Proti, kaut kad senāk atminos lasījis kāda etologa grāmatā šādu aprakstu:

Vilku mātei un tēvam piedzimst varza kucēnu. Mazi, mīlīgi, pūkaini eņģelīši. Zīž mātes pupus, dievina tēvu, draiskojās alas priekšas smiltiņās. Kad šie sasnieguši kur gada vai pusotra vecumu, vecāki sāk vilcēnus apmācīt medīt. Un, tavu brīnumu! Tikko kā kāds pirmais zaķis zobos, tā paklausīgie bērniņi pārvēršas: sāk ņerkstēt pretī, neklausīt vecāku padomiem, taisīt šmuci ģimenes alā, zagt tēvam cigaretes, brāķēt mātes atnesto ēdienu. Vecāki viņus nepārvarami "besī". Vārdu sakot, tie pusauga vilcēni uzvedas tik nejauki un riebīgi, ka kādā brīdī tas vadzis lūzt!
Vecāki vairs neiztur: zobus atvasēm pakaļās un patriec no alas. Šie arī lepni aiziet ar kaucienu: Paši lieli!
Salasās no mājām padzītie jaunuļi bandā, blandās apkārt, kož nost aitas, mācās veidot savu hierarhiju un medīt patstāvīgi. Dumjākos mednieki atšauj, nekaunīgākie iekrīt lamatās – dabiskā atlase. Tā paiet gads. Tad šie jau paaugušies jaunuļi izveido pārus, un atgriežas dzimtajā vecāku alā jau kā pieklājīgi, dzīves izskoloti jauni vilki. Veidojas vilku saime - bars, - kur katram sava vieta un valda saskaņa. Līdz dzimst nākamie kucēni un dzīves aplis sākas no jauna.
Šis stāsts man ļauj ar lielu iecietību raudzīties uz skolas padsmitnieku izgājieniem, jo zinu, ka tā zobu rādīšana un pretīm runāšana nav viņu pašu gudrā doma vai sliktā audzināšana, bet mātes dabas instinkti. Tikai no mājām vecāki nevar atvases izmest, jo muti brūķēt un pieaugušajiem pretī runāt šie spēj, taču sevi uzturēt - nē. Pāris gadus jāsakož zobus un jāpiecieš to visu. Gan izaugs.

Tagad vēlme pārlasīt - varbūt vēl ko derīgu smelties, - taču nevaru atrast, kur tas lasīts. Sākumā domāju, ka Mouata “Nevain

Tā, manu mazo draudziņ – tu nupat ar laika mašīnu esi nonācis tālajā Tā Kunga 1587. gadā, un uz ceļa satiec savu vecvecvecvec…tētiņu, kurš tev saka:

“Jad nu doudtcze loudes wenan kopan by vnd aran tims pillims py to steidczees, szatcy tas czour wene lydtczibe – wens szeyeis isgaye szouwe szeeckle szhet; vnd exkan to, kad tas szeye, kritte czitta py to czelle vnd tappe szamita vnd te putne appeskan to debbes aprye to; vnd czitta kritta wuersson to ackmenne, vnd kad ta vsdiga, szackalta ta, tapeetz ka tay newene szlappybe by; vnd ts czitta kritta wueddon starpan thems ehr schims, vnd te ehrsche vsdiga lydtcz abszlapeye to; vnde zitta kritta wuersson wene labbe semme, vnde ta vsdiga vnde nesse szumptkaartiges augles.”

– Ko tu viņam tā uzreiz atbildētu, lai raisītos jauka saruna?

Labs cilvēks nav tas, kurš vazājas apkārt, labu darīdams (ko labu jebkurš kaut reizi mūžā veicis). Labs cilvēks ir tas, kura pašrealizācijai nav nepieciešamības kādam ko ļaunu nodarīt.

Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā­tus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasiešus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg!
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka.
— Jā.
— Krāsainajiem nepatīk "Mazais melnais Sambo". Sadedzināt! Baltajiem nepatīk "Krusttēva Toma būda". Sadedzināt!

Jā, Latvijā tu vari salīdzinoši brīvi justies uz ielas, tev nav bailes iet uz policiju, nepazīstamiem cilvēkiem tu vari norādīt, ka viņa viedoklis ir sūds u.t.t. Pagaidām. Ir gan sajūta, ka iecietības vadzis drīz varētu lūzt, un no mežiem izlīdīs visu mastu goblini, kuri ir noguruši kaunēties par savām patiesajām jūtām pret līdzcilvēkiem, kas ir nocietušies parādīt "kuzkinu maķ" visiem tiem, kas prot sist nevis ar dūri, bet gan argumentiem u.t.t.

(c) black_data, 01.02.2017.

- Voltēram piedēvē teicienu: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.”
- Kā zinām, Voltērs ir miris, gluži tāpat kā šobrīd mirst tiesības teikt to, ko domā, ja domā "nepareizi".

- Iedomājies, ka principā mēs ne tikai piedzīvosim lidojumu uz Marsu, bet ļoti ticams, ka kādam no mums būs iespēja tur pabūt!
- Tas tālu?
- Šķiet, ar mūsdienu tehnoloģijām kādi trīs mēneši.
- Negribu. Marsu bildēs esmu redzējis.
- Iedomājies taču to sajūtu, ka esi pirmais cilvēks uz Marsa!
- Marss nav topā. Uz tā kosmosa kuģa Wi-Fi vismaz būs?
- W-Fi būs, lūk interneta gan nebūs.
- Booring, nekur nelidošu, man tepat labi.

Tā aizdomājos par to, ka tie paši ļaudis, kas neizpratnē šūmējas, cik ļoti viņu bērni/mazbērni atšķiras no viņiem pašiem attiecīgajā vecumā, par tālāku pagātni ir svētā pārliecībā, ka viss bijis akurāt kā šobrīd. Nu vienīgi dzelzs cirvja vietā bijis akmens cirvis, bet džinsu - briežādas ūzas. Aber ja ar laika mašīnu nonāktu pie "senlatviešiem", tad tas būtu kā aizbraukt ekskursijā uz Madlienu vai Pastendi. Bet te atšķirība nevis 1-2 paaudzēs, bet tūkstošos būtu...

Uz abu roku pirkstiem varu saskaitīt laudis, kuri manī raisa cieņu. Šajā raidījumā veseli trīs kopā:
https://xtv.lv/rigatv24/video/MV9N6jb1N4X-23_06_2020_kur_tas_suns_aprakts_1_dala

Viens no pēdējā laika “trendiem” Rietumos ir jauno kreiso “karš ar pieminekļiem”, kas kreisajos izsauc tradicionālu atbalstu vai neitralitāti, bet labēji un mēreni noskaņotajā sabiedrības daļā – neizpratni vai pretīguma pilnu noliegumu. Jautājumā neiedziļinoties, patiesi var šķist, ka tā ir īsta stulbuma bakhanālija: ar brēcieniem “kolonizators!”, “rasists!”, “vergturis!” iznīcināt tādus bronzā vai akmenī atveidotos vēsturiskos personāžus kā, piemēram, Kolumbu, Vašingtonu, Hegu, Lī vai Rūzveltu. Pārmest pagātnes ļaudīm to, kas viņu laikā bijis pašsaprotams, un ir nosodāms tikai no mūsdienu kreisās morāles skatījuma, it kā ir tikpat dumji, kā, piemēram, pārmest Ciceronam, ka tas bijis romieris, vai Kopernikam, ka tas bijis katoļu mūks. Savukārt pašiem pieminekļu kara adeptiem šāds pamatojums nebūt nešķiet absurds, bet gan pašsaprotams – un tā Beļģijas pilsētā Zotegemā (Zottegem) tika sadauzīta Gaja Jūlija Cēzara statuja, pieķerot arī klāt netālu esošo Sv. Antoniju.

Daudzus tas šokēja. Kā nekā ir 21. gadsimts, paši sevi uzskatām par visai civilizētu sabiedrību, un nu tādas “tautas protesta” izpausmes kā antīkas statujas iznīcināšana, kakāšana uz policijas auto jumta un sadzīves priekšmetu veikalu izlaupīšana, kas bija pašsaprotama senāk, nu šķiet ne visai pieņemama. Bet ja tā apdomā, tad redzam, ka process ir visnotaļ dabisks, realizēts izsenis, un šodien vairāk šokējošas ir tā izpausmes, nevis mērķis.

Pieminekļi un toponīmika ir katras valsts ideoloģiskā kompleksa acīmredzamākā daļa. Līdz ar to, vienmēr, mainoties varai un pasaules skatījuma meinstrīmam, pirmie tiek nomainīti pieminekļi, vēstures mācību grāmatas un vietvārdi, to visu aizvietojot ar jaunu, laika garam atbilstošāku piedāvājumu.

Spriešana, ka lūk, civilizētās zemēs dažviet pagātnes ne visai politkorektie un mūsdienu labie pieminekļi it labi sadzīvo vidē, ir pašapmāns. Kā vienmēr, kad atsevišķu izņēmumu piemēru mēģina pasniegt kā kopēju tendenci. Ja jaunā kārtība ir absolūti antagoniska vecajai, tad nekāda plurālisma nav. Piemēram, nekur Vācijā nepieļaus pieminekli Hitleram, Itālijā – Musolini, Irānā – gāztajam šaham, vai Īrijā – Oliveram Kromvelam. Arī Latvijā 20. gs. sākumā, veidojoties jaunai valstij, pirmais, izkala no Vidzemes bruņniecības nama sienas nišas Pletenberga statuju, tās vietā liekot Lāčplēsi, likvidēja visus impērijas laika pieminekļus, bet vietvārdus latviskoja (Austrumlatgalē gadījumos, kad nebija latviska toponīma - nācās pat izdomāt).

Sadzīvošana iespējama vien gadījumā, kad valsts ideoloģijā netiek noliegta vēsturiskā tradīcija – tad var atļauties atstāt kādu nelielu procentu pieminekļu kādam varbūt ne pārāk simpātiskam svešzemju valdniekam, kuram tomēr bijusi arī sava pozitīva nozīme šīs zemes pagātnē, vai revolucionāriem dumpiniekiem. Tā teikt, sabiedrības pasaules skatījuma stabilitāte ļauj pie pāris tūkstošiem “mūsu” monumentu pastāvēt kādam desmitam idejiski “svešo”. Taču proporcijā “savējo” dominantei jābūt izteiktai arī šādā gadījumā – tad tas ideoloģijai netraucē, bet pat ļauj justies aizbildnieciski pārākai. Pasaules skatījuma ietekmes sfēras pamati ir stabili.

Savukārt “mūsu” pieminekļu jo vairāk, jo labāk. Neba velti vienas Latvijas austrumos esošas kaimiņvalsts liela ārpolitiska rūpe ir savās bijušajās kolonijās saglabāt piemiņas vietas un pieminekļus, kam tiek atvēlēti gan milzu līdzekļi, gan slēgti starptautiski līgumi, gan veikts diplomātiskais spiediens vai pat draudi – “mūsu” pieminekļi “viņu” teritorijā iezīmē “mūsu” ideoloģiskās ietekmes sfēru (tas nekas, ka pašu zemē kaut kur provincē brāļu kapi aizauguši, bet piemineklis kādiem tur panfiloviešiem pussabrucis – kaimiņu zemēs uzturēsim tos granītā un bronzā spožus).

Ko ar to vēlos teikt? To, ka pieminekļi bieži vien ir daudz svarīgāki, nekā mums šķiet, ejot ikdienā garām un vērojot uz to galvām kakājošos baložus. Šķiet, šī brīža pieminekļu kari Rietumos iezīmē neapzinātu tendenci uz vēlmi pēc totālas paradigmas maiņas. Uz absolūtu līdzšinējās valsts kultūras vēsturiskās tradīcijas noliegumu un aizmiršanu, lai sāktu visu “no baltas lapas”. Tieši tas pats motīvs, kas 1905. gadā motivēja dedzināt muižu bibliotēkas un 1917. gadā piekakāt izdemolēto Ziemas pili, bet pēdējās desmitgadēs motivē talibanus Afganistānā, ISIS kaujiniekus Irākā un brāļus musulmaņus Ēģiptē ar veseriem graut senatnes pieminekļus. Tiem, kam galvenais ir taisnīgas jauna pasaules celšana, “netaisnīgā” pagātne ir jādzēš no atmiņas kā traucējoša.

Man personīgi tas šķiet derdzīgi, taču aizdomas, ka jaunās pasaules adeptiem manas pārdomas ir pilnīgi vienaldzīgas. Ar to jārēķinās.

P.S.
Manuprāt kreisie ir visi tie, kuriem aktuālas idejas par apspiedējiem/apspiestajiem, brīvību, brālību un vienlīdzību, kā arī neiecietība pret atpakaļrāpulību (konservatīvismu).

- Kas tu esi pēc pārliecības?
- Cilvēks.
- Nē, pēc pārliecības! Sociālists, anarhists, nacionālists, liberālis, konservatīvais, vēl kas?
- Tikai cilvēks.
- Tā nevar būt. Ir jābūt kādai dzīves pozīcijai!
- Man diemžēl tādas nav. Bet ja tev nepārvarama vēlme piekarināt birku, tad vari uzskatīt mani par monarhistu, kurš dziļu nicinājumu raugās uz visu -istu bauru politisko rosīšanos.