, degvielas preiss arī pa krietnam, - un tā tas turpināsies. Pie tam tas lata kurss jau tagad piesiets eirō, tb vienalga, kā tu norēķinies, reālā summa ir viena un tā pati. Valsts suverenitāte zudīs? Kā palika ar Francijas, Spānijas, Vācijas neatkarībām? Un neko - nez kāpēc dzīvo gana cepuri kuldami un neuztraucoties, kādā krāsā papīrītis rokā. Tb man aizdomas, ka naudas zīmes apdrukai tavā makā nav nekāda dižā sakara ar tavas valsts neatkarību - to nosaka citi faktori, kurus izprast acīmredzot ir par sarežģītu. Aber ja šķiet, ka tā ir aš vienīgā neatkarības izpausme, tad gan tālāk eksperimentēt nav vērts. Un par kādu suverenitāti var runāt zemē, kurā 50% budžeta veido subsīdijas no ES "resnajiem" puikām, tb dzīvojam uz svešu dāvanu rēķina? Un skaidrs, ka klausām tos, kas mūs baro (jo būtu badā nākamajā dienā, tikko subsīdiju plūsma apstātos). Atvērtā globālā tirgus sabiedrībā pundurvalstiņas ar sādžas līmeņa ekonomiku diemžēl nevar būt neatkarīgas (ja vien neteleportējas uz Marsu vai neatrod naftu, taču otrajā gadījumā investori aši savāks visu, vietējiem atstājot tiem pierasto melnstrādnieku lomu). Par ko šūmēties? Laikam patiesi krīze beigusies un nav nekā cita, par ko ķert kreņķi. :]

( eirōlats )

Interesanti, ka 2008. gadā uz 10 strādājošiem bija 3 pensionāri - no kurienes radies apgalvojums, ka ikviens strādājošais šobrīd uztur cik tur pensionārus? Bija kāda mēra epidēmija pēdējo pāris gadu laikā, ko neesmu pamanījis?

P.S.
Sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums uz 2008. gada 1. augustu sasniedza 914,2 miljoni latu, kur valsts pensiju speciālā budžeta uzkrājums bija 679,5 miljoni latu. Kur palika?

Atraduši, par ko cepties. Nu nebūs jums nekādas pensijas, nebūs. Samierinieties. Jau šobrīd nebūtu, ja nebūtu izdevies no SVF aizņemties. Tas ir izlemts. Tikai griež nevis kā ar nazi - iztērējām to naudiņu, ko jums atņēmām, pretī dodot valsts garantijas (haha), nekā nebūs, tik vecuma pabalstiņš, - bet gan pamazām pieradina pie domas. Un es tieši tāpat darītu, ja būtu pie tās varas stūres: sarunātu vienu nekauņu, kas nāktu klajā ar ciparu 75 (tikpat labi varēja minēt 80 vai 85, tak tad zustu ticamības moments un šo par muļķi ieskatītu), lai tauta pašūmējas. Kad ļautiņi būs izšūmējušies un 3x Jēkaba ielā nodziedājuši "bēdu manu lielu bēdu", tad var izjāt baltā zirgā: pēc Baisas Cīņas (te derētu papildus kāda vizīte Briselē pārrunāt kādu mazsvarīgu jautājumiņu, taču atgriežoties lai tautai skaidrs, kur cīņas rings bijis un kur tie ļaundari sēž, kas "konsolidēties" pieprasa) esmu izcīnījis Uzvaru - tikai 70! Un tauta, diedama priekā par izglābtajiem 5 gadiem, skries bučot rokas un krupi norīs ka nu tikai. Kāds, galu galā, bija mērķis jau pašā sākumā. Tā kā nebūs jums nekādas pensijas, nebūs. Kamēr indivīds ticēs mītam, ka valsts, tas ir arī viņš pats, tikmēr viņu drāzīs. Tb mūžam.

Tā kā labāk atjauno kontaktus ar saviem lauku radiem, no kuru viesmīlības savulaik tik veiksmīgi muki. Moš piešķirs aiz bērzu birztaliņas kādu pleķīti pāris kartupeļu vagām. :)

Paklausoties, cik daudz daži ļautiņi tērē naudas tādu dīvainu un saimniecībā absolūti nerentablu mājdzīvnieku kā kaķu tehniskajai apkopei, rodas sajūta, ka apmātība ar kaķiem gluži vienkārši ir mātes dabas radīta alternatīva marksismam - lieko ienākumu pārdale sabiedrībā, neļaujot tiem uzkrāties tur, kur tos neizmanto lietderīgi. ;)

Rimšēvičs saka, ka "2007. gadā mēs maksājām 50 miljonus latu par parādu apkalpošanu, bet šogad maksāsim jau 300 miljonus latu". Kas ir "parādu apkalpošana", kas šādas summas izmaksā?

----
300 miljoni latu gadā... : intervija ar I.Rimšēviču // Lietišķā Diena. 4.01.2012. Nr.1(242), 12. lpp.

Pirms laika sarunā ar vienu kamrādu, kaut kā aizrunājāmies par naudu (tēma, kuru draugu lokā cenšos neskart, jo ar draugiem tak par patīkamo, nevis patīkamā neesamību). To, ka ASV naudaszīmju drukāšana ir privāto banku pārziņā, zināju - sistēma man nav līdz galam saprotama, tak ja strādā, tad viss pīrāgos. Bet nu man stāstīja, ka pašus dolārus drukājot dažādus: iekšzemes vajadzībām un ārzemēm. Vizuāli neesot nekādas atšķirības, bet knifs laikam sēriju numuros vai citās lajiem nezināmās pazīmēs. Piemēram, ja tu Nigērijā (vai kādā citā tālā zemē) savāksi pilnīgi oficiāli apritē esošos USD čemodāniņā, to čemodāniņu aizvedīsi uz Manhetenu un gribēsi nolikt uz sava konta, tad banka neņemšot pretī, jo tie būšot auslenderu dolāri. Nekā nesaprotu - trakoti izklausās pēc pilsētas leģendas (jo no tās pašas Nigērijas tak ienest vietējā bankā un pārskaitīt to summu uz Manhetenā esošu banku, manuprāt, var), kaut stāstītājs pa pasauli braukājis vairāk, nekā es šņabja glāzes izdzēris, un daudzkārt labāk par mani orientējas pasaules finanšu lietās (es tajā neorientējos vispār, iztiekot ar "dabiski iedzimto inteliģenci un lōģiku").

Pasaulē raugoties, nezinu, vai svarīgāko šī gada ziņu TOPā to maz pieminēs (šai jomā vietējie mediji visai krasi atšķiras ar savu īpatnu prioritāšu skalu), vissvarīgākais notikums 2011. gadā man šķiet Ķīnas un Japānas vienošanās turpmāk savstarpējos norēķinos pilnībā atteikties no USD, pārejot uz jenām un juaņiem (ņemot vērā, ka Japānas imports no Ķīnas tikai 2011. gada pirmajos 10 mēnešos bija 148 miljardi USD...). Bez tam Japāna iepirks Ķīnas valsts obligācijas, novērtētas juaņos, tb tas nozīmē, ka sācies tas, par ko aizdomājos pirms gadiem pieciem: dolāra izspiešana no Āzijas (pasaules) tirgus, kā arī no Japānas valūtas rezervju uzkrājuma (Japāna līdz šim bija viens no lielākajiem ASV valsts obligāciju turētājiem). Lūk tas man, kā absolūtam lajam globālajā ekonomikā, šķiet makten nopietni, te liekus papīrīšus klāt nepiedrukāsi. Šāda veida pasākumi gana nopietni - kā nekā dīvainas kalendārās sakritības rezultātā atklāsme, ka Sadamam ir ķīmiskie, bakterioloģiskie u.c. nekonvencionālie ieroči, tb Irāku jānoliek pie vietas - šī atklāsme parādījās tieši pāris nedēļas pēc tam, kad Irāka paziņoja, ka turpmāk tirgos naftu tikai par eiro, aber USD pretī neņems.

Kaut pats sev zvērēju par dievzemīti kā par nelaiķi - rakstīt vai nu tikai ko labu, vai paklusēt, tak šo te jāiegrāmato mazbērniem:

- Cilvēki nepamanīja, ka sākas recesija, - un tāpat arī tagad nepamanīs, kad tā beigsies un sāksies atkopšanās.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka bezdarbs visdrīzāk turpinās lēnām pieaugt, algas turpinās samazināties.

(Intervija ar Swedbankas ekonomikas ziņu runasvīru Pēteri Strautiņu. // Diena. 30.01.2010. 11. lpp.)