Neko dižu nevaru spriest, jo gluži kā 99,9% komentētāju internetos, neko konkrētu par Bruknu nezinu. Taču ir gana plašs paziņu loks, kas to priesteri pazīst personīgi. Ja atmetam īstenticīgo tantuku nekritisko sajūsmu, tad pār paliek iespaids, ka cilvēks ir ar klasisku "skolotāja sindromu", proti, ir tikai viena taisnība, kuru vislabāk zina tikai viņš pats. Man tas nešķiet simpātiski, taču vismaz apzinos (atšķirībā no lielas daļas virtuālo linčotāju), ka simpātijas/antipātijas ir tikai manā galvā, nevis objektīvs faktors. Arī es neesmu nekāds pieclatnieks, un gan jau veselai strīpai ļaužu no sirds riebjos.
Taču par visu pārējo šī gāganu kara anturāžu padomājot, lokālajā HLM (Hooligans Live Matter) kampaņā uzmanīgu dara mediju attieksme. Vēl pirms pāris mēnešiem Mediņu apbrīnoja, intervēja, un lika uz žurnālu vākiem. Viņa visai prastās (bieži vien pat vulgārās, tāpēc tautai tuvās) tēzes citēja visās malās. Tad piepeši vienā dienā attieksme visos medijos izmainījās uz pilnīgi pretējo: Mediņš ir kļuvis par mazgadīgo paverdzinātāju, rupekli un daktera Mengeles reinkarnāciju. Tie paši žurnālisti, kas paši pirms brīža ir aprakstījuši Mediņa paveikto un apdziedājuši viņa prastos izteikumus, nu momentā metuši kažoku uz otru pusi un aicina linčot.
( ... )

923. gads pēc Tā Kunga dzimšanas (tā misionārs stāstīja) - vasara, Norvēģijas dienvidi
Einars patiesi varēja uzskatīt, ka dievi viņam ir labvēlīgi, ja vien nebūtu jaunākais brālis Egils. Te nu Nornām bija iemeties kāds pamatīgs mezgls vērpumā, jo Egils bija tikpat spēcīgs, cik stulbs. Varēja pat neaizelsies uzmest plecos un uznest kalnā vērsi, taču uzticēt Egilam pat visvienkāršāko darbu nevarēja – noteikti ko salauzīs vai ne tā izdarīs. Pat ne par darbu bija runa. Gandrīz ik dienu Egils pastrādāja kādu cunduru, savukārt ģimene pastāvīgi lauzīja galvu: kas šim iešausies prātā nākamo reizi. Arī šī diena nevēstīja neko labu: jau no paša rīta Egils bija aizdomīgi kluss, un nu jau krietnu laika strēķi nekur nebija manāms. Smagi nopūties, Einars devās uzmeklēt brāli.
Atrada to jūras krastā, kur Egils, piesarcis un piepūlē stanēdams, stiepa milzīgu akmeni. Parasts cilvēks, pat ne gluži parasts – pat slavenais berserks Bjorns tādu milzeni ne tikai pacelt, bet pat izkustināt nespētu! Einārs skumji nodomāja: tāds spēks niekos tiek izšķiests…
- Ko tu dari, Egil?, - viņš vaicāja.
- Te man būs solārijs, - brālis atbildēja, - noliekot akmeni blakus jau puslokā sakrautiem klintsbluķiem. – Pašam savs! Lūk tā puslokā salikšu, lai dzestrums no kalniem nepūš virsū. Varēšu aizvējā saulē sildīties. - Un devās kalnā pēc nākošā akmens.
- Kāds solārijs no akmeņiem?! Tas taču absurds! – Taču Egils, savas idejas pārņemts, pat neatskatījās un neatbildēja.
Einars brīsniņu pastāvēja, tad devās mājās un par kārtējo brāļa izgājienu pastāstīja sievai.
- Varbūt mēģināt viņa domas ar ko novērst? – viņš vaicāja.
- Kāpēc? – izbrīnījās Zigrīda, - Lai stiepj savus akmeņus. Galvenais, ka mājās neko nesalauž un ciema ļaudis nebiedē. Tāpat drīz ziema - apniks. Toties akmeņus no nogāzes novācis, būs aitām kur ganīties.

( ... )

Vēl pirms gadiem simts jaunie cilvēki - gan meitenes, gan puiši, - no “pieklājīgām ģimenēm” prata gana ciešami spēlēt kādu mūzikas instrumentu, tikpat ciešami zīmēt – bez dievišķās dzirksts, taču tehniskās pamatiemaņas bija. Lielo sociālo pārmaiņu rezultātā šīs prasmes sabiedrībā samazinājās. Tā kā masu izglītības gadījumā nevienai valstij nav tādu resursu, lai šādu apmācību īstenotu visiem, “pēc noklusējuma” tiek pieņemts, ka šādas iemaņas nepieciešamas tikai apdāvinātiem, bet pārējiem gluži vienkārši “nav dots”.

( ... )

Pie kaimiņu mājas sastopu Valēriju no 9b, kurš ar savu bmx atripojis ar kamrādu sapīpēt (mums te pagalmā dalījums pēc īpašnieku gaumes: mūsmājā īrnieki ir pensiši, bet kaimiņmājā specializējas uz vieglajiem alkoholiķiem).
Aš sirds sentimentā iesila pēc tās attālinātās būšanas. Kaut puika kārtīgi nosēdējis katrā klasē divus gadus (pēc otrās atsēdēšanas automātiski jāpārceļ uz nākamo klasi) un 9. klasē laimīgi sasniedzis pilngadību, manā praksē bija viens no patīkamākajiem skolēniem auditorijā: hūdija kapuce pāri galvai, klusu gulēja savā pēdējā solā, pa laikam iekrācoties - nekādu ēverģēlību, indīgu piezīmju un trokšņošanas! Lieliska savstarpējā līdzāspastāvēšana, vienam otru netraucējot.
Uzvaicāju, vai pēc pamatskolas absolvēšanas kur jau darbā iekārtojies? Puisis tā neizpratnē: "Kādā darbā, es tak vidusskolā!"
Ak jā, atcerējos, ka pie mums taču "nauda seko skolēnam", tb vidusskolā ņemam visus, jo skolai vajag naudu. Un kāpēc nē? Pa šiem gadiem viņš alfabētu tomēr ir apguvis, parakstīties spēj - lai paguļ vēl tos trīs gadiņus (plus pārīti uz otru gadu). Ja ieviesīs vispārējo obligāto austāko izglītību (esmu dzirdējis par šādiem AĪP plāniem), tad vēl izgulēs arī bakalaura un maģistra grādus, varēsim lepoties ar lielisku statistiku "iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību". Viss notiek, nekādas separācijas un diskriminācijas.

No vienas puses, objektīvi redzam, ka tie ļautiņi ir ellē atšķirīgi. Un dumji šīs atšķirības ideoloģiski ignorēt, jo tās apzināti un neapzināti ietekmē tās savstarpējās attiecības. Proti, noteiktās situācijās ļoti nozīmīgs var izrādīties gan dzimums, gan vecums, gan ādas krāsa un ķermeņa uzbūve, gan ēšanas paradumi, veselības stāvoklis. Pat frizūra un matu krāsa. Visnotaļ reāla ir situācija, kad, neatkarīgi no tās neatkārtojamās iekšējās būtības, īsi cirptai blondīnei dod priekšroku pār čirkainu bruneti (un otrādi). Un tā nebūs nekāda diskriminācija, bet gluži vienkārši pārdomāta un pamatota izvēle.
No otras puses, mūsu civilizācijā dzīvs ir no kristietības nākušais postulāts, ka visi cilvēki statusā ir vienādi - vienlīdzīgi, līdztiesīgi utt., proti, egalitārisms.

Ja lietojam analoģijas (un man tās patīk lietot, jo tās palīdz labāk saprast), tad ar cilvēkiem ir kā ar suņiem, proti, suņi ir viena suga Lielā Darvina priekšā, taču suņu šķirnes ir visnotaļ atšķirīgas. Un būtu dumji apgalvot, ka čivava un dogs ir vienādi. Katrs suņa īpašnieks piekritīs, ka dažādām šķirnēm ir savas kopējās, no citām šķirnēm atšķirīgas, tikai konkrētajā šķirnē selekcijas ceļā izkoptas “rakstura” pamatiezīmes.

Tāpat ir arī ar cilvēkiem – vienādi mēs esam, kā jau pirmavots māca, tikai Dieva priekšā. Bet savstarpēji pat ļoti atšķirīgi. Tāpēc, lai kā pēdējos gadsimtos - kopš Apgaismības, - vara ir eksperimentējusi ar sabiedrības unifikācijas mēģinājumiem, tas sociums dalās apakšgrupās, kuras atšķiras ar uzvedību, manierēm, gaumi, izglītotību, interesēm un vērtībām.

Aizdomas, ka centieni ideoloģijas “visi cilvēki ir vienādi” vārdā kopš bērnības sabāzt visus vienā Prokrusta gultā ir un būs neveiksmīgi – cilvēku “šķirnes” atšķīrās, atšķiras un atšķirsies. Atsevišķie gadījumi, kad ar īpašu dresūru un laika patēriņu izdevies no sētas kranča izaudzināt medību suni, nekādi neietekmē kopējo situāciju – ir un paliek atsevišķi gadījumi. Un neviens kinologs nebāzēs savu pasaules skatījumu uz izņēmumiem. Atšķirībā no pedagogiem, kuriem tikai atsevišķie “veiksmes stāsti” ļauj uzturēt pie dzīvības dzelžaino turēšanos pie Svētā Pāvila mācības sadzīvē, vienā klasē un vienā solā liekot kopā dogu un čivavu kucēnus. Lai gan Pāvils tak par dvēseli runāja, nevis par talantu, prāta spējām un civilizētības līmeni.

Iz sarunas pie alus kausa lokālajā kultūras un atpūtas centrā:
- Dievs taču radījis mūs pēc sava ģīmja un līdzības. Tā teikts Rakstos.
- Tiesa gan. Un dzīves uzdevums ir šim bezspalvu pērtiķim izaugt par cilvēku. Priekš tam viņam ir dota brīvā griba. Taču ne katram tas izdodas.

Ir tāds fenomens kā Lieldienu zaķis – visi viņu zina, neviens nav redzējis. Gluži tāpat ir ar jau hrestomātisko tēzi, ka vēsture māca saprast tagadni. Visi zina, neviens nekad no vēstures nav mācījies. Jo nav jau īsti ko. Pamazām sāk šķist, ka tā tomēr nav “īsta” zinātne”, bet tikai zināšanu nozare, kurā nosacīti nesen sākuši mēģināt pielietot arī zinātniskas pētniecības metodes, pamatā pārņemtas no citām zinātņu nozarēm. T.i., vēstures zinātnes līmenis ir cieši atkarīgs no zinātnes līmeņa kā tāda.
Taču, kaut tā nav zinātne, vēstures pētniecības ietvaros ir iespējams iegūt zinātniskas zināšanas, t.i., rekonstruēt daudzmaz ticamu pagātnes ainu. Ir iespējams, taču ne vienmēr tas tā ir. Pie vainas gan pats pētāmais objekts - cilvēks, - kurš pārāk bieži rīkojas neracionāli, dažādu nesaistītu blakus faktoru ietekmē, t.i. neklasificējami un neatkārtojami. Un arī pētniecības subjekts – vēsturnieks, - kurš pārāk bieži rīkojas neracionāli, dažādu nesaistītu blakus faktoru (spriestspējas līmenis, emocijas, simpātijas, ideoloģijas, politiskā situācija u.tml.) ietekmē.
Pēc darbības un metodēm tuvākā nozare vēstures pētniecībai ir nevis kāda no zinātnēm, bet gan kriminālizmeklēšana. Arī kriminālizmeklētāji cenšas izmantot darbā zinātnes atziņas, taču pamatā balstās uz savu spriestspēju, intuīciju un mērķiem, jo refleksija te nav nepieciešama un neko neietekmē. Vairāk mehāniska atrasto pierādījumu/faktu “puzles” gabaliņu likšana kopā, līdz “balto laukumu” palicis tik maz, ka nu skaidrs – visticamāk, slepkavnieks ir dārznieks.

Jautājums par šī brīža ideoloģiskajām vadlīnijām. Ko iesākt, ja skolasbērniem jāstāsta par PSRS laiku, proti, ka deficīta precēm pastāvēja t.s. melnais tirgus. Tā kaut kā aizvainojoši skan tas "melnais". Savukārt, ja to aizvietojam, kā mūsdienās pieņemts, ar "afro", tad pavisam nesmuki sanāk... :( Saki, mīļais "Sīrupiņ", ko man iesākt?

Iz sarunas lokālajā kultūras un atpūtas centrā pie alus kausa.
- Kā pareizi saprast vēstules galatiešiem frāzi, ka "nav ne jūda, ne grieķa, nav verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes, jo jūs visi esat viens", ja tīri fizioloģiski un intelektuāli tomēr esam tik dažādi?
- Tas ir Pāvila futūristisks skatījums nākotnē, proti, pienāks laiks, kad visi eiropeīdi būs ebreju statusā, slēpsies savos geto. Savukārt blaklivemateri viņus ķers un metīs cirkus arēnā lauvām saplosīšanai. Ja vien šie neatteiksies no saviem All Live Matter maldiem.

Aizkūpinot rīta dūmu, iešāvās prātā doma, ka vienīgā jēga ko darīt, ir pārspēt sevi.