Pasen lasīju par kādu jauku eksperimentu, ko pagājušā gs. otrajā pusē veikuši etologi. Aplūkoja patstāvīga stresa un sliktu domu ietekmi uz indivīda veselību. Proti, paņēmuši divus jēriņus no viena metiena, ar maksimāli tuviem fiziskajiem parametriem, un ievietojuši katru savā lieliski labiekārtotā voljerā. Visi apstākļi - temperatūra, gaisa mitrums, saules gaisma, ūdens un pārtika, - bijuši identiski. Vienīgā atšķirība, ka viena jēra mītnei pretī novietoja voljeru ar spraunu un enerģisku jaunu vilku. Sākumā jērs gandrīz ar sirdi aizgāja, taču pēc kāda laika šim nāca saprašana, ka starpā drāšu žogs, un tas vilks nu nekādi netiek klāt. Taču acu priekšā ir visu laiku. Tā nu abi jēri dzīvojuši, izmeklēti baroti ar zālēdāju delikatesēm un Mocartu fonā klausoties. Taču tas viens jērs auga lielumā un resnumā, jautri sprinģoja un mēkšķēja par kādas aitiņas sastapšanu. Savukārt vilka kaimiņš svarā neņēmās, švaku veselību un visu laiku depresijā. Mūžs bija krietni īsāks.

Vērojot līdzcilvēkus publiskajā telpā un internetos, sāk šķist, ka viņiem visiem galvā sēž tāds vilks, zobus griežot. Nekādu kaitējumu it kā nenodara, bet cilvēks visu laiku neapmierināts ar dzīvi, viss viņam ir slikti, sākot ar kaimiņmājas sētnieku, laika apstākļiem, un beidzot ar valdīšanu. Dienu un nakti jāpaīd, cik slikti. Ja nav slikti, tad jāvelta visus spēkus, lai atrastu kādu sliktumu pasaulē. Vispārīgā labuma no šādiem nekāda, ja neskaita žulti, ko viņi ģenerē dienu un nakti. Žēl tādus. Dzīvi novelk, nedzīvojuši. Kāda jēga viņu eksistencei?