| Aizdomājos par ukraiņu draugu aizvainojumu uz Rietumiem. Tā solīja, tā solīja, bet realitātē pašiem jātiek galā - palīdzība tādās "pipetes" devās. Taču ja palūkojam plašāk, kultūras kontekstā, tad neviens neko nav solījis (t.i. parakstījis un apzieģelējis). Slāvu kultūrā (mentalitātē?) pamatvārds ir "jā". Vārds "nē" nav obligāts. T.i. ja slāvam/austrumeiropietim atbildi ar "nē", tad viņš to uztver kā starta pozīciju tevi tomēr pierunāt. Bet ja esi teicis "jā", tad jāpilda, lai vai kā apstākļi mainījušies un nu tas tev tikai par apgrūtinājumu. Eiropā pamatvārds ir "nē". Pēc tā izteikšanas, diskusijas turpināšanai nav jēgas, to uztvers kā rupjību. Savukārt "jā" liecina par konkrētā brīža attieksmi, taču neko neuzliek par pienākumu, jo nākamajā brīdī situācija var mainīties. |
Politiķi gan universiāli visā pasaulē sola visādus brīnumus un solījumus nepilda, bet tā ir politika. Ja es aptiekā pasaku klientam, ka zāles rīt būs, bet tas nenotiek, tad klients gaidīs labu paskaidrojumu, kāpēc tā nebija (piemēram, piegādātājs neatveda utt.). Skaidrs, ka var būt visādi šķēršļi un misēkļi, un vairums no mutiski apsolītā nav juridiski saistoši, bet tomēr mēs arī no uzņēmumiem sagaidām godīgu un precīzu komunikāciju.