Nuss, anekdotes jau nav dokumenti, ko jātulko precīzi vārds vārdā. :)

Tā tas ir. Analoģija ideāla. Nekādi nespēju samierināties, ka man jādzīvo savus 15-20 gadus mazāk un jāiztiek bez pensijas vecumdienās (ja tādas vispār sasniegšu) tāpēc, lai kādi uzbiezētu vairāk vai, kā Vaļeru pāra gadījumā, neciestu pārāk lielus zaudējumus savā neveiksmīgajā uzņēmējdarbībā. Tā vilšanās mani trakoti grauž. Nespēju pasauli uztvert fatāli un samierināties, kaut saprotu, ka no manas nesamierināšanās sliktāk tikai man pašam. Emocijas grūši kontrolēt. Tak ceru iemācīties pieņemt pasauli kāda tā ir.

Iespējams, ka pats sevi uzkurinu, lai sasniegtu lūzuma punktu (nu līdzīgi, kā ja tevi uzmet cilvēķs, kas ir ļoti tuvs, centies sevī panākt naidu, lai spētu nodedzināt visus tiltus un aizmirst, savukārt ja uzmet kāds, kas vienaldzīgs un no kura neko neesi īpašu gaidījis, cerējis, tad nospļaujies, izsvītro un aizmirsti uzreiz - līdzīgi laikam ar attieksmi pret valsti).