Reiz iezemiešu ciemā, kurā nekā nebija - dzīvoja šie plikiem dibeniem un brīvi, - ieradās investors, noīrēja par vienu dolāru gadā zemes gabalu aiz ciema, saveda tur būrus un izziņoja, ka uzpērk pērtiķus pas 10 USD gabalā. Ņemot vērā, ka apkaimes meži pilni ar mazajiem primātiem, visi ciema iedzīvotāji meta zemes kaplēšanu un zivju zvejošanu pie malas un devās džungļos ķert pērtiķus. Bizness gāja no rokas: nodeva pērtiķus, par nopelnīto iegādājās tur plazmas TV, limuzīnus, klozetpodus. Taču pērtiķu pamazām kļuva aizvien mazāk, tos noķert aizvien grūtāk. Kāds jau sāka prātuļot, ka moš tomēr aizmīties ar fiksīti līdz tuvākajai pilsētai un painteresēties, kā tur ar pērtiķu cenām, vai moš varētu kādus i-podus atvest uz ciemu un notirgot ciltsbrāļiem. Tad investors palielināja pērtiķu iepirkuma cenu uz 20 USD, un arī šie gudrinieki atlika plānus uz vēlāku laiku un metās mežā ķert pērtiķus. Taču ar laiku pērtiķu kļuva vēl mazāk, cilts sāka izrādīt neapmierinātību ar vadoni un šamani, kuri ik vakaru ar investoru kopā dzerstījās un ik rītu stāstīja tirgus laukumā, cik ļoti ciems plaukst un zeļ. Un ēst arī gribējās, jo lauki bija sen aizauguši, ēdamo nācās no investora pirkt, bet ikri un steiks kļuva aizvien dārgāki, un nu jau vairs nevarēja tos 3x dienā ēst. Tad investors palielināja pērtiķu iepirkuma cenu līdz 50 USD par gabalu. Taču nu viņam savajadzējās apraudzīt citus savu investīciju projektus, un šis aizbrauca, atstājot savā vietā palīgu, kas kārtoja lietas nu viņa vietā. Pēc pāris dienām palīgs savāca visus ciema iedzīvotājus un piedāvāja dīlu: redz, aiz ciema noīrētajā zemes gabalā nu biezs klājiens ar angāriem, kas pilni būriem, kuros mitinās simtiem tūkstošu pērtiķu. Viņš ar mieru šos pērtiķus pārdot ciema iedzīvotājiem par 35 USD gabalā, bet kad atgriezīsies investors, viņi tam varēs tos notirgot par 50 USD gabalā un labi nopelnīt. Ciema iedzīvotāji padomāja, dižvadonis, viedie virsaiši, šamaņi un krīvu krīvi vienojās kopīgā dziesmā - savāca visu naudu, kas ciemā pa šo laiku bija uzkrāta, aizņēmās no visiem kaimiņu ciemiem un investora draugiem, kas šādiem gadījumiem īpašu fondu bija nodibinājuši, un nopirka no tā jampampiņa visus pērtiķus par cik tur simtiem miljonu (vai miljardu, tas nav svarīgi) naudiņām. Pēc tam viņi nekad vairs nesastapa ne investoru, ne tā palīgu. Toties viņiem nu bija aplam daudz nevienam nevajadzīgu pērtiķu, kvartāls sarūsējušu angāru un nekad neatmaksājami parādi.